— Es apdomāšos . . . Mums pamazītēm jādodas atpakaļ uz «Vairogu», bet manuprāt … Jā, vienu no «Vai- rodziņiem» atstāšu te, konsultācijā bez viņa var iztikt. Tev un tavai mājai būs tāda pati drošība kā manā apsardzībā. Nu tad labu veiksmi! Tūlīt pieteiksies mans kolēģis. Uzrunā viņu par Drūmo, tā mēs viņu mēdzam saukt.
Pēc īsa klusuma brīža minicents atkal ierunājās tādā pašā balsī.
— Profesor, Jan Alsten . . .
— Jā, mans draugs. Vai tur kolēģis Drūmais?
— Tātad Šķelmis mani jau ir stādījis jums priekšā.
— Negribēju jūs aizvainot.
— Neesat aizvainojis. Mierīgi turpiniet savu darbu. Ja vēlaties ko paziņot, sakiet, es klausos.
— Vai jūs visi esat tik izpalīdzīgi?
— Nezinu, profesor, vai esmu jūs pareizi sapratis. Mēs esam Saprātīgas būtnes, tātad tas ir pats par sevi saprotams, un tas ir pamatprincips zunu likumos. Neviens 110 mums nav izņēmums.
Jans Alstens nopūtās:
— Ak, kaut jel mani brāļi cilvēki kaut desmito daļu tik labi saprastu cits citu! Paldies.
Izbaudīdams katru malciņu, viņš izdzēra mazu glāzīti Mozeles vīna. Vajadzētu strādāt, laiks skrien, tomēr Alstens vēl pagaidīja, var taču piezvanīt Van Hāgena vīri vai arī viņš pats apvaicāties par pēdējiem notikumiem. Taču abas mašīnas aizbrauca projām. Alstens pāris reižu pārstaigāja istabu un juta, ka nu var sēsties pie multifona. Vēlreiz palūkojies pa logu, pamanīja, ka lēnām tuvojas vidēji liela tehniskā mašīna. No karosēri- jas ārā rēgojās antenas, kas nodeva mašīnas mērķi, bet Jans Alstens tikai smaidīja. Viņš bija pārliecināts, ka K-2 dēli arī šai ziņā ir bijuši piesardzīgi, kaut gan viņu aparātu tehniskais izpildījums atbilst Zemes tehnikas līmenim, ar šiem instrumentiem tomēr «Vairodziņa» un minicenta viļņu garumu un dažādos starojumus konstatēt nevarēs. Profesors apsēdās pie galda, lai turpinātu klausīties Kosmosa likumus.
«12. likums. Saprātīgās būtnes attīstības gaitā var atbrīvoties no tādām sākotnējām (dzīvnieciskās pagātnes) īpašībām, kā tendence uz agresiju, varmācība, noziedzība. Tātad pārnest uz nākotni — it īpaši uz tālu nākotni — mūsdienu grūtības un briesmas, kā to dara daudzu planētu Saprātīgo būtņu futurologi, ir nenobrieduša, nezinoša prāta un aprobežotas fantāzijas produkts.
13. likums. Saprātīgo būtņu visraksturīgākās īpašības ir nepārtraukta pētīšana, eksperimentēšana, domāšana un apzināta rīcība . . . Tā ir nodrošinājusi Saprātīgo būtņu pastāvēšanu un ir ķīla to turpmākai eksistencei un attīstībai. Ja to pārtrauks vai tā aizies maldu ceļos, tad viņas nonāks strupceļā, pašas to neapzinoties, un savukārt neatradīs spēku atkāpties no strupceļa un meklēt īsto ceļu, un aizies nāvē un pašiznīcībā, kā tas ir novērots jau uz vairākām planētām.
14. likums. Sargā sevi Eksistences, Dzīvības labā, ja esi iemantojis sev vietu tanī, tad tev ir savs uzdevums, kas tev jāpilda pēc savām spējām un iespējām labi .. . Tevis paša, tavas planētas, nemirstīgā Kosmosa labā.
15. likums. Ja kādas planētas Saprātīgās būtnes savā eksistencē, izziņā un zinātniskā darbībā nonāk uz maldu ceļa, samierinās ar nepareiziem skaidrojumiem, apmāna pašas sevi, ar saviem atklājumiem un bruņoša- nos nokļūst sev un vispārībai bīstami kritiskā posmā, tad viņas droši virzās uz pašiznīcināšanos. Gadījumā ja pietiek laika un iespēju, var apdraudēt arī citu planētu iedzīvotājus… Tāpēc citu planētu iedzīvotājiem obligāti izpildāma pavēle: ja tādas ziņas ienāk, tūlīt iejaukties maldu ceļos nonākušo Saprātīgo būtņu liktenī . . . Aizkavēt viņu pašnāvību un citas briesmas, kā arī izkļūšanu Kosmosā.
16. likums. Ikvienas planētas Saprātīgajām būtnēm ir savs — tikai viņām raksturīgs agresivitātes koeficients. Pirms obligātās palīdzības sniegšanas un iejaukšanās tas katrā ziņā jānoskaidro, rīkoties drīkst tikai pēc tam. So pētījumu svarīgākie punkti:
a) Saprātīgo būtņu agresivitātes pakāpe pret sevi un citiem . . .
b) agresivitātes koeficienta komponenti… patvaļīgie, kā arī apzināti radītie mākslīgie agresivitātes avoti . . .
c) agresivitātes koeficienta motīvus labvēlīgi un nelabvēlīgi ietekmējušo faktoru spēks, virziens, ātrums. Agresijas procesa patvaļīgas apstāšanās iespējas .. . paredzamais laiks … un vai nav riskanti to gaidīt . . .
17. likums. Tikai pēc 15. un 16. likuma realizēšanas, sekmīgas iejaukšanās var sākties sadarbība un uz augstākas pakāpes stāvošo palīdzība tiem, kas atrodas uz kosmiskās eksistences zemākas pakāpes, jaunu zinātnes atziņu nodošana, lai, tās izmantojot, paātrinātu attīstības tempus.
18. likums. Vienīgi turoties pie Eksistences likuma, nenomaldoties no ceļa, izvairoties no pašiznīcināšanās, iespējams nodrošināt, lai Saprātīgās būtnes nelikvidētu sevi un līdz ar to viņu apdzīvotās planētas pārējo dzīvību, no kuras laika gaitā atkal varētu izveidoties cita tipa Saprātīgas būtnes, lai organisko dzīvību nenovestu atpakaļ uz nullpunktu, lai gadījumā neizkliedētu savu planētu saspridzinātā veidā pa visu Kosmosu, kā tas ir noticis jau ar vairākām planētām.
19. likums. Viela bez apziņas un saprāta nav spējīga kā Saprātīgās būtnes aktīvi, radoši iejaukties eksistences procesā, tātad dzīvot apzinātā sadarbībā. Tāpēc katra planēta, uz kuras vēl nav pienākusi kārta izveidoties Saprātīgai būtnei, saprātīgai eksistencei, zināma laika posmā iet savu ceļu, uz tās var rasties ari organiska dzīvība, taču līdz ar barojošās kosmosa enerģijas pieplūduma izbeigšanos dzīvība neglābjami izdziest un ari planēta iet bojā.
20. likums. Gadījumā ja dzīvinošā Saule izdziest, tāpēc ka pati ir atvēsusi un nonākusi līdz izirumam, līdz Dzīvības bojāejai, vienīgi Saprātīgās būtnes, ja ir sasniegušas attiecīgu zinātnes pakāpi, ir spējīgas no jauna radīt noteikumus dzīvības turpināšanai vai ari glābties uz citas apdzīvotas vai apdzīvojamas Kosmosa planētas . . . Itin visām citu planētu Saprātīgajām būtnēm visiem spēkiem jāatbalsta šāds dzīvības glābšanas pasākums, ja līdz tām ir nonācis lūgums.
Tādi ir divdesmit Kosmosa likumi, kurus līdz šim esam formulējuši. Planētas K-2 dēli, mūsu vēstures 32 455. gadā, kosmosa ceļojumu 21 168. gadā, viņu un citu planētu atklātās 463. Saprātīgo būtņu planētas atklāšanas gadā. Brālīgs sveiciens visām Kosmosa Saprātīgajām būtnēm.»
Nekustīgi sēdošo cilvēku apņēma klusums, nesatricināms un svinīgs, vismaz Janam Alstenam tā šķita. Viņš dzirdēja, kā augšup plūst svinīga dziesma, pacilājoša un spēkpilna, Kosmosa himna. Viņš nejuta tajā nekā nepareiza, saprata, ka tur netrūkst itin nekā, tā sevī ietver visu, kas svarīgs Saprātīgo būtņu Eksistencē. Likuma vārdi šalkoja profesorā kā varens Dāvida psalms, ko viņš tikai zēna gados bija varējis klausīties tik pacilāti svinīgā noskaņā svētdienas dievkalpojumā līdzās vecākiem zem Nieuioe kerk katedrāles brīnišķajām velvēm. Šīs atmiņas un ar tām saistītās reliģiskās jūtas jau tālā pagatnē bija izbalojušas, no tām bija pāri palikušas tikai drumslas, bet nu divdesmit Kosmosa likumi viņam atkal bija dāvinājuši seno svētku skaistākos mirkļus.
Gribēdams ļauties varenajai atmiņu, jūtu un domu brāzmai, viņš sāka staigāt. Viņa skatiens it kā bez ierobežojuma sniedzās cauri sienām, attālumiem un mežonīgā trauksmē joņoja pa bezgalīgajiem Kosmosa plašumiem. Ak, kaut it visur Saprātīgās būtnes zinātu šos Likumus! Šai mirklī viņam gaisa pēdējās šaubas un bailes. Viņš juta, ka nekas un neviens nevar stāties ceļā K-2 dēliem, kas nāk Cilvēkam palīgā glābt Zemi.