Arī šis mājiens, kurā skanēja dziļas skumjas, doktora neaizkustināja.
— Mēs nekritīsim, — Fērgusons noteica.
— Bet ja nu tomēr?
— Nekritīsim.
Šis apgalvojums pauda tik drošu pārliecību, ka Dikam vairs nebija ko bilst.
Visvairāk Diku kaitināja tas, ka doktors nemaz nerēķinājās ar viņu — Kenediju, viņš, šķiet, uzskatīja, ka pats liktenis Kenedijam lēmis kļūt par viņa pavadoni ceļojumā. Šis jautājums bija izlemts. Semjuels pārāk bieži lietoja daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārdus: «mēs dosimies ceļā .,.», «mēs būsim gatavi…», «mēs izbrauksim tad un tad.,.». Nereti kopā ar vienskaitļa vai daudzskaitļa vietniekvārdiem viņš lietoja arī piederības vietniekvārdu «mūsu»: «mūsu balons …», «mūsu grozs …», «mūsu ekspedīcija …», «mūsu sagatavošanās …», «mūsu atklājumi.,.», «mūsu lidojumi…».
Dzirdot šos izteicienus, Diks allaž nodrebēja, kaut gan bija apņēmies nekādā ziņā nebraukt līdzi; taču viņš nevēlējās draugu sadusmot. Jāpiezīmē, ka nez kāpēc Diks visā slepenībā bija licis no Edinburgas atsūtīt dažus īpaši izvēlētus apģērbus un savas labākās medību bises.
Beidzot Kenedijs sāka izlikties, ka piekrīt doktora nodomiem, — vienā no tūkstoš gadījumiem var arī laimēties! — bet, lai novilcinātu aizbraukšanu, viņš vienlaikus gudroja dažādus viltīgus ieganstus, apšaubīja ekspedīcijas lietderīgumu un to, vai vispār tādam pasākumam būtu īstais laiks, •— Vai atklāt Nīlas izteku tiešām ir tik svarīgi? — viņš vaicāja. — Vai cilvēcei tas patiesi tik nepieciešams? Kaut arī afrikāņu ciltis līdz ar to beidzot iepazītu civilizāciju, vai tāpēc tās kļūtu laimīgākas?… Var būt, ka Āfrikas kultūra ir daudz pārāka nekā Eiropas?,.. Ļoti iespējams … Un vispār — vai nevajadzētu mazliet nogaidīt? .., Nav šaubu, ka reiz kādam izdosies apceļot visu Āfriku, taču ne tik riskantā veidā… Pēc mēneša, pusgada vai gada tāds pētnieks noteikti radīsies..
Diemžēl šīs atrunas un smalkie mājieni iedarbojās gluži pretēji, un doktors, klausoties Dikā, aiz dusmām trīcēja.
— Ko tu īsti vēlies, nabaga Dik, mans neuzticamais draugs, vai to, lai slavu un godu izpelnās cits? Vai vēlies, lai kļūstu neuzticīgs savai pagātnei? Lai nobīstos nenozīmīgu šķēršļu priekšā? Ar gļēvu atkāpšanos pateicos Anglijas valdībai un Karaliskajai ģeogrāfu biedrībai par to, ko tās manā labā darījušas?
— Bet… •— Kenedijs ar savu parasto vārdiņu grasījās iebilst.
— Nekādus «bet», — doktors viņu pārtrauca. •— Vai tiešām tu nesaproti, ka man ar šo ceļojumu jāpalīdz ekspedīcijām, kuras jau devušās ceļā? It kā_tev nebūtu zināms, ka citi pētnieki šobrīd jau tuvojas Āfrikas centram.
;— Un tomēr … — Kenedijs neatlaidās.
— Klausies uzmanīgi, Dik, un ieskaties šajā kartē.
Diks paklausīgi pievērsās kartei.
— Tu dodies augšup pa Nīlas straumi, : — Fērgusons teica.
—- Jā, dodos, — skots padevīgi atbildēja.
•— Tu nonāc līdz Gondokoro.
— Tā, esmu klāt.
Un Kenedijs nodomāja, cik ērts gan būtu tāds ceļojums … pa karti… '
— Tagad ņem rokā cirkuli, •— doktors pavēlēja, —- iespraud to pilsētā, par kuru tālāk nav ticis neviens no lielākajiem drosminiekiem.
— Iespraužu.
*— Un nu piekrastē uz sestās dienvidu paralēles atrodi Zanzibāras salu.
Atradu.
Sekojot šai paralēlei, nonāc Kazehā.
s— Darīts I
Diks pētī karti
— Tagad pacelies augšup pa trīsdesmit trešo meridiānu līdz tai vietai pie Ukereves ezera, kur bija leitnanta Spīka apmetne.
—• Esmu klāt! Vēl viens solītis, un iekritīšu ezerā.
— Lieliski! Bet vai saproti, ko liek secināt ziņas, kur-as iegūtas no piekrastes iezemiešiem?
— Nav ne jausmas.
— To, ka ezers, kura dienvidu krasti atrodas uz dienvidu platuma 2°30', tikpat tālu iesniedzas ziemeļu puslodē. «
— Lūk, kā?
— … bet no ezera ziemeļu daļas iztek upe, kurai no- ' teikti vajadzētu pievienoties Nīlai, ja tik tā pati nav Nīla.
— Ļoti interesanti!
— Tagad iespraud otru cirkuļa kājiņu Ukereves ezera galējā ziemeļu punktā.
— Darīts, draugs Fērguson!
— Un nu saskaiti — cik grādu ir starp abiem punktiem?
•— Nepilni divi.
— Bet vai tu saproti, kādu attālumu tas nozīmē, Dik?
■— Nespēju iedomāties.
— Tas nozīmē gandrīz simt divdesmit jūras jūdžu, ci- 'tiem vārdiem, itin neko.
— Tikpat kā neko, Semjuel.
— Bet vai tu maz zini, kas pašlaik notiek?
— Zvēru pie savas dzīvības, ka nezinu.
— Tad klausies: Spīka atrastā ezera izpēti Londonas ģeogrāfu biedrība uzskata par ļoti nepieciešamu. Ar tās gādību leitnants Spīks, kas šodien jau ir kapteinis, piebiedrojies kapteinim Grantam, kurš agrāk dienēja Indijā; viņi abi vada lielu, bagātīgi apgādātu ekspedīciju; viņu uzdevums ir izpētīt Ukereves ezeru un sasniegt Gondokoro; viņi saņēmuši vairāk nekā piecus tūkstošus mārciņu sterliņu pabalsta, un Kapzemes gubernators nodevis viņu rīcībā kareivju — hotentotu vienību; 1860. gada oktobra beigās viņi izbrauca no Zanzibāras. Tikmēr anglis Džons Petriks, angļu konsuls Hartumā, saņēmis no Ārlietu ministrijas apmēram septiņus simtus mārciņu sterliņu; viņam uzdots sagatavot Hartumā tvaikoni, ielādēt tajā pietiekamas pārtikas rezerves un doties uz Gondokoro; tur viņš sagaidīs kapteiņa Spīka karavānu un apgādās to ar visu nepieciešamo.
— Lieliska izdoma, — Kenedijs piezīmēja'.
— Kā redzi, mums jāpasteidzas, ja vēlamies panākt šīs ekspedīcijas. Bet tas vēl nav viss; kamēr daļa pētnieku droši ceļo uz Nīlas izteku, tikmēr citi varonīgi laužas uz Āfrikas centru,:
•— Vai kājām? — Kenedijs pavaicāja.
— Protams, kājām, — nelikdamies zinis par drauga aplinku mājienu, Fērgusons atbildēja. — Doktors Krapfs nodomājis doties uz rietumiem pa Džobes upi, kura tek paralēli ekvatoram. Barons Dekēns pametis Mombasu, izpētījis Kenija un Kilimandžāro kalnus un arī mēģina iekļūt kontinenta iekšienē.