Daži no viņiem sirds dziļumos šo «Jana Ālstena drauga» pārsteidzīgo solījumu, kas uzurdījis Marijā nekad nepiepildāmu cerību, novērtēja par smagu kļūdu Un viņos vēl pastiprinājās jau iepriekš pavīdējušās šaubas, vai šeit nospēlētā fantastiskā pasaka ir nopietni ņemama. Vai nebūtu tūlīt jāizsaka savs nemiers? Likt jautājuma zīmi visai Jana Ālstena kolēģu darbībai? Vai viņi visi nekļūs pasaules priekšā smieklīgi ar šo galvu reibinošo blefu?
Vācu matemātiķis Ervins Sells uzņēmās grūto pienākumu, nesaskaņojis savas domas ar pārējiem.
— Kolēģi Korelli! Ja atļaujat, es gribētu izteikt dažas piezīmes!
— Vai ļoti svarīgas?
— Es nerunātu, ja tas nebūtu ļoti svarīgi!- Sells mazliet aizvainoti atbildēja.— Runa ir par to, ka gribu atkārtot Van Hāgena vārdus: ap ļoti godājamo kolēģi Janu Alstenu ir pārāk daudz neizprotama un noslēpumaina .. . Fantastika, neticama situācija, ja izsakos kolēģa Lefevra stilā. Arī man pašam radās nosliece ticēt visam, kas šeit notiek, taču šī rotaļa ar Marijas kundzi mūsu acu priekšā . . . manuprāt, ļoti mokoša skatuviska scēna un arī runas par iespējām, ka «Jana Ālstena draugs» varētu viņu izdziedināt, tieši tas viss man liek apšaubīt arī iepriekšējo. Es iesaku…
— Pardon, Šella kungs … piedodiet, ka pārtraucu! — atskanēja Šķelmja balss.— Lai nekavētu dārgo laiku, es iesniedzu savu priekšlikumu… Es dzirdēju un sapratu jūs, profesor. Jūs droši vien neesat vienīgais, kas šaubās. Vai pareizi nojaušu? Atbildiet!
— Jā. Protams, — atsaucās vairāki.
— Es jūs saprotu, kungi. Tātad . . . Kaut gan bija domāts, ka lietas labā būtu prātīgāk prezidijam darīt zināmu tikai tik, cik nepieciešams . . . Mēs bijām nolēmuši Marijas kundzi izmeklēt un iespēju robežās ārstēt tikai ievēlētās delegācijas klātbūtnē. Ceram, ka mēs visi varam paļauties uz jūsu solījumu, ko devāt pēc drauga Ālstena lūguma. Pagaidām nevienam svešam neko nestāstīt. Kad būs pienācis laiks stāstīt, mēs pateiksim. Esam pārliecināti, ka tas būs drīz. Nu, draugs Jan, mēs esam mūsu šārīta tikšanās vietā. Atver līdz galam terases durvis uz dārza pusi, lai mēs ar ārsti varētu tikt iekšā. Lūdzu kolēģus ne par ko nebrīnīties. Izturieties zinātnieku cienīgi.
— Vienu jautājumu, draugs,—Jans Ālstens sacīja. — Nupat no sporta zāles atgriezās mans dēls Hanss. Vai arī viņš un mana māte drīkst būt klāt?
Pēc īsa brītiņa skanēja atbilde:
— Es jau minēju, ka notikumi risinās straujāk, nekā bijām plānojuši savu taktiku. Mums jāpielāgojas dzīvei, tātad viņi var būt klāt. Drošības dēļ fakti jāsniedz ne tikai zinātniekiem, bet arī lajiem, mēs to saprotam. Mēs ejam, Jan, durvis…
— Ir jau. Mamma ver vaļā. Varat nākt!
Pasaules dramaturģija nepazīst tik žilbinošu «uznāk-
šanu» kā tā, kas notika nākamajās sekundēs.
Visi klātesošie vienā mirklī saskrēja plašajā hallē, aiz kuras platajām divviru durvīm melnojās vakara krēslā nogrimušā dārza augsto koku aprises. Visi, elpu aizturējuši, lūkojās pa durvīm, taču tikai pēdējā mirklī apjauta, ka «Vairodziņš» ir klāt, ir ielidojis un jau nosēdies uz marmora grīdas. Tikai šeit tiešā tuvumā un apgaismojumā kļuva redzama dīvainā ierīce, šārīta transportlīdzekļa lielāks variants. Vai šis manevrs bija arī dzirdams? Ne jau visi spēja uztvert putna spārnu švīkstoņu, kas nodeva «Vairodziņa» lidojumu.
Pieklājīgo klusumu pēkšņi pārtrauca saucieni «ak vai!», «aho!», «neticami!», «brīnumaini!» un, protams, arī Pjēra Lefevra «fantastiski!», ko viņš atkārtoja vairākas reizes, it kā nevarēdams vien nopriecāties par paša izgudrojumu.
— Fantastiski!— Lefevrs kliedza un metās pie «Vai- rodziņa», laikam viņš jūtu uzplūdā gribēja to apkampt, taču Šķelmja balss viņu apstādināja:
— Pjēr Lefevr, jūs esat pārlieku sangviniķis. Palieciet stāvam! Tā . . . Mieru, kolēģi, vēsu prātu. Labvakar … Marijas kundze… Jūs neesat pārāk uztraukusies, vai ne?
— Nē, itin nemaz.
— Nevajag pārspīlēt, Marij.
— Jūs mūs redzat, bet mēs arī gribētu redzēt jūs,— sacīja Korelli.
— Gan jau, profesor .. . Mūsuprāt, labāk iepazīties pamazām.
«Vairodziņa» pārvalks lēnām kļuva caurspīdīgs un divas tur līdzās sēdošās dīvainās Būtnes — redzamas. Viena no tām pašlaik piecēlās, atdarinot cilvēkus, paklanījās un sacīja:
— Mūsu valodā mans vārds ir Zun-te-mi. Tuvākajiem kolēģiem un draugam Janam esmu Šķelmis. Tāpēc ka it visur spēju atrast arī humoru. Esmu kosmopsiho- logs.— Viņš ar tievu, īsu roku pieskārās blakus sēdošajai mazākai Būtnei, kas izskatījās pēc bērna.— Te ir Zemei palīgā atsūtītā «Vairoga» galvenā ārste Zun-tan-to. Marijas kundzes dēļ atbrauca līdzi ar saviem ļoti gudrajiem aparātiem. Nu, vai būsiet mūs pamatīgi apskatījuši?
— Brīnišķīgi! Fan-tas-tis-ki! — Lefevrs gandrīz vai kusa.— Un kā jūs tik labi protat angļu valodu?
— Valodu esmu iemācījies, taču mūsu skaņas mazliet atšķiras. Tāpēc starp mums darbojas tulkotājampula. Tulko turp un atpakaļ .. . Bet par sīkumiem citā reizē. Ceram, ka būs iespējas mierīgākos apstākļos… Tagad, lūdzu, veidojiet plašāku loku, lai Marijas kundze pienāk tuvāk. Tā, paldies . . . draugs Jan, vispirms es atdošu diagnozes, paņem. Varbūt profesors Hristo- fers un citi klātesošie mediķi ielūkosies, uzzinās par Marijas stāvokli pēc rakstiem. Nu manas kolēģes kārta.
Šķelmis apsēdās, Zun-tan-to piecēlās, vēl un vēl ar lielām, dīvaini veidotām acīm kā dzīviem periskopiem vēroja klātesošos un beidzot viņas skatiens palika pie Marijas.
— Kolēģe, nāciet vēl tuvāk! — ārste, lēni galvu pagriezdama, pievērsa Marijai vienu no periskopiem.
— Tā ne, man vajag dabūt pilnīgi drošus rezultātus . . . Jan Ālsten, vai jūs varētu Mariju nosēdināt tā, lai ķermeņa augšdaļa būtu pilnīgi brīva?
Hanss tūdaļ atnesa augstu pufu, ko bija pasniedzis kāds no kluba biedriem. Viņš nolika to mātei blakus, abi ar tēvu pārcēla slimnieci un ratiņus pastūma nost.
Nav neviena pasaulslavena burvju mākslinieka, kura priekšnesumu publika vērotu tik klusu kā tagadējo skatu. Klāra šad tad iešņukstējās un ar mutautiņu slaucīja asaras, Lefevra spalvas švīkstoņa izvērtās par traucējošu troksni, vairāki palūkojās uz viņu un māja, lai paliek klusu.
— Tā būs labi…— Zun-tan-to bija apmierināta.
— Marij, vai jums mēdz būt sāpes?
— Sevišķi vakaros.
— Parādiet, kur!
Marija ar labo roku apvilka loku ap jostasvietu.
— Te visstiprāk, taču pāriet arī uz kājām. Un arī galva tad sāp.
— Vai temperatūra paaugstinās?
— Nē.
Nu sakustējās viss cilvēkauguma aparāts un, pa pusloku tuvodamies sievietei, nonāca viņai aiz muguras. Pavērās plaukstas platuma sprauga «Vairodziņam» pret vidu.
— Mieru, kolēģe … Es zinu, ka arī jūs esat mediķe .. . Priecājos… Mums nav laika jūs iepazīstināt ar mūsdienu medicīnu uz K-2, jūs to arī pilnībā nesaprastu. Arī kolēģi zinātnieki ne. Attālums starp mums ir gandrīz nepārvarams. Bet es saku, ka senos laikos un vēl šodien medicīnā ir svarīga vieta staru terapijai, kuru jūs pamatos jau pazīstat. Mēs izmantojam daudzveidīgākas staru ārstēšanas metodes — visas mērķtiecīgi. Tā mēs tagad ārstēsim Mariju. Es jau ieslēdzu aparātu. Vai jūs, Marij, kaut ko jūtat? Atbildiet!