— Oho! Ja jūs redzētu Marseļas puišus! — Lefevrs atsaucās, kārtodams apģērbu.— Ja jūs reiz atbrauktu uz mūsu pavasara svētkiem!
— Varbūt kādreiz, Pjēr. Ja Zeme vēl būs vienā gabalā. Atgriezīsimies pie mūsu kopīgā darba, tagad tas būs jūsu galvenā rūpe . .. Un arī mūsu, kā jūs esat nopratuši pēc platēm. Vai šai ziņā viss ir skaidrs? Gaidu atbildi . . .
— Kaut ko es nesaprotu, kolēģi, — uzsāka Lefevrs.
— Tas būtu . .. Aizritējušajā pusgadsimtā uz Zemes izdots neskaitāmi daudz zinātnisku, futuroloģisku darbu, nemaz nerunājot par patiešām nepārskatāmu vairumu fantastisku romānu un filmu. Tomēr vairumā no tiem — literatūrā, filmas variantā — šāda veida tikšanās notiek pavisam citādi.
— Un kā tad? Turpiniet, draugs Pjēr!
— Jūs esat tā rezumējuši savas zinātniskās analīzes par Zemi, pēc jūsu ierakstu liecībām, ka gribat kaut kādā veidā palīdzēt Zemei un tās iemītniekiem, kas kļuvuši bīstami. Kolēģa Zun-lu-mo ieroči būtu vispēdē- jais atrisinājums. Tāda bija jūsu vārdos izteiktā informācija. Jūsu solījums, kuru, man jāsaka, mums vajadzētu uzņemt atturīgi, tāpēc ka mēs labi zinām, ka tieši visnopietnākajos dzīves jautājumos vārdi un darbi var krasi atšķirties. Parasti tie nemaz nesakrīt. Taču jūsu rīcība precīzi atbilst sacītajam. Jūs ieradāties pie mums, uzņēmāties pat briesmas tikt iznīcinātiem, izārstējāt Jana daiļo sievu Mariju, kura pēc Zemes zinātnes atzinuma bija nedziedināma! — Lefevrs īstenā aktieriskā kvēlē pavēdināja garo roku, norādīdams uz Mariju, kurai bija kauns, ka atkal te noņemas ar viņu. — Pa- raugieties, mani kungi! Vai nebūtu grēks, kas kliedz pret debesīm, vai nebūtu medicīnas zinātnes kauns tik brīnišķīgu sievieti uz visu mūžu atstāt stumjamkrēslā? Jūs man piekrītat, draugs Zun-te-mi, vai ne?
— Ņi . .. ņes .. . ņi .. . Jūs, Pjēr, patiesi esat aizgrābjoša Būtne,— Šķelmis sacīja.— Es varētu saukt sevi par stulbu kokpauri, ja no šī ceļojuma grieztos atpakaļ, neiepazinis jūs . . . Jūsu tipa cilvēku. Paldies. Jūs būsiet pie mums lielisks cilvēces uzskatu referents. Ciktāl es spēju mūsu estētiskās normas … un gaumi tuvināt jūsējai .. . Mēs te stāvam jūsu pētījošo skatienu krustugunīs. Man jāsaprot simtprocentīgi viss . . . Manuprāt, jūs pareizi sacījāt, ka grēks būtu bijis Mariju atstāt stumj amkrēslā. Mums atstāt. Kas attiecas uz jautājuma otru pusi, saprotu arī to. Jūs brīnāties par to, ka mēs, bruņojuma ziņā tikuši tālu jums priekšā… tomēr nesākam ar ieročiem. Kaut gan mēs patiesi to varētu, viens pats izlūkošanā atsūtītais kuģis «Vairogs», vienu reizi aplidodams Zemei apkārt, varētu uz mūžiem iznīcināt ne vien cilvēci, bet arī ikvienu organiskas dzīvības iedīgli … Ja esmu pareizi sapratis jūsu jautājumu, draugs Pjēr. . .
— Pilnīgi!
— īsumā varu atbildēt arī uz turpmākajiem. Jau šorīt, pirmo reizi tiekoties ar draugu Janu, es liku manīt, ko nozīmē divdesmittūkstoš gadu attālums starp mūsu civilizācijām. Pjēr Lefevr, vai jūs esat bijis kaimiņvalsts Spānijas pilsētā Santanderā? Vai esat redzējis sienu gleznas Altamiras alās?
— Turklāt pamatīgi aplūkojis. Studiju laikā biju divas reizes aizbraucis, jo sākumā taisījos kļūt par mākslas vēsturnieku.
— Un kā jūs domājat, kāda apjēga tā laika Saprātīgajām būtnēm varētu būt par jūsu tagadējiem sasniegumiem zinātnē un tehnikā? Vai viņi vispār varēja nojaust, ka cilvēks reiz lidos ātrāk nekā putns, nokļūs uz Mēness, Marsa, Veneras, sarunāsies lielos attālumos, redzēs tālu?
— Neiespējami, kolēģi! Vēl pirms simt gadiem tas viss cilvēcei bija tikai pārdrošs sapnis! Tā laika zinātnieki un speciālisti nespēja iedomāties, kā to panākt
— Paldies, draugs Pjēr. Nu, kolēģi! Laikam gan būs lieki piebilst, ka jūs, būdami tieši tikpat tālu no mums, pat aptvert nevarat, kur esam nonākuši mēs. Un tāpēc ari jūsu futurologi un fantastiskās literatūras rakstnieki Zemes un svešo planētu Saprātīgo būtņu pirmo tikšanos tuvākā vai tālākā nākotnē nespēj iedomāties citādi kā vien bruņotā sadursmē, atzīst par nepieciešamu varmācību. Viņi aizmirst, ka tādas tikšanās ir realizējamas tikai ļoti augstā zinātnes un tehnikas attīstības līmenī. Jūs pēc diviem gadiem taisāties palaist to kosmosa kuģi, ar kuru cilvēki grib pirmo reizi izkļūt no Saules sistēmas. Taču veltīga jūsu cerība, ka tuvējos kaimiņos jūs gaida Saprātīgas būtnes. Mēs par to esam pārliecinājušies. Tātad paies vēl daudz gadu desmitu un simtu, līdz jūsu kuģi iekļūs arvien dziļāk Kosmosā un satiks citus Saprātīgos .. . Pat tādā gadījumā, ja mēs jums iedotu precīzas koordinātas. Bet, lūdzu, sakiet — vai jūs vienmēr esat tādi pesimisti? Vai jūsu agresivitātes tendence ir tik neārstējama? Vai tāpēc jūs negribat ticēt, ka Saprātīgas būtnes, ja tās ierodas no Kosmosa, var būt tikai uz daudz augstākas zinātnes pakāpes, kad vairs nevar dominēt ne akli, dzīvnieciski instinkti, ne bezprāta varmācība? Mēs gribam jums palīdzēt, jo, pēc mūsu apsvērumiem, Zemes Saprātīgajiem jāsasniedz daudz. Viņi pelnījuši daudz vairāk nekā to, ko sasnieguši līdz šim. Un mēs gribam veicināt. Taču, lai mēs to varētu darīt, lai mums nebūtu jālieto Kosmosa aizsardzībai paredzētie ieroči, mums vajadzīga Zemes iemītnieku palīdzība. Pie kā cita mēs, sabiedrotos meklēdami, varētu griezties kā vien pie vislabākajiem no Saprātīgajiem, pie Cilvēces sargu apvienības biedriem? Pirmām kārtām pie profesora Jana Ālstena, kurš jau pirms desmit gadiem savā grāmatā «Nevadāmā Zeme» bija nācis pie tādiem pašiem secinājumiem kā tagad mēs. Cilvēku suga ir kļuvusi bīstama sev un vispārībai. Mēs diezgan pamatīgi iepazinām viņa uzskatus no radio un televīzijas … pa šo laiku esam izlasījuši arī viņa grāmatas. Tāpēc izraudzījāmies viņu par pirmo sabiedroto. No pašu vēstures labi zinām, kāda Domātāju apvienībai bija loma mūsu Visplanētas dumpī, kas noveda pie Lielās Atdzimšanas laikmeta. Mirdzošās zelta lapas mūsu vēsturē ierakstījuši tieši viņi. Par dzīvības glābšanu viņiem ir pateicīgas visas K-2 paaudzes. Tāda pati loma gaida jūs uz Zemes. Diženo prātu, diženo garu cienīgs uzdevums. Vai spējat sekot maniem vārdiem, kolēģi?
— Jā,— atsaucās Korelli, panākdamies tuvāk «Vai- rodziņam». Iespējams, ka, palicis otrajā plānā, viņš jutās mazliet aizskarts.— Jūsu atbildi mēs varam kvalificēt kā zinātnes apliecinājumu, kā Kosmosa Saprātīgo būtņu konstitūciju. Man šķiet, mēs visi to varam pieņemt, — viņš, piekrišanu gaidīdams, paraudzījās apkārt un, protams, sagaidīja apstiprinošus «jā».— Tad mēs varētu pievērsties darāmajam.— Viņš apklusa, pārtraukums ievilkās garumā, draudēja kļūt mokošs, beidzot viņš uztvēra pieņemamu pavedienu.— Mūs interesē, kādu jūs iedomājaties turpmāko rīcību.
— Pareizi, profesor Korelli, ka steidzināt mūs uz darbu …— Zun-te-mi atbildēja. — Mēs kavējam laiku, bet nenožēlosim to. Ja jūs nebūtu te redzējuši šo mūsu vienkāršo rīcību, tad varbūt vēl arvien šaubītos par mūsu iespējām un pašreizējo attīstības līmeni. Tātad tas bija vajadzīgs. «Vairoga» padome priecājas, ka sabiedrotie vēlas palīdzēt, un cer, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies apturēt Zemes skrējienu uz iznīcību. Ka nevajadzēs pielietot mūsu iznīcinošo triecienu. Jūs to saprotat. Zinātnieki tikai absolūtas bezizejas gadījumā ķeras pie ieročiem, kas itin neko neatrisina. Arī tad tikai bezcerīgā stāvoklī un pašaizsardzības nolūkā. Tātad mēs pateicamies Cilvēces sargiem par līdzšinējo palīdzību. Būtu labi, ja jūs vēl pāris dienas varētu pakavēties šai pilsētā. Jebkurā brīdī var gadīties, ka vēl jāsanāk kopā. Šobrīd gribu runāt par jūsu ievēlēto delegāciju. «Vairoga» padomes vārdā piedāvāju pārvest jūs pāri okeānam ar tādu «Vairodziņu», kurš var uzņemt sešus līdz astoņus Zemes Saprātīgos, lai jūs rīt līdz pusdienai varētu savus priekšlikumus iesniegt Pasaules organizācijai.