— Ak jūs, romantiķi, naivie bērni,— mamma aizvainoti sacīja un sāka kravāt nost galdu, kad atkal atskanēja Mocarta A-dur vijoles izpildījumā.
— Lūdzu,— sacīja Alstens,— lūdzu!
Pēc dažu sekunžu klusuma ierunājās dīvaina balss.
— Pro-fe-sor-Jan-Al-sten . . . — Skanēja it kā ne no cilvēka mutes, tas bija kas līdzīgs robota runas veidam un balsij, taču mazliet plūstošākā izrunā.
— Vispirms es gribētu dzirdēt jūsu vārdu — un, lūdzu, parādieties videoekrānā, citādi . . .
— Lū-dzu-ne-lie-ciet-nost . . . Noklausieties … Es varētu pateikt savu vārdu, bet Zemes . . . jums tas nekā nenozīmē . . . Un, ja es parādīšos, tad jūs varbūt pat nobītos . . .
— Vai tad pat jūsu izskats ir baigs, ne tikai šī šantāža?
— Manā un manu kolēģu izskatā nekā baiga nav, taču jūs varbūt . . . Atļaujiet man priekšāstādīšanos atlikt uz vēlāku laiku . . . Mums steidzīgi jārunā ar jums, Jan Ālsten . . .
— Tātad jūs turpināt šantažēt?
— Mēs nešantažējam, profesor . . . Mēs zinām, ka pirms brītiņa jums pa telefonu draudēja…
— Kas jūs tāds esat, ja nepiederat pie viņiem, tomēr zināt par draudiem, kaut gan es nevienam neesmu nekā sacījis? Lūdzu, tūlīt atzīstieties!
— Mēs saprotam jūsu pašreizējo . . . stāvokli, profesor . . . taču es atkārtoju, ar priekšāstādīšanos pagaidīsim, līdz tiksimies. Jūsu interesēs . . .
— To es jau zinu. «Manās interesēs!»— Jans Alstens eksplodēja. — Tad man vairāk nav ko teikt!
— Vēl pāris vārdu, profesor . . . Mēs varam palīdzēt jums un Cilvēces sargu apvienībai pret Pasaules teroristu trestu . ..
— Jūs? Kas jūs esat? Un kā?
— Pēc stundas ceturkšņa atbildēsim uz visiem . . . Patlaban jūs gaida universitātē. Piezvaniet, ka būsiet stundu vēlāk . . . Tur jūs nevadāt sapulci, tātad viņi piecietis.
— Bet .. .
— Kā mēs par to zinām . . . Mēs esam jūsu draugi, atkārtoju, ka patiesi varam palīdzēt jums un jūsu kolēģiem . . . Brauciet ar savu mašīnu uz lidostas pusi un pie devītā kilometra staba nogriezieties sānceļā uz birzi . . Pēc divsimt metriem apstājieties un gaidiet . . . Mēs, tas ir, es, būšu pēc minūtes, nolaidīšos jums līdzās . . . Lūdzu, nebrīnieties ne par ko . . . Atkārtoju, ne par ko . . . Jūs taču esat zinātnieks . . . Un nevienu mirkli neaizmirstiet, ka mēs esam draugi . . . Cik jau nu mēs esam izpratuši jūsu daudzējādi formulēto draudzības jēdzienu.
• — Tomēr es gribētu zināt . . . Kāda ir garantija, ka es neieskriešu tieši teroristu nagos? Ka netikšu apdraudēts?
— Otra zinātnieka solījums, profesor . . . Tāda, kurš jūs pazīst un augstu vērtē. Kaut gan man ir bijusi iespēja tikai fragmentāri iepazīties ar jūsu galveno darbu «Nevadāmā Zeme».
Jans Alstens lēni slaucīja norasojošo pieri un manīja mātes un sievas izbaiļu pilnos skatienus.
— Jūs apgalvojāt, ka pirms brītiņa Teroristu trests esot pa telefonu man draudējis … Kā jūs to zināt?
— Noklausījos . . .
— Tātad jūs strādājat Noklausīšanās dienestā?
— Nē, mans kungs . . . Mums ir vienkāršāka tehnika .. . Gan jau jūs to apgūsiet…
— Tomēr, lūdzu, sakiet — vai jūs pats ietu uz tādu tikšanos? Lūdzu, atbildiet godīgi! Pavisam godīgi . . .
— Es, profesor, vienmēr runāju godīgi . . . Redzams, ka mūsu zināšanas par cilvēkiem vēl ir nepietiekamas . . .
— Lūdzu! Kā jūs teicāt?— Jans Alstens bija pārsteigts.
— Vai mums nevajadzētu pa otru telefonu ziņot policijai? — mamma jautaia čukstus, taču Neredzamais bija to sadzirdējis.
— Nevajag ziņot, Klāras kundze . . . Jūsu policija ir tikpat nevarīga kā Ūnijas policija un pārējās. Par to mēs esam pietiekami pārliecinājušies … Tā nevar laikā un efektīvi rīkoties . . . Tomēr jūsu aizdomas mēs saprotam, profesor Varu kaut ko ieteikt, lai izkliedētu jūsu aizdomas .
«Sl monotonā balss, kurā nav ne jautājuma, ne izsaukuma, tomēr var piederēt tikai mašīnai,» Jans Alstens konstatēja, «bet kas aiz tās slēpjas?»
— Kā jūs to domājat?— viņš pajautāja nepazīstamajam.
— Jūs varētu man uzdot dažus tādus jautājumus, uz kuriem apmierinoši atbildēt var tikai zinātnieks.
— Tas nav nekāds mierinājums, jo nu jau krietnu laiku Teroristu tresta labā strādā arī zinātnieki. Diemžēl.
— Jāsaka, saprotu jūs, profesor . . . Tad jautāšu es . . . Vai zināt piecpadsmito kosmosa likumu?
Jans uz mirkli sarauca pieri.
— Kāpēc jūs jautājat tieši par piecpadsmito? . . . Un vispār kas, kad un kur ir izteicis punktos galvenos likuma komponentus?
— Šobrīd mēs zinām divdesmit kosmosa likumus . . . Piecpadsmitais skan tā: «Ja kādas planētas Saprātīgās būtnes savā eksistencē, izziņā un zinātniskajā darbībā nonāk uz maldu ceļa, samierinās ar nepareiziem skaidrojumiem, apmāna pašas sevi, ar saviem atklājumiem un bruņošanos nokļūst sev un vispārībai bīstami kritiskā posmā, tad viņas droši virzās uz pašiznīcināšanos . . . Gadījumā ja pietiek laika un iespēju, var apdraudēt arī citu planētu iedzīvotājus . . . Tāpēc citu planētu iedzīvotājiem obligāti izpildāma pavēle: ja tādas ziņas ienāk, tūlīt iejaukties maldu ceļos nonākušo Saprātīgo būtņu liktenī . . . Aizkavēt viņu pašnāvību un citas briesmas, kā arī izkļūšanu kosmosā.» Sī palīdzība ir piecpadsmitais kosmosa likums. Vai spējat sekot, profesor?
— Protams, mans kungs. Taču kaut kas tāds pagaidām sastopams tikai zinātniski fantastiskos romānos, filmās un futuroloģiskos darbos . . . Vai esat zinātniskās fantastikas kluba biedrs?
— Vai jūs atzīstat piecpadsmito likumu, Jan Alsten?
— Pilnīgi atzīstu, ja vien tam būtu reāls pamats. Taču esam vēl tālu no tā, ka cilvēks pēc lidināšanās ap Sauli beidzot varētu izkļūt tālās galaktikās. Nākamajā mēnesī cilvēka vadīts kosmosa kuģis izbrauks pētījumos uz Saturnu. Un, ja visi mēģinājumi izdosies, 2000. gadā startēs pirmais kuģis Kosmosā.
— Vai pretējo jūs nespējat iedomāties?
— Ka citu planētu iedzīvotāji ierastos uz Zemes? . . . Mans kungs, diemžēl man nav laika tērzēt ar zinātniskās fantastikas apjūsmotāju, es atvados.
— Jūs neatvadāties, Jan Alsten . . . Mēs esam izšķieduši dārgās minūtes, tāpēc mums jāsatiekas tuvāk . . . Lūdzu, izejiet parkā pie mazā paviljona, es te jau gaidu . ..
— Te? . .. Kad un kā jūs ieradāties, mēs nekā ne redzējām, ne dzirdējām?
— Es jau teicu, nebrīnieties ne par ko, kas saistīts ar mums. Jūs neesat aizmāršīgs . . .
— Nē, taču . . .
— Ejiet tūlīt, viens . . . Kamēr nebūsiet atgriezies, Marija un Klāra lai gaida jūs iekšā, atkārtoju, iekšā, un neziņo nevienam . . . Varbūt pēc mūsu tikšanās, kad jūs būsiet izlēmis, kā rīkoties . . . Vai tā mūsu lūgums ir pieņemams?
— Ko citu es varu? Ja neiešu tūlīt, nākamajā mirklī jūs ielidosiet pa terases durvīm.
— Priecājos, ka jūs — kaut arī nedroši — tomēr sākat izraisīties no ierastajām dimensijām . . . Varētu apciemot jūs arī mājās, taču pagaidām negribu . . . Jūs sapratīsiet. . . Steidzieties, gaidu . . . Nedrīkstam zaudēt laiku . . .
Jans Alstens vilcinādamies paraudzījās uz sievietēm. Māte sāka raudāt un, rokas izstiepusi, nāca klāt.
— Mīļo Jan! Vienīgais dēls!
— Nebaidies, mamm, neeju jau uz nāvessodu! — Jans Alstens atteica, izvairīdamies no apkampieniem.
— Manuprāt, tomēr jāziņo policijai! — mamma turējās pie sava.
Tad pati no sevis nozuda televizora skaņa, ekrānā pārādījās mazais dārza paviljons un Neredzamais sacīja: