Jans Ālstens ar labi tēlotu kustību nevarīgi un nevainīgi paplātīja rokas.
— Tā kā jūs neatļāvāt mums noturēt sēdi, es laikam viņiem ieteikšu apskatīt mūsu pilsētas ievērojamākās vietas, apmeklēt naktslokālus, daiļas meičas . . . Un, lai viņi nejustos aizvainoti, ielūgšu savā mājā uz tēju . . .
— Labi, uz tēju, tikai nekādus provocējošus lēmumus, uzsaukumus, proklamācijas. Vai varu būt mierīgs par to, mans kungs?
— Jā.
Van Hāgens patlaban grasījas atvadīties, kad pie durvīm pieklauvēja. Kāds policists ziņoja, ka, viesnīcu pārmeklējot, atrasti vēl divi tādi sabrukuši cilvēki. Viens pirmajā stāvā vannas istabā, otrs sestā stāva gaitenī. Protams, abiem bijušas pistoles ar klusinātājiem, un abi atzinušies, ka esot teroristu bandas locekļi.
Jans Ālstens ierunājās pirmais:
— Jūs, Van Hāgen, personīgi varat apliecināt, ka mēs visu laiku te runājāmies. Manuprāt, esat pārliecinājies, ka man šais notikumos nav nekādu nopelnu. Cerēsim, ka šis noslēpums drīz nāks gaismā. Es būtu pateicīgs, ja jūs informētu arī mani. Ja būtu iespējams, mēs šodien noturētu sēdi. Ja jau tik daudz cilvēku sabraucis no visām pasaules malām.
— Apsolu, profesora kungs, kaut gan neceru, ka šodien varēs,— Van Hāgens atbildēja. — Te ir pārāk daudz neizzinātā, vai kā jūs teicāt? Noslēpuma faktors. Jūs šos notikumus saucat par noslēpumainiem. Man šķiet, mēs esam vienisprātis. Centīsimies noskaidrot. Pateicos par palīdzētgribu, mans kungs.
Hallē Alstenu gaidīja kolēģi, protams, visi jau zināja, ka prezidentu pratina pats policijas priekšnieks. Janam gāja pie sirds viņu solidaritāte, kaut arī viņš apzinājās, ka tā visa kopā nav vērta tik, cik viens vienīgs Šķelmja padoms vai kustība. Tāpēc viņš gandrīz vārdu pa vārdam atkārtoja to, ko bija sacījis Van Hāg'enam, arī par paredzēto darba kārtību. Tomēr ļoti kategoriski, tā, lai viņi saprastu, piebilda, ka četros pēc pusdienas ielūdz viņus uz tēju. Tā nebūs oficiāla sēde, būs tikai draudzīgas pārrunas. Visi bija priecīgi par šo iespēju, viņi taču tik reti satikās, vajadzētu saskaņot viedokli par pēdējiem notikumiem. Vairāk par to netika runāts, bez sevišķa norādījuma visi saprata, ka pēc tikko notikušajām dīvainībām nepieciešama piesardzība.
Visiem bija skaidrs, ka ikvienam, kas vaicātu, jāatbild, ka nekādu oficiālu pasākumu nebūs, tikai draugu un kolēģu vizītes, ja nu viņi reiz ir atbraukuši, lielākā daļa taču jau vakarā vai naktī dosies mājup.
Vienīgi Jans Alstens zināja, ka tā vis nebūs, bet viņš to ne ar vārdu neizpauda. Jau bija dabūjis just, ka spēles likme aug augumā un apvienības akcijas var celties vēl, ja tik zemiski visiem viņiem brūk virsū. Viņš nedrīkst lieki riskēt, taču nevar izvairīties no pienākuma, kuru šorīt uzņēmies.
Jans piezvanīja uz mājām un pateica mātei, ka tūlīt brauks, pusdienas ēdīs mājās un pēc tam paliks pie viņām.
— Nē, neviens nav tevi meklējis,— mamma pavēstīja.— Ne teroristi, ne tavs briesmīgais draugs.
— Ņi . . .ņis . . .ņa . . .— Janam neviļus paspruka priecīgs smiekliņš, un mamma iespiedzās:
— Jēzus, Jan! Tavs draugs ir tur! Es pazīstu viņa savādos smieklus.
— Nav vis, mamm! Man tikai ienāca prātā, ka viņš tā reaģētu, ja būtu dzirdējis, ko tu saki.
— Jan, dēls, vai tas esi tu?
— Vai, mamm, nu kurš tad cits! Beigsim, es braucu, lai ar savu miesīgo klātbūtni izkliedētu tavas aizdomas.
— Tā būs labāk . . . tas būs visdrošāk, Jan! Nāc drīz, man jau kļūst stipri bail.
Līdzko viņš iegāja, mamma viņu tā apkampa, it kā viņš būtu nule izkļuvis no nāves briesmām.
— Apmierinies, mamma, nekas nav noticis,— Jans sacīja, domādams: «Cik labi, ka ne mātei, ne Marijai nav ne jausmas, kas ar mani noticis pēc mazās rīta pastaigas parkā.»
Televīzija ari patlaban raidīja ziņas, vēstīja par Cilvēces sargu sēdes atcelšanu, par jaunām represijām pret Ūnijas valdību. Pie pusdienām sāka stāstīt ari dēlēns Hanss. Stāstīja, kā bijis skolā, ka drīzumā esot ieplānots doties divu dienu pārgājienā, piedalīšoties tie audzēkņi, kas interesējas par kultūras vēsturi un tēlotājmākslu. Galvenais ceļa mērķis, protams, būšot kāds muzejs ar bagātām kolekcijām.
Trīs pieaugušie, vismaz uz mirkli aizmirsuši pasaules mēroga šausmas, aizrautīgi priecājās par zēnu. Grūti pateikt, kurš no viņiem bērnu mīlēja vairāk un kuram Hanss bija vairāk pieķēries. Izskatījās, ka mātei, jo zēns diendienā pauda viņai savu mīlestību maigiem vārdiem un žestiem, nemanāmi centās Marijai palīdzēt. Tomēr Jans Ālstens juta, ka cits — jau vīrišķīgs pievilkšanas spēks, topoša jaunekļa cieņa un apbrīna dēlu saista pie tēva, kurš sasniedzis tik daudz, ka iekļuvis visā pasaulē pazīstamo nozīmīgo cilvēku skaitā. Protams, ka skolā bieži tika pieminēts Jans Ālstens, vai nu skolotāji runāja par viņa atziņām, vai ari klasesbiedri iztaujaja Hansu, ko dara tēvs, kā uzstāsies nākamoreiz, jo Cilvēces sargu apvienība kļuva arvien populārāka.
Pēc pusdienām mamma nozuda virtuvē, lai likvidētu maltītes sekas, Hanss aizgāja uz treniņu, viņam patika paklāja vingrojumi, un viņš nodarbojās ar vingrošanu uz rīkiem.
Jans Ālstens vēl palika, jo Marijas skatiens pauda, ka viņa vēlas ko sacīt.
— Jan, vai tu mani aizvedīsi uz manu istabu? — Marija jautāja.— Es zinu, ka šodien tu esi ļoti aizņemts, tomēr . . .
Jans Ālstens, tikai ar pirkstiem pieskardamies, lēni ripināja stumjamkrēslu un juta sievas saspringto nervu vibrējošo starojumu. Viņš loti labi saprata Mariju, kaut arī viņam nebija fiziski jāizcieš drausmīgā paralīze, garīgi viņš cieta tāpat. It īpaši kā vīrietis, jo laulības attiecības bija pārtrauktas jau gadiem ilgi, kaut gan Marija ar savu kroplo augumu atkal un atkal mēģināja būt tāda kā agrāk. Bet vai tad pusdzīvā miesā var būt tāda vētraina liesma kā līdz katastrofai? Viņš gan zināja, ka ar savu lēmumu sagādā sievai mokas, taču nācās atklāti pasacīt, ka viņš nespēj sevi pārvarēt. Tur viņš nekā nevar darīt, nekas nav atkarīgs no viņa gribas. Un darbs viņu tā noslogo, ka nekam citam vairs nepaliek ne domas.
Veltīgi viņš mocījās, pēc dažiem mēnešiem uzradās kāda cita. Universitātē jauna kolēģe, kura par visiem labāk spēja palīdzēt pie jaunajiem pētījumiem — pagaidu virsraksts «Vai cilvēks spēj atbrīvoties no sava bioloģiskā mantojuma?»— vēl pamatīgākiem nekā pirmā tēma, kas bija darījusi slavenu viņa vārdu.
Marija drīz vien uzzināja par viņu attiecībām, taču scēnu nerīkoja, pārmetumu nebija, viņa izlikās gudri saprotam. Viņš gan redzēja, ka sieva mēnešiem ilgi mokās, taču jau bija par vēlu. Arī Marija bija krāšņa sieviete, toties Flora ar brīnišķo augumu, seksuālo kultūru un kaisli varētu būt mīlestības priesteriene. Septiņu gadu laikā viņi visi trīs bija pieraduši pie šās situācijas. Flora reizēm dumpojās, viņa katrā ziņā gribēja bērnu, protams, normālā ģimenē, laulībā. Taču par to nevarēja būt ne runas, jo jūtas Janu Ālstenu vēl arvien saistīja pie Marijas.
Marija aizripināja stumjamkrēslu līdz gultai un, iepriekš nolaistās sānmalas netraucēta, ar trenētu kustību, balstīdamās tikai uz rokām, pārsviedās uz guļvietu, kur piesardzīgi atlaidās.
— Esmu mazliet nogurusi,— viņa nopūtās, sīkām kustībām kārtodama gultas veļu un rītasvārku. Tad viņas mirdzošo, lielo, zilzaļo acu skatiens sastinga pie Ālstena: — Jan, tu taču saproti, kāpēc mani tā saviļņo tava jaunā drauga piedāvājums?