— Nē, neko.
— Tūlīt būs pagājušas trīs minūtes. Beigās jūs jutīsiet siltumu mugurā ap krustiem, nebaidieties.
— Jā, es jau jūtu! — Marija sacīja pēc īsa brītiņa. — Siltums pamazām pastiprinās.
— Tad viss ir kārtībā. Esmu ļoti priecīga, Marij. Sī mums ir pirmā izdevība nodarboties ar Zemes Saprātīgajām būtnēm. Mūsu piesardzība ir pamatota. Kārtībā . . . Lēni pagriezieties uz mūsu pusi. Tā. Saņemsiet arī divas minūtes ilgu šūnas reģenerējošu starojumu. Jūs taču esat skaista. Lai ilgi būtu tāda, vai ne, Jan Alsten …
Alstens stāvēja līdzās mammai, jau labu brīdi apskāvis viņu ap pleciem, kļāva sev klāt, lai drošinātu, lai viņa apvaldītu raudas.
Pat atbildi negaidīdama, Zun-tan-to turpināja:
— Beidzam ārstēšanu, kolēģe… Ko jūs jūtat?
— Jan! Jan, es jūtu, ka varētu celties kājās.
— Kā reiz esot sacījis jūsu lielais brīnumdaris? «Celies un staigā!»— Zun-tan-to teica. — Celieties, Marij! Drošības dēļ, Jan Alsten, lūdzu, palīdziet . . . Apņemiet Mariju… Šo gadu laikā viņa būs atradinājusies stāvēt, mēs nezinām, vai muskuļi nav atrofējušies . . . Varbūt līdzsvara izjūta…
Jans Alstens veikli kā pusaudzis metās pie Marijas, maigi aplika roku viņai ap vidukli un palīdzēja piecelties.
Marija cēlās ar tādām savādām, pakāpeniskām kustībām kā palēninātā filmā. Viņa palūkojās apkārt, mirdzošām acīm uztvēra visus viņai pievērstos, it kā noburtos skatienus, tad gāja. Ik pa brīdim sagrīļodamās, gāja tā, kā jau mēdz iet pēc ilgstošas slimības, tomēr gāja.
Jana atbalstīta, viņa lēni nogāja loku gar visu klusējošo aculiecinieku rindu.
— Varbūt palaid mani vaļā, Jan,— viņa sacīja, atnākusi atpakaļ pie «Vairodziņa». — Paldies, kolēģe! īsts brīnumdarbs!
— Brīnums! — iegavilējās mamma.— Dievs mums ir rādījis brīnumu!
— Ņi . . .ņis . . .ņa . . . — smējās Šķelmis.— Pardon, ja es aizvainoju kāda reliģiskās jūtas. Tomēr man tas jāpasaka, pirms šis notikums pēc Zemes ieražām ir pārvērsts par leģendu un mēs paši kļuvuši par Svēto Zun-te-mi un Svēto Zun-tan-to… Tas nebija Dieva brīnums, Klāras kundze, tā bija mediķes Zun-tan-to staru terapija, zunu zinātnes ikdienišķa ārstēšanas metode .. . Vai atceraties, Klāra? Es taču apsolīju arī jums, ka mēs palīdzēsim, ja vecums sāks jūs traucēt. . .
— Ak dievs! — Klāra sažņaudza plankumainās, tuklās rokas uz kuplajām krūtīm.— Vai tad var ko darīt arī manis labā? Vai dzirdi, Jan?
— Lūdzu, Marij, ejiet un cienājiet viesus, kā namamātei klājas,— Šķelmis sacīja. Viņš ar skatienu sekoja Marijai, kad tā gāja pie galdiņa. — To paplāti varat celt bez bažām. Tāpat kā senāk. .. Protams, sākumā esiet pacietīga, tikai pakāpeniski atgriezieties pie agrākā dzīves ritma. Nu lai Klāras kundze nāk Marijas vietā. Kolēģe, es dodu v&rdu jums . ..
Zun-tan-to, tāpat kā pirmīt, aplūkoja Klāru ar savām izvelbtajām acīm, kuru skatiens darbojās trīssimt sešdesmit grādu lokā, tad sacīja:
— Ieslēdzu šūnu reģeneratoru . . . Lūdzu, lēni griezieties turpat uz vietas! Tā, ne ātrāk. Vai jūtat kaut ko? Atbildiet!
— Nē, neko. Vai tas ir slikti? Vai man kaut kas jājūt?
— Ņi.. .ņis . . .ņa . . . Esiet mierīga, Klāras kundze, viss ir kārtībā,— Šķelmis mierināja. — Redziet, ka jūs vēl simt gadu vecumā būsiet glīta sieviete. Precēties varēsiet, ja gribēsiet. . .
— Nu, nu, ko jūs zobojaties! Jan, tu varētu apsaukt savu draugu. Redzi, atkal mani izsmej!
— Nē, mīļā Klāra, es tikai neesmu aizmirsis to vārdu . . . No rīta jūs domājāt, ka es jūs apvainoju . . .
— Gatavs, Klāra. . .— sacīja Zun-tan-to.— Patlaban jūs nekā nejūtat. Ejiet! Izstaipieties! Pietupieties! Nekautrējieties! Varat te uzdejot kā jaunībā…
— Brīnumaini! — Klāra iekliedzās un tad patiesi palēcās un laidās dejā, kā bija darījusi meitenes gados, kad gandrīz vēl bērns bija izdota pie vīra.— Vai redzi māmiņu, Jan? .. . Esmu atguvusi jaunību! Un skaistumu!
— Jaunību uzdāvināt mēs nevaram, bet strauju šūnu novecošanos esam aizkavējuši. Mēs mazliet pagriezām atpakaļ jūsu gadu pulksteni, Klāra…— sacīja Zun-tan-to.— Varat stāstīt, ka jums četrdesmit gadu, tā dzīvot, tā izturēties. Gan jau redzēsiet.
— Fantastiski! Ja nebūtu redzējis, neticētu! — jūsmoja Pjērs Lefevrs.
Marija piegāja un apkampa vīramāti.
— Nāc, mamma, nekavēsim mūsu viesus — brīnumdarus.
— Bet man gribas mesties ceļos Brīnumdares priekšā, lai pateiktos, — un mamma patiesi būtu to izdarījusi, ja Marija neaizkavētu un ar Jana palīdzību priekā noreibušo sievieti neizvestu no mazā loka.
— Tas nav brīnums, Klāra,— atkārtoja Zun-tan-to. — Varbūt vienīgi jums tā izskatās. Pie mums šūnu reģenerācija ir parasta procedūra, ko atkārto ik pēc pieciem gadiem, parasti reizē ar parasto komplekso izmeklēšanu. Tikpat ikdienišķa procedūra kā pie jums plaušu caurskate vai izmeklēšana uz vēzi. Vai es netraucēšu kolēģa darbu, ja pa šo laiku izdarīšu šūnu reģenerāciju jums visiem? Ja jūs piekrītat…
Neviens neprotestēja, Zun-te-mi balss nozuda dūkoņā, skaņu jūklī, kas veidojās no pasaulslaveno zinātnieku, mākslinieku un politiķu klusiem izsaucieniem un rosīšanās. Būdami cilvēki, viņi gluži neviļus padevās kārei nokļūt tuvāk brīnumdarim kosmosa aparātam, jo domāja, ka tur starojums būs iedarbīgāks. Zun-tan-to iebilda:
— Lūdzu, nenāciet tik tuvu . . . Nevajag … Es ar «Vairodziņu» virzīšos pa loku, un visi saņems vienādu devu. Arī tie, kas stāv tālāk. 2ēl, ka Zun-te-mi vajadzēs vēl mazliet pagaidīt. Mazu brītiņu… Vienlaikus ar šūnu reģeneratoru ieslēdzu arī otru starotāju. Tas atbrīvos jūs no nepatīkamām sajūtām, ko rada sīkas, pie jums vēl pazīstamas slimības: saaukstēšanās, iesnas un citas vieglas organiskas kaites. Turpmākajās dienās jūs visus gaida liels darbs, un mums ir ārkārtīgi svarīgi, lai jūs justos svaigi un nenogurdināmi . . . Esam beiguši . . . Beidzot pienākusi jūsu kārta, kolēģi . . .
— Man jau sāka likties, ka šai brīnumu demonstrēšanai nekad nebūs gala,— piezīmēja Zun-te-mi. — Ņe . . . ņas . . ņi. .. Nekad nevajag uzstāties kopā ar sievieti, vai ne, draugs Jan? Tātad — pie darba! Vai visi jūtas labi? Vai neviens nav noguris?
Par atbildi sākās tik mežonīga draiskošanās kā zēnu klasē, kad skolotāja nav klāt. Zun-te-mi šo interesanto atrakciju kronēja ar ilgstošiem, aizrautīgiem smiekliem. Visnevaldāmākais arī tagad bija Lefevrs. Vispirms viņš lēkāja tik apbrīnojami augstu, ka to nevarētu gaidīt no neliela auguma cilvēka, būdams smagnējs, tomēr svaidījās tik viegli kā Kaukāza gruzīns, dejodams pie bungu rīboņas. Improvizēto izrādi viņš beidza tā: nometa žaketi, iegrūda to blakusstāvētājam rokās, izlēca brīvajā laukumiņā blakus «Vairodziņam» un iesaucās:
— Verieties šurp, draugi! — Un jau meta kūleņus, dejoja ap kosmosa kuģīti, kura pasažieri, tāpat kā citi kluba biedri, atzinīgi vēroja priekšnesumu un, cilvēkus atdarinādami, sita mazās plaukstiņas. Kad Lefevram bija diezgan, viņš izslējās un gandrīz lielīgi teica:
— Voila, mesdames et messieurs. To es pēdējo reizi darīju pirms piecpadsmit gadiem.— Viņš zemu palocījās kosmonautu priekšā.— Mērci bien, madame! Mērci bien, monsieurl
— Tā bija patiesi lieliska izklaidēšanās, kolēģi Le- fevr, — Zun-te-mi sacīja.— Jūs izpelnītos aplausus pat salīdzinājumā ar cirka galāprogrammu . . . Priecājos arvien labāk jūs iepazīt, Pjēr. Ar tādu temperamentu droši vien nevar lepoties daudzi jūsu biedri zemieši.