— Ari kājām?
— Kājām vai jāšus uz mūļa.
— Manuprāt, tas ir viens un tas pats, — Kenedijs piezīmēja.
—• Turklāt visai nozīmīgu ekspedīciju nupat organizējis doktors Heiglins, Austrijas vicekonsuls Hartumā, — Fērgusons turpināja. — Ekspedīcija dosies meklēt ceļotāju Fogelu, kurš tūkstoš astoņi simti piecdesmit trešajā gadā nosūtīts uz Sudānu sadarboties ar Barta ekspedīciju. Tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā Fogels pameta Bornu zemi, lai izpētītu apgabalu, kas atrodas starp Čada ezeru un Darfūru. Taču kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts. Tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gada jūnijā Aleksandrijā pienāca vēsts, ka Fogels pēc Vadaji zemes karaļa pavēles noslepkavots; bet vēstules, kuras, pamatojoties uz kāda Bornu zemes iedzimtā apgalvojumiem, ceļotāja tēvam rakstījis Fogela draugs Hārtmans, ziņo, ka Fogels tikai aizturēts kā gūsteknis Varā; tātad cerības viņu atrast' vēl nav zaudētas. Nodibinājusies komiteja, kuras prezidents ir varenais hercogs — Saksijas, Korbur- gas un Gotas reģents. Komitejas sekretārs ir mans draugs Petermans. Ekspedīcijai, kurā iesaistīti daudzi zinātnieki, līdzekļi savākti no ziedojumiem. Doktors Heiglins izbrauca no Masavas jau jūnijā; dzenot pēdas Fogelam, viņam vienlaikus jāizpēta viss apgabals - starp Nīlu un Čada ezeru, proti, jāapvieno Barta uņ Spīka atklājumi. Tādējādi Āfrika virzienā no rietumiem uz austrumiem drīz būs šķērsota.[9]
— Lieliski! — skots iesaucās. — Ja viss rit tik gludi, ko tad mums tur vēl meklēt?
Neatbildējis ne vārda, doktors Fērgusons tikai paraustīja plecus.
VI nodala
Neparasts kalps. — Viņš saredz Jupitera pavadoņus.— Dika un Džo domstarpības. — Šaubas un ticība. — Svēršanās, — Džo — Vellingtons. — Džo izpelnās puskronu.
Doktoram Fērgusonam bija kalps; pietika ar viēnu& vārdu: «Džo!» — un viņš acumirklī bija klāt; apbrīnojams cilvēks! Džo pilnīgi uzticējās savam saimniekam un bija viņam bezgala pieķēries; saimnieka pavēles Džo izpildīja vienmēr kārtīgi, jau iepriekš tās nolasot viņam no acīm; īsts Kalebs[10], tikai nevis īgņa, bet allaž jautrā omā; krietnāks kalps nemaz nav iedomājams. Paļaudamies uz Džo visos ikdienas sīkumos, Fērgusons rīkojās prātīgi. Ak, cik neparasti veikls un godīgs bija šis Džo! Vai varat iedomāties — kalps, kurš, pazīdams jūsu gaumi ne sliktāk par savējo, pasūta jums pusdienas; sakravājot jūsu ceļasomas, nekad neaizmirst tur ielikt zeķes un kreklus; glabājot jūsu atslēgas un noslēpumus, nekad tos neizmanto ļaunprātīgos nolūkos.
Krietnajam Džo doktors Fērgusons savukārt nozīmēja ļoti daudz. Ar kādu cieņu un paļāvību viņš izpildīja saimnieka rīkojumus! Ja doktors kaut ko teica, tad runāt pretī, pēc Džo domām, varēja tikai auša. Visas doktora domas bija pareizas, viņā spriedumi — gudri; visas pavēles bija izpildāmas, pasākumi īstenojami, darbi apbrīnojami. No saviem uzskatiem par saimnieku Džo neatkāptos, kaut viņu sagrieztu gabalos, — tik pretīgu rīcību, protams, neviens neatļautos.
Fērgusona lēmums šķērsot Āfriku gaisa balonā viņa kalpam likās negrozāms; Džo neatzina nekādus šķēršļus; ja Fērgusons nolēmis braukt, tātad viņš kopā ar savu uzticamo kalpu jau ir pie mērķa, — lāga puisis bija pārliecināts, ka bez viņa ceļojums nenotiks, kaut gan doktors par to vēl nebija pat ieminējies.
Patiesi, Džo ar savu atjautību un neparasto vingrumu varēja sniegt ceļojumā vērtīgus pakalpojumus. Ja zooloģiskā dārza pērtiķiem, kurus pati daba apveltījusi ar izcilu lunkanību, būtu nepieciešams akrobātikas skolotājs, tad Džo neapšaubāmi tiktu pieņemts. Lēkt, rāpties,
Džo
lidot pa gaisu, rādīt apbrīnojamus trikus — tā viņam bija tīrā izprieca.
Ja Fērgusonam šajā ceļojumā būtu gudra galva, bet Kenedijam — stipras rokas, tad Džo tur lieti noderētu ar savu veiklību.
Vairākkārt pavadot saimnieku ekspedīcijās, Džo bija apguvis šo to no zinātnes — pats savā uztverē, protams; bet īpaši valdzinošs bija viņa filozofiskais miers un lielais optimisms: nekas viņam nelikās par grūtu, viss šķita loģisks un pats par sevi saprotams; tieši tāpēc Džo nemēdza gausties.
Bez citām vērtīgām īpašībām Džo piemita vienreizēji asa redze. Gluži kā Keplera skolotājs Mestlins, viņš spēja ar neapbruņotu aci saskatīt Jupitera pavadoņus un Ple- iādas zvaigznājā saskaitīt četrpadsmit zvaigznes, kaut gan dažas no tām ir devītā lieluma. Ar savām spējām Džo nemēdza lielīties, tieši otrādi — viņš allaž bija vienkāršs un pazemīgs, taču vajadzības gadījumā prata lieliski izmantot aso redzi.
Ņemot vērā Džo ārkārtīgo pieķeršanos saimniekam, nav jābrīnās, ka starp Kenediju un doktora krietno kalpu nereti izcēlās strīdi, bez šaubām, tikai laipnības un pieklājības robežās. Viens no abiem Fērgusona draugiem viņa pasākumu apšaubīja, otrs tam nešaubīgi ticēja, viens bija piesardzīgi tālredzīgs, otrs — akli padevīgs; tātad Fērgusons vienmēr bija šaubu un ticības krustugunīs. Jāpiebilst, ka abu draugu domas šajā jautājumā viņam bija pavisam vienaldzīgas.
— Nu, mister Kenedij. . — Džo uzsāka.
•— Nu, manu zēn? …
. — Izšķirošais brīdis tuvojas. Šķiet, ka mēs visā drīzumā lidosim uz Mēnesi, — Džo turpināja. -
— Tu vēlies teikt — uz Mēness kalniem? Ceļš līdz tiem nav gan tik garš kā uz Mēnesi, bet, vari man ticēt, tikpat bīstams.
— Bīstams? Kopā ar tādu cilvēku kā Fērgusons?
— Nevēlos laupīt tev ilūzijas, dārgo Džo, bet, manuprāt, doktora pasākums ir gluži vienkārši neprāts: viņš nekur nelidos.