— Tātad jūs atzīstat noslēpumainā «Jana Ālstena drauga» eksistenci? Un sakarus ar viņu?
— Mans kungs, man nav nekā, ko atzīt, nekā, ko noliegt. Esiet tik laipns, man ir viesi.
— Pagaidiet! Mans pienākums ir jums paziņot, ka Pasaules trests atkal zvanīja. Viņi uzspridzinās jūsu māju, ja viesi netiks tūlīt raidīti prom. Es vēl nevaru tikt trestam uz pēdām un aizkavēt viņu gatavošanos, tāpēc stingri prasu — laidiet prom savus apmeklētājus, neprovocēsim trestu. Katram gadījumam esmu licis apsargāt visas ielas uz jūsu māju.
Nu jau visi bija saskrējuši Jana Ālstena kabinetā un ar augošu pārsteigumu un sasprindzinājumu klausījās dīvaino dialogu.
— Neprasiet, Van Hāgen, lai es sagrauju mūsu viesmīlības labo slavu! — Ālstens atbildēja.— Neredzu nekāda iemesla izraidīt kolēģus. Es taču sacīju, ka esmu viņus ielūdzis tikai tēju dzert un draudzīgi patērzēt.
— Taču kopš tā brīža ir tik daudz kas atgadījies! Lūdzu, nekavējieties . . .
— Arī-jūs-ne-ka-vē-jie-ties-Van-Hā-gen, — ieskanējās monotoni mehāniskā Drūmā balss, istabā un arī līnijas otrā galā iestājās tāds klusums, ka Janam Ālste- nam ienāca prātā Šķelmis, viņš gan nebūtu novaldījis garšīgu smiekliņu.— Vai-ma-ni-dzird-Van-Hā-gens? At-bil-diet!
— Tātad . . . jūs . . . jūs . . . esat Jana Ālstena draugs?
— Jā-gan-kungs. Un, lūdzu, neuztraucieties par Pasaules tresta draudiem. Ari tad ne, ja pēc maza brītiņa profesoram kaimiņos uzsprāgs postoša mīna. Tā, kuru teroristi grib izšaut uz profesora māju.
— Kā jūs to zināt?— Van Hāgens jautāja.
— Redzu.
— Jūs redzat? Ko jūs redzat? No kurienes? Un kā?
— Jūs nekā nezināt, nekā neredzat. Es jūsu vietā neuzdotu tādus jautājumus . . . tādā tonī. Toties mēs zinām, ka šo mīnu viņi grib uz profesora māju izšaut ar mīnmetēju. Es nogaidīšu, līdz šaušanai paredzētajā vietā paliks pēc iespējas mazāk cilvēku, un tad rīkošos. Ļoti žēl, bet labāk lai aiziet bojā trīs četri teroristi nekā Zemes raženākās galvas. To jau tā ir apkaunojoši maz . . . Kauns, cik maz uz Zemes Domājošu Saprātīgo. Var jau būt, ka es tos teroristus tikai paralizēšu, tad jau redzēsim.
— Jūs nedrīkstat rīkoties bez mūsu piekrišanas! — kliedza Van Hāgens.— Kamēr mēs neesam viņiem uz pēdām, es aizliedzu!
— Jums gan nav humora izjūtas, Van Hāgen. Es jūs ieteikšu savam kolēģim Šķelmim kaut kādai garīgo spēju analīzei. Profesor, Jan Alsten!
— Lūdzu, esmu te!
— Jūs taču mums ticat, vai ne?
— Pilnīgi.
— Un jūsu kolēģi . . . Nomieriniet arī viņus. Protams, laidiet projām tos, kuri šaubās un baidās. Par uzmundrinājumu lai noklausās Kosmosa likumus. Pagaidām pietiks.
— Profesor! Jan Alsten! — brēca Van Hāgens, aiz dusmām pietvīcis sarkans kā biete.
— Nomierinieties, mans kungs,— Alstens atbildēja.— Kā redzat, jūs varētu mūs pamest pašu ziņā.
— Tūlīt visi atstājiet to māju! Arī jūs un jūsu ģimene! … Es pavēlu! Tūlīt!
— Arlabvakaru, mans kungs! — Ālstens pateica un nolika klausuli.
Nu sāka runāt vairāki reizē, viņi appludināja Janu Alstenu jautājumiem. Itāļu biologs Korelli, Nobela prēmijas laureāts, kurš jau trīs gadus bija apvienības prezidenta vietnieks, roku pacēlis, apklusināja satraukto sabiedrību.
— Savaldieties, kolēģi! Draugs Jan Alsten, varbūt jūs īsi informētu mūs par šo dīvaino situāciju, kurā esam, kā redzu, nonākuši pret savu gribu un vēlēšanos.
Jans Alstens apsēdās pie sava rakstāmgalda, atvēra vidējo atvilktni, izņēma multifonu un parādīja, tad nolika to uz galda, izraudzījās plati un uzmanīgi pasniedza to Korelli.
— Vai esat tādu redzējis, kolēģi?
Korelli ziņkārīgi aplūkoja plati, tad papurināja galvu.
— Nē. Vai jauna japāņu fotoplate?
Tuvāk stāvošie viesi pastiepa galvas, lai paskatītos uz neparastas formas platīti un miniatūro aparātu.
— Es nemaz nebrīnos, ka iūs vēl neesat to redzējis,— Jans Alstens teica. — Nu tad, mīļie kolēģi, noklausīsimies Kosmosa likumus. Protams, tikai tie, kuri vēlas palikt.
— Kolēģi, vai tiešām jūs esat tik mierīgs vai tikai gribat mūs iedrošināt?— Korelli jautāja.— Pats policijas priekšnieks brīdināja par teroristu plānu.
— Ticiet man, mums nav iemesla baidīties. Nu, labāk klausīsimies Kosmosa himnu!
Nule no videofona iepazītā mehāniskā balss uzrunāja aiz brīnumiem sastingušos zinātniekus, kurus pēc pirmajiem teikumiem pamazām pārņēma tā pati neizskaidrojamā, vēl neizjustā noskaņa, kādu Jans Alstens kopš tikšanās ar Šķelmi šodien jau bija vairākkārt jutis.
Pēc astotā likuma iejaucās Drūmais:
— Piedodiet par traucējumu. Pasacīšu tikai, ka tiem trim teroristiem, kas palika pie mīnas, esmu sagādājis nervu šoku. Paziņoju Van Hāgenam, uz kurieni braukt viņiem pakaļ. Turpiniet darbu, patlaban nav nekā svarīgāka par to.
— Kolēģi Alsten!— Korelli sacīja.— Mēs lūdzam informāciju!
Jans Alstens norādīja uz multifonu, kas nebija apturēts.
— Es jau to daru, draugi, es jūs informēju. Ir vērts ievadam noklausīties šo.
Kad bija izskanējuši pēdējie vārdi, jautājumi nāca cits pēc cita, augtin auga izbrīns un mulsums. Jans Alstens sacīja:
— Baidos, ka mums neizdosies ilgi palikt kopā, Van Hāgena vīri droši vien ir ceļā pie mums, lai mūs izklīdinātu. Ja jau nu pret savu gribu esam kļuvuši par tik dramatisku notikumu dalībniekiem, tad iesaku, tēju dzerot, arī kaut ko nokārtot. Jūs droši vien piekritīsiet, ja es savu priekšlikumu nepamatošu: ievēlēsim trīs cilvēku delegāciju, kas varbūt pat šonakt varētu doties ceļā, lai rīt Pasaules organizācijas sēdē referētu par mūsu apvienības viedokli.
Visi piekrita delegācijas sūtīšanai un bez domstarpībām ievēlēja trīs cilvēkus! Janu Alstenu, Antonio Korelli un angļu ārstu Allanu Hristoferu, slavenu staru terapeitu. Kad viņi jau bija tik tālu, patiesi pie mājas piebrauca divas policijas mašīnas paša Van Hāgena vadībā. Jans Alstens izgāja policijas priekšniekam pretim.
Van Hāgens apstājās pieblīvētā kabineta platajās durvīs, pārlaida klātesošajiem niknu skatienu un norē- cās uz Alstenu:
— Kaut gan es lūdzu, jūs tomēr neesat iztukšojis māju! Vai zināt, ko tas nozīmē?
— Bet, mans kungs, vai jūs varat gribēt, lai es vienā mirklī izmetu ārā savus viesus? Mēs nupat sākām atvadīties.
— Kāpēc tikai nupat? Manuprāt, vajadzēs jūs, profesor, ņemt līdzi! Ap jums risinās tik daudz noslēpumainu notikumu, ka mēs nevaram gaidīt, līdz tie būs izmeklēti, turklāt ministra kungs . . .
— Van-Hā-gen! Sargieties no pārlieka sašutuma pret mūsu draugu Janu Alstenu. Mūsu aparātu rādītāji tuvojas tai iezīmei, pie kuras arī jūs var skart par «Janālstenaslimību» dēvētā nervu paralīze. Mieru, mans kungs, mieru! Neākstieties, nepētījiet, apsēdieties! Sē-die-ties! Ap-sē-die-ties!
Van Hāgenam bija kauns, ka tā zaudējis galvu, kļuvis nevarīgs, taču viņš paklausīja. Sabruka krēslā un pētīja savas drebošās rokas, it kā baidīdamies palūkoties uz Alstenu.
— Pareizi, Van Hāgen! Dziļi ievelciet elpu, tas jums nāks par labu. Labi dziļi. Un nedomājiet par profesoru Janu Alstenu. Jums pretinieki, bīstami cilvēki, jāmeklē pavisam citur, ne šai mājā. Vai jūs, kungs, mani sapratāt? Atbildiet!
— J . . . jā . . . Sapratu, mans kungs!
— Pateicos, Van Hāgen! Tā, vēl kādu brītiņu pavēdiniet galvu! Kolerimetrs rāmi krītas. Un nedomājiet profesoru ņemt līdzi, es saku, jums darbs pavisam citā vietā. Vai arī tas ir skaidrs? Atbildiet!