Alstens pievilka gultai līdzās to pašu krēslu, kurā jau gadiem ilgi mēdza pa brītiņam sēdēt. Saņēmis plaukstā Marijas karsto roku, viņš glāstīja spēcīgos, skaistos, koptos pirkstus.
— Arī mani šī iespēja satrauca,— viņš atbildēja. — Marij, tas būtu brīnišķīgi!
— Un . . . vai tu esi padomājis, ko nozīmētu mums visiem, ja es atkal kļūtu vesela?
Jana Ālstena seja nodeva viņa pārsteigumu un viņa vārdi to vēl apstiprināja.
— Sī diena ir tāda, ka domāt par to nav iznācis, taču tev tāpat būtu jāzina, ko tas nozīmētu man.
Marijas bālā seja pietvīka.
— Man būtu jāzina? Vai patiesi es to varētu zināt, Jan?— Ja Marija nebūtu runājusi tik savaldīgi un apslāpēti, tad šie vārdi skanētu kā kliedziens.— Un Flora?
«Šausmīgi, ko visu cilvēkam nākas pārdzīvot! Un vēl pat jārunā par to,» Jans Alstens domāja.
Alstens juta, ka sakarst roka, kurā viņš spieda Marijas slaidos, nemierīgos pirkstus. Viņš uzlika savu plato plaukstu uz sievas pulsējošiem deniņiem un sacīja:
— Vai tu neuzdrošinies ticēt, ka es tad . . . arī šai ziņā atkal izvēlētos tevi? Tevi, Marij, vari būt mierīga.
Marija ar abām rokām apkampa, aijāja un glāstīja Jana roku, spieda to pie savām viļņojošām krūtīm, un viņai lija asaras.
— Jan! Ak, Jan, cik laimīgu tu mani dari! Ja tavs draugs nevarēs man līdzēt, ja viss paliks tāpat, arī tad mana laime atkal būs pilnīga . . . Paldies tev!
Alstens arī pats gandrīz vai paļāvās šai jūtu plūsmai, viņš taču šais deviņos aizvadītajos sūrajos gados nebija atvēsis ne pret Mariju, ne pret sevi un nu šai daudzveidīgajā, pretrunīgajā jūtu viļņojumā stāvēja klusēdams un asaras valdīdams. Tad noliecās pie sievas un noskūpstīja viņu uz pieres.
— Ceru, ka tev būs mierīgs pēcpusdienas miegs, Marij!
— Jā, mīļais, šodien es varēšu sevišķi labi atpūsties! … Paldies!— Viņa negaidīti — bet ne jau pirmo reizi — pateicīgi noskūpstīja, tad palaida vaļā viņa roku un aizvēra acis, it kā jau miega varā būdama.
Viņš gluži neviļus uz pirkstgaliem pārgāja pāri istabai un bez trokšņa aizdarīja durvis. Kabinetā ticis, viņš aizsmēķēja un sāka staigāt, lai kaut cik nomierinātos. Pie darba ķerties nevarētu, tāpēc nemaz nepūlējās. Ik pa brīdim viņš apstājās pie loga ielas pusē, kur skatu daļēji sedza koki un dekoratīvie krūmi.
Trešo reizi palūkodamies ārup, viņš pamanīja ielas pretējā pusē stāvam automašīnu ar trim vīriešiem. Redzēja arī to, ka viņi nav nejauši apstājušies tur, jo ik pa brīdim paskatījās šurp. Tātad novēro viņu. Atliek tikai jautājums, vai viņi ir no policijas, vai no Teroristu tresta. Tas noskaidrojās drīz, itin nekas nebija jādara, pie mājas piebrauca vēl viena mašīna. Tikko tā bija apstājusies, divi iekšā sēdētāji pēkšņi novēlās zemē gar durtiņām un uzreiz sāka šaušalīgi brēkt un vaimanāt. Tātad Šķelmja minicents joprojām darbojas nevainojami, Ālstens ar mīlestību pavērās uz galda vidū novietoto aparātu. Vai varbūt pats Šķelmis no augšas?
Iela sarosījās, otras mašīnas trīs braucēji metās pie teroristu mašīnas, divi izmeklētāji sēdās iekšā, viens no viņiem pie stūres, pagrūdis nost nevarīgo, krampju lauzīto ķermeni.
— Hallo, Jan,— atskanēja no minicenta.— Vai tu mani dzirdi?
— Jā gan, draugs. Tātad tu esi tuvumā?
— Drīz vien lidošu uz «Vairogu», taču tavas mājas apkārtne pēkšņi kļuvusi ļaužu pilna. Paskaties pa logu!
— Es jau to daru. Paldies par aizsardzību.
— Nav vērts runāt, draugs. Tagad es pārslēgšu arī tavu aparātu uz Pasaules teroristu tresta vietējās organizācijas vilni, droši vien sekos interesants dialogs.
Un patiesi — no minicenta sāka skanēt svešas balsis.
— Hallo, centrs! Atbildiet, mēs taču zinām, ka jūs gaidāt puišu ziņojumu. Viņi ir ķezā, Lielgangster, arī šie te vaid ar to pašu dīvaino kaiti, kam mūsu priekšnieks sasauksmē pirms stundas deva vārdu «janālste- naslimība» . . . Runājiet taču!
— Klausos, — atsaucās Alstenam vēl nepazīstama balss.— Runājiet, kas noticis?
— Tas pats, kas ar tiem četriem gorillām pie «Apollo» viesīcas, arī šie divi zeļļi, nonākuši profesora Ālstena tuvumā, zaudēja kustības spējas. Skaidrs? Vai jūs ar savu smago galvu aptversiet, ka prātīgāk būs izbeigt? Ieteicam ņemt vērā, ka ar profesoru arī jūs netiksiet galā. Ļaujiet viņam strādāt!
— Tas drīz vien noskaidrosies.
— Bet-es-jums-ie-sa-ku-vairs-ne-eks-pe-ri-men- tēt… — ieskanējās Šķelmja mehāniskā balss.
Rezultāts bija — izmeklētāja un Pasaules teroristu tresta barveža vienlaicīga kliegšana:
— Kas tur ir? Kas runā? Kā tika uz līnijas?
— Klu-su-klu-su-cil-vēk-bēr-ni! — Šķelmis komandēja, ne drusciņ nemainīdams savu bezkaislīgo mašīn- tulkojumu.— Klusu, un mēģiniet likt lietā savu prātu! Ja jums tas nav par grūtu. Ņi . . .ņas . . .ņu. . .
— Kas jūs esat? — izmeklētājs jautāja.
— Jūs esat varen ziņkārīgs, mans kungs . . .
— Iedomājieties, mani urda ziņkāre!
— Urda . . . Kas tas ir?
— Atbildiet, kas jūs esat? Kas jūs esat, man taču jāzina! — tērpināja lielterorists.
— Redzu, ka šī vēlme ir vienprātīga. Atbildu: esmu Jana Ālstena draugs. Un nevienam neļaušu profesoru aiztikt. Cietpauri, vai vēl nav bijis diezgan brīdinājumu?
— Gan jau redzēsim, kurš dabūs virsroku.
— Vai gribat kādu mājienu, Lielgangster? Lūdzu!
Nākamajā mirklī no minicenta atskanēja divi šaušalīgi brēcieni, lāsti, izbrīna saucieni.
— Tātad esat jutuši brīdinošo mājienu. Piedodiet, Megrē kungs, es nespēju jūs no tā pasargāt, jo jūs bijāt uz līnijas. Ceru, ka esat laimīgi pārcietis.
— Nevēlos to vēlreiz izjust, — detektīvs atbildēja. — Un jūs, Lielgangster, arī ne?
— Mūs nevar iebiedēt ar tādām tehnikas atrakcijām. Es apgalvoju, ka mums Jans Ālstens jau ir miris, ja ir sacēlies pret mums. Lai slēpjas kur slēpdamies, lai dara ko darīdams, atradīsim.
— le-do-mī-gais-pūs-lis! — Šķelmis noteica.— Jūs gan patiesi būsiet rets cilvēku eksemplārs, es labprāt jūs pētītu.
— Pētiet savu māmiņu! Vācies ellē! Vari ziņot Van Hāgena kungam, ka mūs nevar piemānīt ar tādiem knifiem.
— Ņis . . .ņi . . .ņa . . . Smiekli nāk par tādu stulbumu … Es varu jums kaut ko ieteikt . . .
— Teicu jau, gudriniek, ej pie velna! — Tresta pārstāvis rupji atkliedza.
— Jūs runājat tepat no pilsētas . . . Tātad nav nekādu šķēršļu jums personīgi doties nākamajā ieplānotajā atentātā pret Janu Alstenu. Lai jūs pats pārliecinātos, ka visa jūsu māksla nepalīdz, Janam Alstenam neviens netiek klāt. Vai sapratāt?
Sīks knikšķis vēstīja, ka Pūslim tas ir par daudz, toties detektīvs vēl gaidīja līnijā un teica:
— Mūs tas viss ārkārtīgi interesē! Ļoti gribētos tikties ar jums, mans kungs.
— Saprotu jūsu lūgumu, bet pagaidām nevaru izpildīt. Es saku — pa-gai-dām. Apmierinieties ar to, ka jūsu organizācija nenokļūs smieklīgā stāvoklī savas nevarības dēļ. Ir atradies kāds, kas spēj sniegt drošību kādam ļoti svarīgam cilvēkam. Jan, tu vari atbildēt, mēs atkal esam uz sava viļņa, neviens mūs vairs nedzird . . .
— Vai tu neatklājies par daudz?
— Vajadzēja viņiem to likt saprast. Tu taču dzirdēji, kāds pūslis ir tas no tresta?
— Tieši tāpēc viņš neticēs un turpinās teroru.
— Vai tu tā domā?
— Noteikti. Ja neizdosies tikt tuvumā, izgudros kaut ko no tālienes!