Multifons apklusa. Jans Ālstens mazliet pagaidīja un uzlika otru plati, aizsmēķēja un ērti iekārtojās atzveltnī.
«K-2 dēli turpina stādīties priekšā Zemes iedzīvotājiem . ..
Cerams, ka Zemes Saprātīgās būtnes būs mūsu sabiedrotie, tā mēs beidzām pirmo plati.
Tagad stāstīsim par to, kā mēs atradām jauno, ar K-2/463 apzīmēto planētu, tas ir, Zemi.
Pirms divdesmit diviem gadiem pēc Zemes laika skaitīšanas «Vairogs 860/1189» atgriezās no īsa pētījumu brauciena kosmiskajā stacijā K-2/1356. Skaitlis 1356 nozīmē, ka K-2 Saprātīgās būtnes 21 000 gadu laikā, kas aizritējuši kopš kosmonautikas sākuma, ir kosmosā uzbūvējušas 1356 stacijas, mūsējā ir visjaunākā. No šīm stacijām dažādu katastrofu dēj gājušas bojā 265, bet 1091 ir pakāpeniski modernizētas un veic savu uzdevumu arī šodien. Katrā K-2 kosmiskajā stacijā dzīvo pieci līdz desmit tūkstoši zunu, arvien vairāk autonomi, pēc pašapgādes principa. Daudzi no viņiem nekad nav redzējuši mātesplanētu un arī nekad nespers kāju uz tās, jo kosmisko staciju ķēde arvien vairāk attālinās no K-2 un viņi jau ir nonākuši tik tālu, ka turp un atpakaļ vairs nepietiktu mūža ilguma pat ar mūsu dzinējvielu un mūsu kuģiem. Kaut gan vidējais mūža ilgums pie mums ir sasniedzis 500 gadus. Taisnība, uz K-2 ir uzskaitē daži zuni, kam jau ap tūkstoš gadu, taču mūsu zinātne vēl nespēj nodrošināt pilnvērtīgas darbaspējas pēc 500 gadu vecuma. Kosmonautika nav piemērota veciem, pēc mūsu noteikumiem tādos braucienos drīkst piedalīties tikai bioloģiski jauni, tātad vairoties spējīgi indivīdi.
Mūsu kosmiskajā stacijā strādā vairāki simti tādu kolēģu, kas dzimuši uz K-2, tur izveidojušies par zinātniekiem, pēc tam pārvietoti pie mums, stingri pa pāriem. Sī metode nodrošina: pirmkārt, visjaunāko zinātnes atziņu drīzu un tiešu pārnešanu uz kosmisko staciju, otrkārt, kosmiskajā stacijā dzimušo biedru atbilstošu audzināšanu un izglītošanu, treškārt, kosmiskās stacijas iedzīvotāju sistemātisku bioloģisku atjaunināšanu, nepieļaujot zunu cilts izviršanu.
No tiem zuniem, kas tagad stājas kontaktā ar Zeines Saprātīgajām būtnēm, uz K-2 ir dzimis Zun-te-mi, kuru kolēģi viņa diemžēl mūslaikos reti sastopamās humora izjūtas un omulības dēļ dēvē par Jautro, Šķelmi, Jokupēteri, kā arī «Vairoga» komandieris, galvenais mehāniķis, galvenais ieročzinis, galvenais ārsts.
Pēc minētās atgriešanās no īsa ceļojuma kosmiskajā stacijā mūs gaidīja pavēle pēc mazas atpūtas un sagatavošanās doties atklājumu ceļā uz Zemes pusi, jo mūsu kosmiskās stacijas aparāti rādot citu pēc cita vairākus termonukleāros sprādzienus Saules sistēmas virzienā.
Uzdevums: uzzināt, uz kuras planētas risinās nukleāri procesi . . . vai tie ir dabiski vai mākslīgi izraisīti . . . celtniecības vai graušanas nolūkā … Ja runa par pēdējo, tad tas var būt tikai Saprātīgo būtņu darbs, tātad jāizdara sīka analīze, cik tālu viņi ir tikuši . . . un, ja viņi ir sasnieguši pašiem un vispārībai bīstamu fāzi, nekavējoties konsultēties ar kosmisko staciju, kā arī ar K-2 Lielo apspriedi par iejaukšanās metodēm un laiku.
Tuvojoties Saules sistēmai, mūsu uzmanību atkal saistīja jauni atomsprādzieni uz Zemes. Veltīgi vērsām pret planētu savus raidīšanas un uztveršanas aparātus, mūsu lietotā aparatūra izrādījās esam nederīga. Pārzinādami kosmonautikas arhīvā glabātos dokumentus, no kuriem izriet, kā rīkoties tādos gadījumos, mēs sākām pakāpeniski atkāpties laikā, tātad pēc kārtas izmēģinājām visus pagājušo gadu tūkstošu komunikācijas līdzekļus. Rokasgrāmata, pareizāk sakot, datu krātuve uz šādiem jautājumiem dažos mirkļos dod tekstālu un shēmā ietvertu atbildi.
Jau bijām tiešā Saules sistēmas tuvumā, kad beidzot sāka darboties viens no mūsu radiouztvērējiem. Mūsu inženieri ātri noskaidroja, ka raidījums nenāk no Zemes, bet no kāda uz mūsu pusi lidojoša, mūsu nepamanīta kosmosa kuģa. Atpalikusī tehnika ļāva saprast, ka tas nav ne K-2, ne mūsu brāļu planētu kuģis. Bet vai tas nāk no Zemes?
Raidītāja balss kļuva stiprāka, tātad tas tuvojās mūsu kuģim. Mazliet mainīdami virzienu, tuvojāmies arī mēs, pēc pāris dienām mums vajadzēja satikties. Mēs cienām citu zinātniskos eksperimentus, taču reizēm — sevišķi šādos sākuma, iepazīšanās brīžos pārkāpjam šo noteikumu. Jo mūsu uzdevumu nosaka augstāks mērķis, mums jānoskaidro planēta, kas slēpj sevī briesmas sev pašai un vispārībai.
Mēs notvērām Zemes kosmisko aparātu. Tikšanās mums lika vilties, aparātā neatradām Saprātīgu būtni, tā droši vien nebūtu tur ietilpusi, tur bija mazizmēru tehniska tilpne. Apklusinājām raidīšanas un uztveršanas iekārtu, iecēlām «Vairoga» montāžas telpā, kur mūsu tehniķi, protams, pēc iepriekšējas sterilizācijas, to sadalīja gabalos . . . Bagātīgais ieguvums mums atlīdzināja par pirmo vilšanos, jo nu atkrita galvas lauzīšana un eksperimenti, tāpēc ka mūsu rokās bija nonākusi Zemes radio un televīzijas iekārta darba stāvoklī. Un, protams, vesels aparātu komplekts, kura uzdevumus mūsu zinātnieki un inženieri noskaidroja bez pūlēm, pat atšifrēja fiksētos mērījumus, kuri tāpat sniedza mums svarīgu informāciju. Pēc šiem trofeju datiem mēs varējām gūt galveno priekšstatu par zinātnes un tehnikas līmeni uz Zemes, un tas ārkārtīgi vienkāršoja un paātrināja mūsu turpmāko darbu.
Kaut gan mēs sapratām kolēģus uz Zemes, kuriem .šīs aparatūras nozušana droši vien bija nopietns zaudējums, citādi nevarējām. Iztukšoto karkasu novietojām savā materiālu noliktavā, tādas lietas kosmonautam vienmēr var noderēt, un turpinājām ceļu, nodrošinājušies ar Zemes komunikācijas līdzekļiem. Protams, radio un televīziju mēs tūlīt noregulējām uztveršanai, taču mums neizdevās atšifrēt ne mazo skaitļotāju raidītās koda zīmes, ne balsu runāto. Televizora ekrānā attēls neparādījās, tad mēs atklājām, ka šis aparāts kalpo tikai attēla noraidīšanai. Mūsu elektrolaboratorija pāris stundu laikā pagatavoja šim tipam atbilstošu uztvērējekrānu, taču pagaidām arī tas palika tukšs. Apklusa radio, zemieši droši vien beidza meklēt kontaktu, kad juta, ka kosmiskā aparatūra ir pazudusi.
Mēs nevarējām Zemei atbildēt. Pirmkārt, nevarējām sevi atklāt, kamēr nebijām viņus pietiekami izpētījuši. Otrkārt, mēs vēl nepratām zemiešu valodu. Kamēr viņus dzirdējām, mūsu skaņu ierakstu aparāti gan strādāja, taču ar šo materiālu mēs tālu netikām. Nekad neredzētas, tālīnas tautas valodu pat visveiklākie valodas analizatori nespēj atšifrēt bez zināma daudzuma tēlu un priekšmetu identifikācijas. Mēs nemaz nepūlējāmies, esam zinātnieki, nevis kosmosa pasaku sacerētāji, tāpēc pacietīgi gaidījām, līdz vizuāla raidītāja uztvērēja iekārtā parādīsies pirmie attēli.
Tas notika ne visai drīz. Mūsu ceļojumā vissatraucošākie mirkļi bija tie, kad pakāpeniski skaidrojās un pastiprinājās attēls ar visjaunākās Saprātīgās būtnes eksemplāriem, par kuru eksistenci pirmo taustāmo vēsti bija devis aparātu komplekss.
Bija liels prieks, izbrīns un, protams, arī strīdi, kad pirmo reizi noskatījāmies mūsu acīm pavērušos attēlu sēriju par Zemes Saprātīgajiem. Iepazīšana mūs nomierināja, ari Zemes iemītnieki atbilda formulētajiem un citu planētu Saprātīgo būtņu pieņemtajiem Kosmosa likumiem. Proporcionāli, mērķtiecīgi veidoti organismi ar nenoliedzami estētisku simetriju. Liekulību mēs sen vairs nepazīstam, tātad bija vienprātīga atziņa, ka Zemes Saprātīgie ir spēcīgi attīstīti, un mēs varam pieņemt, ka viņiem ir augsts intelekts. Tātad viņiem ir visas iespējas nokļūt tālāk nekā mums.
Un tomēr — kāds iemesls varētu būt tam, ka tā nav, ka viņi palikuši tik tālu aiz mums . . . Tāds bija vissatraucošākais jautājums, atbilde uz to būs atbilde arī uz citām mūsu šaubām. Izmantodami nu jau veselu duci televīzijas ekrānu, mēs turpinājām analīzes darbu, un pirmie dati un secinājumi bija satriecoši. Ekrānos varējām vērot arvien vairāk un vairāk cilvēku ciešanu, trūkuma, mocību un neizprotamu slepkavību ar pašu cilvēku biedru rokām. Tādos dzīves apstākļos un tādos karos, kādos mūsu senlaikos arī uz K-2 masveidīgi pļāva upurus. Arī ikdienas dzīvē pie katra soļa sastopamā nebremzētā noziedzība un organizētais terorisms mums bija baisms skats.