— Neticami! — Ālstens brīnījās.— Kā gan to visu spēj maza kārbiņa, ko var turēt saujā?
— Ko jūsu senči darīja pirms piecpadsmit vai divdesmit tūkstošiem gadu? Teiksim, pēc Altamiras alas sienu zīmējumiem spriežot?
— Ar akmeņiem un koka vālēm medīja zvērus, lai nenomirtu badā.
— Un šodien jūs ar sērkociņu kārbiņu varat klausīties jebkuru Zemes radio raidījumu. Šobrīd mēs esam no jums tik tālu kā jūs no Altamiras. Vai tavi biedri spēs apjēgt, cik tālu esam tikuši?
— Laikam gan.
— Laikam nē, Jan! Cilvēka, tāpat kā jebkuras organiskas . . . jebkuras Saprātīgas būtnes, fantāzija ir ierobežota. Lai parādītu, cik iztēle var būt nabadzīga, citēšu nevis jūsu futurologus un fantastisko romānu autorus, bet kaut ko pirms simt gadiem sacītu. Pagājušā gadsimta beigās Parīzē izstrādāja hipotēzi par paredzamo pilsētas transporta attīstību . . . Viņi nonāca pie šāda secinājuma . . . «Izredzes ir ļoti sliktas, jo ap 1950. gadu Parīzes apkaime vairs nespēs nodrošināt auzas zirgu tramvaja vajadzībām.» Ņi . . .ņas . . .ņu . . . Lielisks piemērs, vai ne? Tev ir daudz labāk zināms, ar kādām transporta problēmām Parīze un citas lielpilsētas noņēmās nepilnu gadsimtu vēlāk. Ja jau Saprātīgā būtne nespēj ieskatīties nākotnē pat gadsimtu uz priekšu, kā gan lai tā paredz tūkstošiem un desmittūkstošiem gadu uz priekšu?
— Mūsu iztēlei tik tizli spārni? . . . Nekad nebūtu to iedomājies.
— Negribēju tevi apbēdināt. Gribēju tikai likt saprast, kādu ceļu Saprātīga būtne var noiet divdesmittūk- stoš gadu laikā. Sis ceļš stāv jums priekšā, neaizmirsti to! Patlaban mēs pūlamies tieši tālab, lai jūs varētu noiet šos divdesmit tūkstošus. Un sargājam to līmeni, ko jūs esat sasnieguši pēc Altamiras. Ej, draugs, un nebrīnies, ja daži cilvēki tavā tuvumā sabruks . . .
«Tā nav rotaļa! Nav arī aizraujoša prāta spēle!» Jans Ālstens nodomāja, bet nu vairs nekā, viņš jau bija virpulī iekšā. Bija ļāvies ievēlēt. Vai viņš varēja noraidīt?
Viņš atcerējās arī Mariju, kura mājās gaida iespējamo brīnumu. Lai atkal varētu staigāt, būt kā senāk moža, pielūdzami daiļa, talantīga sieviete, kas peld, airē, spēlē tenisu kā pirms vienpadsmit gadiem, kad viņi iepazinās, un līdz tam laikam, kad tas dzērājs ietriecās viņu mašīnā. Tas tips un viņa sieva bija pagalam, Marija dienām ilgi gulēja slimnīcā bez samaņas, viņš pats bija ievainots. Drausmīgi brīži, briesmīgas dienas, līdz noskaidrojās, ka Marija dzīvos. Un īstā elle bija turpmākie mēneši un gadi, izmeklēšanas un konsultācijas cita pēc citas, vai Marija reiz izveseļosies, vai paliks paralizēta uz mūžu . . .
Viņš atvēra durvis, lai kāptu ārā, un ieraudzīja kādus desmit, divpadsmit metrus tālāk mašīnu, tās logā roku ar pistoli, uz stobra klusinātājs.
Šis skats Alstenu paralizēja, viņam vajadzētu lēkt atpakaļ mašīnā un drāzties projām . . . Bet vai cilvēks spēj tik zibenīgi rīkoties? Vienīgi aktieris kriminālfilmā spēj veikt kādu maldinošu darbību.
Alstens stāvēja kā hipnotizēts tai pašā pozā, padodamies liktenim un gaidīdams šāvienu, kura nez kāpēc nebija. Kad viņš atkal paskatījās, pistoles stobrs bija nozudis, arī abi vīri automašīnā vairs nebija redzami. Bet kur? Kas ar viņiem noticis? Vai tie ir viņi, kas tik žēlabaini vaimanā?
— Mieru, Jan, mieru! — Ak, šī debesu balss, tā ļāva Janam atraisīties no bezizejas ledus stinguma.— Ej tik uz priekšu, nav par ko brīnīties. Es tev pateicu, bet tu esi aizmirsis.
— Pateicos… ka izglābi man dzīvību! Pateicos, draugs!— Jans vairs pats nepazina savu aizsmakušo balsi. Viņš paklausīja draugu un nosvērti, solīdi, it kā nekas nebūtu noticis, kāpa no mašīnas ārā un devās uz viesnīcu.
Vēl neaizgājis līdz virpuļdurvīm, viņš uztvēra sava redzesloka malā jaunu skatu, viņam pievērstu pistoli un tās īpašnieka seju. Mazliet iesāņus lūkodamies, Jans noskatījās līdz galam, kā nevarīgi nošļūk roka, kā cilvēks sabrūk zemē un viņam neveikli raustās locekļi. Tāpat izvaibstītu seju bez skaņas sabruka arī otrs, kurš bija meties palīgā pirmajam, gribēdams viņu ievilkt mašīnā un aizvest projām.
Jans Alstens turpināja savu ceļu, it kā nebūtu nekā redzējis, un iegāja elegantajā viesnīcas hallē. Viņš dzirdēja tuvojošās policijas signālus, bet pats gāja sasveicināties ar kolēģiem, kas tērzēja pie kāda smēķējamā galda.
Viņš bija veltīgi cerējis, ka izdosies sanākt atsevišķā zālē, lai aši vienotos par programmu, viesnīcas direktors gan bija laipni ierādījis viņiem vispiemērotāko telpu, taču nebija iespējams kolēģus turp aizdabūt. Arī viņi, tāpat kā viss personāls un pārējie viesi, no halles gāzās ārā uz viesnīcas priekšlaukumu skatīties, kā policisti vienu pēc otra velk no automašīnas ārā teroristus, kas ir pie pilnas apziņas, taču pilnīgi nevarīgi, pēc tam savāc nākamos divus, pie kuriem atradās nodevīgie ieroči. īsā brīdī izplatījās vissvarīgākās ziņas: visu četru paralīzes simptomi ir gluži vienādi, taču diagnozi uzstādīt nav izdevies ne izsauktajam ārstam, ne arī trim medicīnas profesoriem no viesnīcas iemītnieku vidus; otrs jaunums, ka nevienam no četriem teroristiem nav konstatēti nekādi miesas bojājumi, ar kuriem varētu izskaidrot viņu stāvokli.
Tā kā teroristi ari paši juta, ka ar viņiem ir atgadījies kas raganisks, viņi bija tā pārbijušies, ka detektīvi gluži pa jokam izdabūja no viņiem, ko te darījuši, kura dzīvību kārojuši, kas viņus te norīkojis.
Un Jans Alstens vienā mirklī atkal atradās policijas kapteiņa Van Hāgena priekšā. Sis staltais, jauki vasar- raibumainais rudmatis Ālstena gados ar kāpinātu interesi un rūpēm lūdza Ālstenu nākt līdzi uz kādu viesnīcas dienesta telpu.
— Ar jums, profesora kungs, notiek daudz neizprotamu būšanu,— sacīja Van Hāgens.
— Vai jūs, mans kungs, varētu paskaidrot, ko jūs ar to domājat?
— Teroristu tresta uzdevumā četri vīri reizē gribēja jūs noslepkavot, kad piebraucāt pie «Apollo» viesnīcas. Un visi četri kļuva vienādi nevarīgi. Turpinu: izcili ārsti, kas viņus izmeklēja, atzīst, ka ir runa par pilnīgi nepazīstamu slimību.
Jans Alstens nespēja apspiest pēkšņu smaidu.
— Vai jūs gaidāt, lai es uzstādu šās dīvainās slimības diagnozi? Jūs taču zināt, ka esmu sociologs.
Van Hāgens sāka staigāt, apgāja istabai apkārt, tad apstājās Ālstenam pretim un ilgi viņu pētīja.
— Pēc visa šeit notikušā mums jāsaka: tikpat neizprotami ir arī tas, ka pa ceļam no akadēmijas jums sekoja trīs teroristu mašīnas un visām trim noslāpa motori. Tām praktiski nesabojājamām japāņu mašīnām? Turklāt tās ir pilnīgi jaunas! Un visi trīs gadījumi bija taisni pārdabiski vienādi.
Jans Ālstens atkal pasmaidīja.
— Vai Teroristu trests ir jums sūdzējies?
— Interesanti, kā jūs nonācāt pie tāda secinājuma. Kāpēc?
— Vai tad nav interesanti, ka viņi sūdzējās par to, ka es neesmu pieteicis jums viņu draudus?
Van Hāgena balss kļuva draudzīgāka.
— Mīļo profesor, mēs gribētu jūs un jūsu kolēģus nosargāt, tālab mums jāzina, kas te pie jums īsti notiek.
Arī Jans Ālstens piecēlās.
— Man šķiet, ka izdibināt notikušo ir jūsu uzdevums, mans kungs, nevis manējais. Tagad es — ar jūsu atļauju — iešu atpakaļ pie kolēģiem, kuri tāpat nevar aptvert, kas te notiek.
Van Hāgens pieklājīgi palocījās.
— Piedodiet, mans kungs, ka esmu jūs aizkavējis, taču tas bija mans pienākums. Gribējās ar jums parunāties tik svarīgā jautājunrā . . . Vai atļausiet vēl vienu jautājumu? Kādi ir jūsu nolūki attiecībā uz sabraukuša- jiem Cilvēces sargu apvienības biedriem?