jas avotu izmantošanā. Tātad mans priekšlikums: ja neizdosies atlasīt un individuāli ārstēt vai atņemt rīcībspēju Zemes Saprātīgo bīstami agresīvajiem indivīdiem, tad atliek iejaukšanās. Varbūt gan nevis ar Zun-lu-mo visiznīcinošajiem ieročiem, bet gan kā pirmo pakāpi dažus brīdinošus nervu šokus visbīstamākajiem eksemplāriem.
Zun-lu-mo: Mans kolēģis nezina, ka līdz šim, ja ir bijusi nepieciešama iejaukšanās, reti kad ir izmēģināti citi līdzekļi, taču ik reizi tie ir devuši atsitienu. Dažs labs no mūsu «Vairogkuģiem» tā ir dabūjis ciest. Šodien mēs vairs nevaram riskēt ar mūsu dzīvību un Kosmosa Pasaulapvienības drošību šo prātā jukušo dzīvniecisko tārpu dēļ. Es nevēlos stāties Apvienības Spectiesas priekšā par šādu aplamību.
Zun-ke-la: Mūsu ārsts un psihologs vienprātīgi norādīja uz mūsu cienīgāku risinājumu. Es stājos viņu pusē, tas ir, balsoju par viņu priekšlikumu.
Zun-te-lu: Visi vienbalsīgi ieteic iejaukšanos, domas atšķiras vienīgi jautājumā par izpildi. Vēl ir laiks, paļausimies uz to, ka Zun-te-mi, Zun-tan-to, Zun-ke-la un viņu kolēģi paātrinātā tempā beidz izdibināt, vai mēs tur lejā varam rast sabiedrotos. Pēc tam lemsim par atrisinājumu un akcijas izpildes laiku. Protams, mūsu galīgais lēmums arī tad būs jāsalīdzina ar datu krāšanas un vērtēšanas centru. Pateicos, turpināsim darbu.
Visbeidzot varam apgalvot, ka ar papildu informāciju mūsu pilnvarotajiem izdevās galvenajās līnijās veikt savu uzdevumu. Mierīgo izpētes darbu izbeidz Teroristu tresta atomuzbrukums un Vallasas pilsētas bojāeja. Saskaņā ar mūsu vērtēšanas centru vajadzēja sākt iejaukšanos. Saskaņā ar Zun-te-mi un viņa kolēģu hipotēzēm. Ar tādu noteikumu: ja šis riskantais variants nedos rezultātus, tad sekos Zun-lu-mo staru ieroči, kas iznīcina organisko dzīvību, atkārtojam, nogalina visu dzīvo. Lai labā zvaigzne sargā no tā ikvienu Saprātīgu būtni! Jūs klausījāties K-2 vēstījumu Zemes Saprātīgajiem!»
65
Alstens jau sākumā bija pārslēdzis videofonu un lūdzis mammu informēt zinātniekus, ja tie interesēsies, kā nokļūt pie viņa. Bet nu mamma klaudzināja pie durvīm.
3-513
— Jan, tevi meklē no televīzijas centra. Redaktors Franss Hāvens grib ar tevi runāt. Es veltīgi saku, ka nevar traucēt, viņš neatlaižas.
— Paldies, mamma, es klausos.— Viņš pārslēdza līniju, videoekrānā parādījās mazliet iedomīga, uzpūtīga seja, Jans jau bija ar šo cilvēku ticies, uzstādamies televīzijā.
— Piedodiet par traucējumu, taču vienīgi jūs varat mums līdzēt, — redaktors sacīja.— Starp citu, vai avīžu korespondenti jūs netraucē?
— Esmu aizņemts ar steidzamu darbu, droši vien māte ir viņus noraidījusi. Par ko ir runa?
— Kaut arī viņi nav ar jums apspriedušies, avīzes jau iespiež ārkārtējos numurus. Ziniet, kādi būs sleju virsraksti pirmajā lappusē? «Kas ir «Jana Ālstena draugs»?», «Noslēpumainā Neredzamā dīvainie brīdinājumi», «Janālstenaslimības simptomi». Man jums jājautā, vai varat kaut ko pastāstīt, kaut ko, jo zvana arvien vairāk skatītāju, kāpēc mēs viņus neinformējam par visuztraucošāko sensāciju mūsu zemē.
Jans Alstens domāja.
— Bet kur viņi to visu ņem?
— Vispirms arī mēs jautājām tāpat, mums šķita, ka tā ir pārkaitēta iztēle, vēlāk uzzinājām par divu atentāta dalībnieku un trīs detektīvu vienādajām liecībām. To, kuri paši pa radiotelefonu runājuši ar jūsu Neredzamo, kas sevi nosaucis par Jana Ālstena draugu. Ar to, kurš novērsa nākamo uzbrukumu, kāds jums draudēja. Un policijā Van Hāgena kungs informēja savus darbiniekus par mīklaino gadījumu virkni, par nezināmās «Janālstenaslimības» simptomiem. Nu, profesora kungs, vai mūsu reportieri var iet pie jums? Varbūt jūs būtu tik laipns un atnāktu pie mums uz studiju?
— Nē! — Alstens kategoriski atbildēja.— Pašlaik jūs nāktu veltīgi, es nekā nevaru pateikt. Te ir runa par daudz ko vairāk nekā par televīzijas skatītāju mīklu atminējumiem. Esmu pārliecināts, ka jūs mani saprotat.
— Es — jā, bet ne mūsu skatītāji.
— Diemžēl pagaidām nevaru nevienu pieņemt. Gan es jums ziņošu, vai tā būs labi?
— Ja jau jūs esat tik kategorisks. Paldies par to pašu.
Pie aizslēgtajiem vārtiem, it kā piedošanu lūgdams,
ieskanējās zvaniņš, Ālstens paskatījās pa logu, tur bija kāds par agru atnācis kolēģis. Alstens sauca:
— Vari laist iekšā, mamm! Apsēdini viņu, man vēl ir drusku darbs . ., Pakavē laiku!
— Jan Alsten! — viņu uzrunāja Drūmais.
— Lūdzu!
— Jūs pareizi atbildējāt televīzijai. Pirms ierodas pārējie kolēģi, noklausieties arī mūsu pēdējo plati!
Alstens noklausījās, taču ne tik mierīgos apstākļos kā iepriekšējās. Viesi nāca cits pēc cita, mamma gan centās, taču divas reizes mudināja Janu nākt pie viesiem. Rita sanāksmē, kur piedalījās Šķelmis, bija izskanējušas vissvarīgākās domas. No plates dzirdētais tikai pastiprināja «Vairoga» Padomes uzskatus par Cilvēces sargu apvienības pieaugošo lomu. Nekavējoties jāsūta neliela delegācija uz Pasaules organizācijas kongresu, un šiem dažiem cilvēkiem jābūt visādā ziņā uzticamiem.
Par situācijas vērtējumu no K-2 puses un iejaukšanās lēmumu pagaidām jāinformē tikai ievēlētie delegāti.
Daudzi no prezidija locekļiem brīnījās par saimnieka nepieklājīgo uzvešanos, daži jau grasījās iet projām, kad Jans Alstens beidza sagatavošanas darbus un, atvēris kabineta durvis, apsveica sanākušos un atvainojās, ka licis gaidīt.
Viesu vidū bija arī daži ēst un dzert kārīgi, tos mierināja mammas servētie gardie kumosi un dzērieni. Šās sabiedrības mazākā daļa — visautoritatīvākie — bija pacietīgi. Viņi ļoti cienīja namatēvu un domāja, ka viņš tā nerīkojas bez .iemesla. Pa šo dienu notikušais, kā arī, šurp nākot, uz ielas jau dabūjamo avīžu sensacionālie jautājumi un minējumi deva daļēju atbildi uz daudz ko.
Sākumā atraisījās nemākslota, koleģiāla tērzēšana, jau minētās trešās grupas pārstāvji pulcējās ap Janu Alstenu viņa kabinetā un iztirzāja pēdējo divdesmit četru stundu pārsteidzošos notikumus. Viņi piekrita, ka apvienībai beidzot jāiziet starptautiskā arēnā tādā veidā, ar tādiem argumentiem, skaidru prātu un atbildību, ar kādu līdz šim vēl nav iets, varbūt gan attaisnojošu iemeslu dēļ. Pasaules izcilākie zinātnieki jau gadu desmitiem redz, ka Zeme ir ierauta pašiznīcināšanās virpulī un viņu morālisks pienākums ir brīdināt.
Videofonā ieskanējās Mocarta mūzikas akordi, Alstens atsaucās, runāja Van Hāgens.
3*
— Vai jūs, profesor, esat lasījis vakara avīzes?
67
— Neesmu, taču televīzijas galvenais redaktors Franss Hāvens pieminēja kādu sensāciju.
— Pie velna! Man jāsaka, esat nu gan jūs mums sagādājis darbiņu.
— Drīzāk jau tie paši, kas jums kāpa uz galvas līdz šim . . . Vai tikai jums nav kauns, ka aizsardzība nav jūsu organizācijas nopelns?