Van Hāgena sejā parādījās sviedru lāses, un arī pārējie uz šo spokaino situāciju reaģēja tāpat.
— Sapratu …— policijas priekšnieks atbildēja. — Vai varu iet?
— Jā, mans kungs. Ja jūs patiesi gribat aizturēt tos, kas norīkojuši atentāta vietā atrastos teroristus, tad varat viņus ņemt ciet Rembranta laukumā astoņi. Jūs par viņiem nekā nezinājāt, vai ne? Ja pasteigsieties, vēl atradīsiet viņus tur. Vismaz būs kādi panākumi, par ko ziņot ministram. Laimīgu ķērienu, mans kungs!
— Paldies,— Van Hāgens sacīja, neapzināti palocīdamies balss virzienā. Tas izskatījās tik jocīgi, ka daži klātesošie sāka smieties. Policijas priekšnieks par to nelikās ne zinis un neatvadījies metās ārā pa durvīm.
Kad zinātnieki bija palikuši vieni, turpinājās iztaujāšana, kas īstenībā ir «Jana Ālstena draugs»? Kāpēc viņš nav redzams videoekrānā? Kas ir «Janālstenaslimība»? Un kur atrodas planēta K-2, ja tāda ir? Varbūt tas ir tikai kāds lielmēroga fantastisks joks Van Hāgena kaitināšanai. Vai ir vēl plates, ja ir, tad tās noteikti jānoklausās.
Pēdējais jautājums Ālstenam šķita apsverams, tāpēc viņš citiem par pārsteigumu tāpat vien tukšā gaisā jautāja:
— Kolēģi Drūmais, vai dzirdat?
— Lū-dzu-pro-fe-sor!
— Vai dzirdējāt jautājumus? It īpaši pēdējo?
— Jā. Viens nevaru izlemt… Lūdzu mazliet pacietības …
Gaidīdami viņi mierināja saspīlētos nervus, dažs ar cigareti, dažs ar dzērienu, dažs ar gardu kumosu. Slavenākais Parīzes žurnālists Pjērs Lefevrs, kurš bija arī filozofijas katedras vadītājs Sorbonnā, atlētiska auguma vīrs, mazliet pāri četrdesmit gadiem, atkārtoja savus iemīļotos vārdus, kas te izrādījās visai trāpīgi.
— Fantastiski! Es saku, tas ir fantastiski! Ja tas nav mūsu drauga Ālstena izdevies joks Van Hāgena āzēša- nai, tad tas ir… Tad jau Cilvēces sargu apvienība uzstājās kā vissvarīgākā organizācija uz mūsu lodītes. Vai jūs, draugi, saprotat, kas ar mums notiek?
— Pat-jūs-ne-kā-ne-esat-sa-pra-tis, — piebilda Drūmais.— Un tomēr jūsu nojauta ir pareiza . .. Jūs neesat kļuvuši par Jana Ālstena joka dalībniekiem. Jūsu uzstāšanās būs pasaulnozīmīga. Tā izlems cilvēces likteni. Profesor Ālsten! «Vairogs» ziņo . ..
— Te «Vairogs». Vai dzirdi mani, Jan? Atbildi!
— Šķelmi! Ak, mīļais draugs, tas esi tu!
— Pats personīgi. Tātad ziņo «Vairoga» Padome. Tu vari atskaņot tās plates saviem kolēģiem. Tā kā notikumi uz Zemes risinās arvien straujāk, arī mums jāsteidzas. Vēl viens jautājums, Jan. Vai Marijas kundze jau guļ?
— Šai juceklī! Droši, ka viņa ir nomodā, tikai negrib mūs traucēt.
— Mūsu jautājums… Diagnoze liecina, ka viņai pēc katastrofas paralizējušies apakšējo ekstremitāšu muskuļu kustības nervi. Vai kāju muskuļi nav par daudz atrofējušies? Vai viņai nav radies lieks svars?
Klātesošos pārsteidza šī tēma un tās dīvainais iztirzājums, arī tā bija sensācija, visi drūzmējās ap minicentu, jo bija ievērojuši, ka Jana un neredzamo draugu sarunas nodrošina vai nu šis aparāts, vai videofons.
— Marija turas varonīgi, ārstnieciskā vingrošana, masāža, peldes, droši vien tāpēc. Un, par laimi, liekā svara nav.
— Vai rokas labi var lietot?
— Rokas viņai kā cīkstonim.
— Drīz beigsim sagatavošanos un dosimies pie jums. Arī galvenā ārste. Līdz tam vari pastāstīt kolēģiem visu, ko par mums zini, tad atvadieties, vienīgi delegācija lai gaida mūs. Vai skaidrs?
— Jā, draugs!
— Labu veiksmi, Jan, sveiciens taviem draugiem! Jo viņi ir arī mūsu draugi, varu tā sacīt, vai ne?
— Jā,— atsaucās Jans Alstens, un viņam piebalsoja arī pārējie ar tādu degsmi, kas ārkārtējās situācijās nopietnus pieaugušos pārbur par kvēli jūsmīgiem jauniešiem.
— Es taču sacīju, ka tas ir fantastiski,— Pjērs Le- fevrs atkārtoja.— Biju pārliecināts, ka esmu uz mūžu noenkurojies pie filozofijas, taču dzīve, lūk, uz paplātes piedāvā man gadsimta notikumu. Es saku, fantastiski! Es to uzrakstīšu! Vai ne, Jan, jums nav iebildumu, ka es kopš šā brīža piedalos fantastiskajā pasaules glābšanas akcijā kā rakstnieks?
Jans Ālstens apdomājās.
— Manuprāt, nāktu par labu, ja to visu ticami aprakstītu.
— Pateicos, Jan! Arī jums, kolēģi! — Lefevrs izvilka piezīmju bloku.
Ālstens citu pēc citas atskaņoja visas četras plates, kuru ikviens vārds izraisīja izbrīna saucienu viesuli, ja vien bija iespēja.
Pēc K-2 priekšā stādīšanās Jans Ālstens neatvēlēja laiku neticamās sensācijas apspriešanai, viņš ņēma tukšu plati, uzlika uz multifona un kategoriski sacīja:
— Ieraksts! Mīļie draugi, atļaujiet man īsi rezumēt manis un kolēģa Korelli sasauktās ārkārtējās sēdes priekšsituāciju un mūsu lēmumus . ..
Jans Ālstens fiksēja platē delegācijas ievēlēšanu, sastāvu, ļoti koncentrēti arī prezidija domas par vadošo pasaules organizāciju baismo bezspēcību, par iepriekšējās dienas atomsprādziena radīto jauno situāciju pasaulē un par zinātnieku, Cilvēces sargu apvienības uzdevumiem. Korelli viņu papildināja, un, kad Jans Ālstens plati atskaņoja, visi vienprātīgi to apstiprināja.
— Es domāju tā,— Alstens sacīja,— ka pagaidām visiem šeit izskanējušiem vārdiem jāpaliek starp mums, lai delegācijas uzstāšanās būtu veiksmīga.
— Un es jau taisījos skriet nosūtīt savai avīzei pirmo informāciju par visfantastiskāko notikumu cilvēces vēsturē! — atsaucās Lefevrs.
— Mēs pievienojamies profesora Ālstena lūgumam,— minicents atskaņoja Šķelmja balsi.— Kolēģis Lefevrs arī var pagaidīt ar pirmo informāciju. Līdz tam> viņš paspēs labāk orientēties… Vai jums, kolēģi, patiesi tik ļoti gribas rakstīt to grāmatu?
— Neizsakāmi, mans kungs!— Lefevrs dedzīgi atbildēja.— Domāju, ka principā šķēršļu nav.
— Nav, es jau teicu. Mēs paziņosim, kad sākt publicēt. Protams, tai jābūt pareizai, jums jāzina viss.
— Centīšos, kolēģi!
— Hm .. . hm … Jan Alsten un profesor Korelli! Vai nevarētu Pjēru Lefevru ievēlēt delegācijā par ceturto?
Abi prezidenti saskatījās, tad Korelli uzrunāja prezidiju:
— Neredzamā kolēģa priekšlikums man liekas pareizs. Vai jūs piekrītat? \
Balsošana notika ar vienprātīgu «jā», un Lefevrs notrīcēja aiz prieka. Viņš apkampa Korelli (kā jau Marseļā dzimušam cilvēkam, viņam piemita īsts dienvidnieka temperaments), pacēla viņu gaisā un grieza riņķī plecīgo vīru, kas ķepurojās pretim.
— Lieciet taču mani zemē, dieva dēļ! Būsim nopietni, kā šādā situācijā klājas!
— Draugs Alsten,— atkal runāja Šķelmis.— Vai es varētu lūgt, lai pirms mūsu ierašanās Mariju izmeklē profesors Hristofers? Mēs zinām, ka viņš ir slavens speciālists staru terapijā… un, ja Marija piekrīt, tad apvienības vadītāju klātbūtnē.
— Tev, draugs, droši vien ir iemesls tā lūgt.
— Uzminēji.
— Labi.
— Lai profesors sāk izmeklēšanu, mēs jau esam ceļā. . .
Jans Alstens iegāja pie sievas. Marija, protams, bija nomodā un mēģināja satrauktās domas mierināt lasīdama. Viņa laimīgi klausījās, ko vīrs saka, viņai nekas nebija pretim. Mammai piepalīdzot, viņa pārģērbās, sakārtoja matus, vēl nedaudz kosmētikas, nedaudz smaržu, tikai tik daudz, lai maskētu savu bālumu.
Marija pati dzina ratiņus un Janam pa priekšu ieradās pie viesiem. Jans viņu stādīja priekšā, iepazīstināja ar profesoru Hristoferu, kurš tūlīt ļoti taktiski sāka izmeklēšanu. Pietika ar gluži īsu brītiņu, lai visiem kļūtu skaidrs: šobrīd vēl ārkārtīgi skaistā, jaunā sieviete, viena kolēģa sieva, nav spējīga staigāt un nekad vairs nevarēs izmantot savas kājas. Tieši tāpēc viņi nespēja aptvert, kā «Jana Ālstena draugs» te varētu līdzēt.