Mihājs GERGEJS
PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS
Jans Alstens zināja, ka viņu gaida grūtas dienas un tāpēc vajadzētu pamatīgi paēst, taču brokastīs tikai ieknābāja. Arī dēls ieķēra pāris kumosu, jau skriedams uzsauca «sveiki» un aizjoņoja uz skolu. Visvairāk Janam pietrūka Marijas — sievas, kura citkārt sēdēja galda otrā pusē. No rīta, tikko apkopies, viņš, kā paradis, ielūkojās Marijas istabā, un sievas noskaņojums viņā viesa bažas. Jaunās ziņas, kas nemitīgi plūda jau kopš vakarvakara, bija smags pārbaudījums viņas gadiem ilgi slimības plosītajiem nerviem; Mariju pie gultas un ratiņiem saistīja paralīze.
Televizors, kura ekrāns ēdamistabā aizņēma veselu sienu, bez mitas plūdināja iekšā ziņas. Tieši šobrīd atkal raidīja veselu sēriju attēlu par Ūnijas pilsētu Vallasu, pareizāk sakot, par to lavas, uguns un dūmu jūru, kas pēc atombumbas sprādziena bija palikusi pāri no šās pilsētas. Komentētājs, ziņodams par notikumu tālāko gaitu, nespēja slēpt satraukumu.
— Mūsu informators ziņo. Ūnijas valdība vakar vakarā pēc Vallasas bojāejas sanākusi uz ārkārtēju sēdi, kas ilgusi līdz sešiem rītā. Par sēdi valdības referents paziņojis sekojošo: «Ūnijas prezidentu un valdību ir dziļi satriekusi Pasaules teroristu tresta pārdrošība. Viņi atkal uzsākuši šantažēt valdību, ar vidējas darbības atombumbu iznīcinādami Vallasas pilsētu. Ir zināms, ka prezidents un viņa kabinets pēdējos gados ik reizi ir noraidījuši Pasaules teroristu tresta atkārtotās prasības, tāpēc ka, izpildīdami tās, viņi nodotu Ūnijas pārvaldi mafijas rokās, tātad mēs nodotu nesaprātīgo varmāku štāba rokās ne vien savu tautu, bet arī pasaules likteni .. . Mūsu valdība nevar vienoties ar ļaundariem. Vallasas iznīcināšana, pusmiljona mūsu pilsoņu briesmīgā nāve bija pēdējais piliens, kauss ir pilns!
Savā šās nakts sēdē mūsu valdība izšķīrās par vajadzīgo rīcību un pieņēma veselu rindu lēmumu, par kuriem es pēc dažām stundām varēšu pateikt vairāk. Taču varu vēstīt, — deklarēja referents,— ka kriminālmeklēšanas orgāni ar vēl nebijušu entuziasmu un aparatūru ir stājušies pie Atomteroristu centra meklēšanas . . .
Tieši pie viņa pirmajiem vārdiem no virtuves ienāca mamma, Jana Ālstena māmuļa, vēl izskatīga un darbaspējīga dāma. Viņa palika stāvot kā sastingusi, krūzītēm rokās, un vērās ekrānā. Pēc brītiņa viņa gāja tālāk, nolika paplāti dēlam priekšā, ielēja kafiju un jautāja:
— Kas tagad būs, Jan? Kas ar mums notiks, dēls?
Jans Alstens steidzīgi dzēra kafiju.
— Es, mamm, esmu pārliecināts, ka patlaban visas valdības pasaulē meklē atbildi uz šo jautājumu . . . Beigas ir pusgadsimtu ilgajam mieram. Ir sācies jauns laikmets, un kurš gan pateiks, kāds tas būs! Darīsim, cik spēsim.
— Turpinām ziņas, cienījamie skatītāji,— sacīja televīzijas diktors.— Cilvēces sargu apvienības prezidents, Nobela prēmijas laureāts, pasaulslavenās grāmatas «Nevadāmā Zeme» autors, sociologs Jans Alstens šopēcpusdien ir aicinājis kopā mūsu pilsētā Pasaules apvienības prezidiju uz ārkārtēju sēdi . . . Par sēdes darbakārtību uzklausīsim pašu saimnieku, profesoru Janu Ālstenu, kurš īsi pirms pusnakts mums deklarēja.
Uz ekrāna parādījās tas pats vīrs, kurš sēdēja pie brokastu galda, un teica:
— Nenotikušajā Pasaules apvienības oktobra sēdē mēs būtu svinējuši apvienības dibināšanas piecpadsmito gadadienu. Šodien ir realizējusies tā atomšan- tāža, ar kuru jau desmit gadus bija draudējuši visā pasaulē iespiedušies starptautiskā mafijā pāraugušie teroristi, šiem draudiem daudzi vai nu neticēja, vai arī tiem noziedzīgi asistēja. Zinu, ka šobrīd un nākamajās stundās visās pasaules malās gan valdības, gan par cilvēces nākotni atbildīgās nacionālās un starptautiskās organizācijas sanāks uz ārkārtējām sēdēm ar vienu darbakārtības punktu: kā tas varēja notikt? Kāds būs atrisinājums? . . . Tātad šis būs arī mūsu apvienības prezidija darba jautājums. Vienīgais, šobrīd vissvarīgākais — mūsu zemes sešu miljardu lielās cilvēces likteņa jautājums.
Sekoja ziņas no Ūnijas par bijušās Vallasas apkaimes iedzīvotāju evakuāciju, kas notiek paniskā noskaņā, par izdzīvojušo ievietošanu slimnīcās. Jans Alstens sāka posties, gribēdams laikā nokļūt universitātē, kur, protams, viņu gaidīja uz sapulci, tāpat kā divpadsmitos Zinātņu akadēmijā. Un vēl bija jāsagatavo atklāšanas runa Cilvēces sargu sēdei. Viņš gāja atvadīties no sievas, un tobrīd videofons noskandināja iemīļoto Mocarta frāzi. Klausuli paņēma mamma.
— Lūdzu, Jana Ālstena dzīvoklis!
— Lūdzu profesoru! — pavēloši sacīja kāda vīrieša balss.
— Kas runā? Lūdzu, stādieties priekšā! . . . Kāpēc es jūs neredzu videoekrānā?
Profesors izņēma klausuli mammai no rokas un pieklusināja balsi, lai nedzird sieva.
— Jans Alstens klausās.
— Pareizi, profesor! Man ziņoja, ka jūs esat televīzijā vēstījis par Cilvēces sargu šīsdienas sēdi . . .
— Vai drīkstētu uzzināt, ar ko es runāju?
— Jā gan, profesor! Labāk būs, ja jūs to zināsiet. Ar vienu no Pasaules teroristu tresta direktoriem.
— Ak, tāpēc jūs neuzdrošināties parādīties videoekrānā?
— Gan jau pienāks tas laiks, profesoriņ, esiet pacietīgs! Kā redzat, mūsu princips ir: visam savs laiks. Neko nesasteigt, neko nenokavēt.
— Ar jums man nav par ko debatēt!
— Toties mums ir, profesoriņ. Nesteidzieties, uzklausiet mani! . . . Mēs ieteicam, mēs gribam, lai jūs to šodienas sēdi atliekat, novilcināt. Jūs pārāk daudz taisāt mēslus, tas nav zinātnieka cienīgi . . . Lai taču katrs noņemas ar savām darīšanām, tad pasaulē valdīs kārtība. Vai man nav taisnība, profesoriņ?
— Es jau teicu, ka man nav par ko runāt ar jums.
— Mans kungs, vai jūs vispār apjēdzat, ar ko runājat?
— Jā.
— Tas jādara jusu paša intereses, profesor! — neredzamais pacēla balsi.
Mamma krampjaini ieķērās dēlam elkonī un aizžņaugtā balsī jautāja:
— Ak dievs, Jan, vai jau sākas?
— Dāma ir ļoti prātīga, jo kopš aizvakardienas tempus diktē mūsu Trests. Ceru, ka jums izdosies pārliecināt savu vienīgo dēlu, ka nav ieteicams nostāties pret mums. Un, ja profesoriņš spītēsies, viņš jau šodien iepazīs arī stingrākus argumentus. Un tad būs par vēlu! Vai dzirdējāt, profesor?
— Es jau teicu, ka netaisos ar jums debatēt, es beidzu.— Jans nometa klausuli, bet palika pārsteiguma sastindzināts.
— Kā tu, dēls, tā varēji? Tev vajadzēja piekrist!
Mamma gandrīz kliedza, viņas šausmās ieplestās
acis Alstenu pārbiedēja.
— Lūdzu, mamm, nomierinies! Un nekliedz, sadzirdēs Marija.
— Kliegšu, lai viņa sadzird! Vai tu apzinies, kādas briesmas tev draud … un mums visiem? Kāpēc tad nevar to sēdi atlikt? Vai tiešām tu tici, ka simt cilvēku varēs stāties pretim trakajam pasaules terorismam, ja valdības un Pasaules apvienības vadītāji divdesmit gadu laikā nav spējuši iznīdēt gaisa un jūras pirātismu, nobremzēt terorisma pieaugumu?
— Jāstājas viņiem pretim, Klāra!— viņiem aiz muguras ierunājās no savas istabas ratiņos iebraukusi Marija.— Kādam taču reiz jāsaka «nē», mamma!
— Marij! — Alstens sacīja, beidzot viņam sāka atlaisties krampjainais locekļu stingums.— Šodien tu nedrīkstēji celties, ārsts tevi brīdināja, taču tu nevis atpūties, bet.. .
— Kā es varu atpūsties, ja tu esi nelaimē?
— Vai tu domā, ka vari viņam ko palīdzēt? Tieši tu? — mamma jautāja aizvainojošā tonī.
— Jā, māt, Marija jau ir man palīdzējusi,— Alstens atbildēja.— Tāpēc ka viņa mani saprot.