— Vai nebūtu pareizāk un nebūtu mazāk sarežģījumu, ja mēs brauktu no rīta ar kārtējo lidmašīnas reisu? — Korelli jautāja. — Pusotras stundas laikā būsim galā.
— Tas būtu saistīts ar dažādām grūtībām,— piebilda Jans Alstens.— Jautājums, vai dabūsim biļetes. Vai Van Hāgens atļaus mums izlidot, varbūt liks ceļā šķēršļus, teiks, ka būsim vajadzīgi izmeklēšanas gaitā?… Es katrā ziņā.
— Mani kungi, neaizmirsīsim arī par iespējamiem Pasaules tresta atentātiem! — sacīja Lefevrs.— Šodien viņi mums ir snieguši tiešām bagātu programmu. Nē, vairāk es nevēlos. Kaut gan jūtos tā, ka varētu viņus ar vienu roku iztriept uz sienas.
— Nu, nu, draugs Pjēr,— Šķelmis iesaucās.— Neaiz- raujieties! Jūs esat zinātnieks. Ņi . . .ņus . . .ņa . . . Jūs laikam protat kauties … Ar abām rokām . . .
— Ak tā…— Lefevrs apmulsa. — Jā, pēdējo reizi izkāvos puiša gados. Bet par to nekaunos pat tagad, jo trīs zeļļi piekasījās manai meitenei. Arī tagad es nevilcinātos, ja vajadzētu!
— Ņi . . .ņus . . . draugs Jan, laikam gan Pjēra ievēlēšana delegācijā būs bijusi gudra ideja. Droši vien viņš visspēcīgāk atbildēs uz Pasaules organizācijas pašreizējo nevarību . . .
— Varbūt, draugs,— Jans atbildēja.— Ja runājam par mūsu pārlidojumu, vai tas nav jāsaskaņo ar Zemes radaru tīklu un varas orgāniem?
— Mēs vēl neesam nodibinājuši sakarus ar vietējiem. Es taču tevi, Jan, esmu iepazīstinājis ar «Vai- rodziņa» dažādajām iespējām. Piemēram, ar to, ka tas ir radariem neuztverams. Un zemiešu acīm saredzams tikai tiešā tuvumā, kad esam izslēguši arī atvaires starojuma pirmo pakāpi. Mans priekšlikums. Tagad atvadīsimies — un mēs kopā ar delegāciju dosimies uz parku, kur mūs gaida «Vairodziņš-222». Un vēl daži jautājumi. Marijas kundze! Jūs varat justies mierīga, jo mēs atstāsim minicentu. Jans parādīs, kā tas lietojams. Pa šo laiku ir nomainīts kolēģis Drūmais, kas neredzams lidinājās virs jūsu nama. Ja jūs jauno dežurantu uzrunāsiet vienkārši par Milzi, viņš neņems to ļaunā. Viņš lepojas, ka ar saviem 120 centimetriem ir visbrašākais «Vairoga» zinātnieks. Viņš nodrošinās gan jūsu, gan mājas pilnīgu apsardzību. Minicents un Milzis jums palīdzēs jebkurā brīdī runāt ar mums un Janu. Tāpat arī jums, kolēģi. Marij, apsveicu jūs ar izveseļošanos. Klāra, es ceru, ka mums ir izdevies atvieglot jūsu likteni. Mēs vēl redzēsimies . . .
— Hallo, pagaidiet! — Pjērs pacēla roku.— Kā jūs to domājat? Brauksim pāri jūrai galīgi bez panckām.
— Panckām . . . Kas tas ir, Jan?
— Kārtīgas drēbes, bagāža, — Alstens atbildēja.
— Mazliet naudas. Bet par naudu nav ko bēdāt, man būs līdzi diezgan daudz.
— Pareizi, draugs,— sacīja Zun-te-mi. — Tātad mēs atvadāmies. Es saku, kolēģi, ka ceru uz redzēšanos . . . Marij un Klāras kundze. . . Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās tuvāk iepazīties ar jums.
— Nē, vēl neiesim! — no «Vairodziņa» skanēja Zun-tan-to balss.— Lai pienāk tuvāk tas mazais cilvēks.— Neviens nebija pamanījis, ka viņas skatiens visu laiku, kamēr runāja Zun-te-mi, bija kavējies pie mazā Hansa un zēns bija atbildējis ar tādu pašu ziņkāri.
Hanss bez mudinājuma gāja pie «Vairodziņa», kur pirmīt bija stāvējušas māte un vecmāmiņa.
— Ņe . . .ņis . . .ņa . . smējās Šķelmis.— Varbūt doktore grib Jana dēlam dāvināt īpašu reģenārijas devu . . . Vai jūs nebaidāties, ka viņu nejauši var atjaunināt līdz embrija stadijai?
— Nekļūsti nekaunīgs, Šķelmi! — ārste atcirta.
— Hanss mani interesē no zinātniska viedokļa. $eit taču visi ir Zemes Saprātīgo pieauguši eksemplāri. Tikai Hanss ir augošs.
— Es jau zinu, ka tu mīļuprāt arī viņu ielūgtu uz «Vairoga», lai turpinātu zinātniskos pētījumus. Tiešā tuvumā.
— Es labprāt brauktu līdzi! — Hanss kliedza, kaut gan redzēja mātes un vecāsmātes mēmo signalizāciju.
— Papu, tu taču atļausi?
Jans nezināja, ko sacīt. Izpalīdzēja Šķelmis:
— Manuprāt, šais dienās tas nebūs labi, maniem kolēģiem ir pārāk daudz darba. Varbūt nākamoreiz. Vai labi, Hans?
Zēns bēdīgi uzklausīja pieaugušo lēmumu, Marija un Klāra ar skatieniem pauda Šķelmim savu pateicību par šādu Zālamana spriedumu.
— Uz redzēšanos, draugi. Jan, mēs gaidīsim ārā . . .
Graciozais kosmosa kuģītis elegantā lidojumā izspurdza pa durvīm, palikušie māja tam nopakaļ, it kā šķirtos no vismīļākajiem draugiem.
Jans atdeva minicentu Marijai, bet multifonu ar platēm iebāza kabatā, jo Šķelmis tās nebija pieminējis, varbūt viņā galā vajadzēs. Viņš sameta mazā ceļaso- miņā visnepieciešamāko, ielika kabatas portfelī čeku grāmatiņu un naudu, tad atvadījās, apskaudams visus piederīgos, no Marijas viņš atvadījās ar tik ilgu skūpstu, kāds nebija bijis gadiem ilgi. Vairs nebija laika katram spiest roku, tāpēc viņš pamāja visiem kopā un gāja ārā, pārējie trīs viņam sekoja. Vienā mirklī viņus aprija dārza krēsla.
Mazais pulciņš būtu izgājis klusu dārzam cauri, ja Pjērs Lefevrs prastu klusēt, taču viņa mute miera nezināja.
— Fantastisks piedzīvojums, draugi! Man vienkārši neticēs. īsta laime, ka ir sešdesmit pieci liecinieki. Nebiju domājis, ka beidzot iemūžināšu savu vārdu, kļūdams par rakstnieku.
— Tas būs galvenokārt mūsu dīvainā jaunā kolēģa nopelns! — diezgan žultaini iebilda Hristofers. Viņam francūža pļāpāšana bija galīgi apnikusi.
Pie paviljona dārza malā Jans atrada «Vairodziņu- 190» un krietni lielāko «Vairodziņu-222». Kad viņi bija tam līdzās, durvis automātiski atvērās. Vienu mirkli viņi palika neizpratnē stāvam.
— Lūdzu, kāpiet iekšā! — aicināja zuns, kas sēdēja pie vadības pults. — Nešaubieties, kajītē ir Zemes gaiss un atmosfēras spiediens. Skābekļa piegāde automātiska.
Dabiski, ka pirmais pa diviem kāpieniem pasažieru telpā ielēca Lefevrs, viņam sekoja Korelli, Hristofers un pēdējais — Jans Alstens. Durvis aizvērās. Siena starp pasažieru telpu un vadītāja kabīni bija caurspīdīga, visi satraukti vēroja mazo zunu, kura mehāniskā balss viņus uzrunāja tā, it kā starp viņiem nebūtu savienojošās daudzpakāpju tulkotājiekārtas.
— Labvakar, kolēģi!— viņš sacīja.— Mans vārds ir Zun-ka-la … Esmu tehniķis. Dosimies ceļā. Neuztraucieties, mums būs skaists ceļojums.
Pa šo laiku viņi jau bija atrāvušies no Zemes, no mīļās pilsētas, kas peldējās nakts spožuma plūsmā, un lidoja tādā ātrumā, ka vienā acumirklī skatienam nozuda gaismas loks, ko veidoja ielu spuldzes, saplūzda- mas kopā. Ikviens izjuta šo neticamo ātrumu, kā daždien daudz ceļojuši cilvēki viņi labi zināja, kā cilvēks jūtas, atraujoties no Zemes, un kā pamazām saraujas un izzūd ainavas vaibsti, kādu brītiņu vēl var izšķirt maziņas pilsētas, spilgtus tulpju laukus, kanālus, vējdzirnavas, kas glabā aizgājušo gadsimtu piemiņu. Bet nu, tikko paspējuši ievilkt elpu, viņi jau atradās stratosfērā.
— Kāds šim kuģim ātrums? — ievaicājās Lefevrs.
— Tik liels, mīļo Pjēr, ka mēs jau esam ārā no Zemes atmosfēras, — no līdzās lidojošā «Vairodziņa- 190» atsaucās Zun-te-mi.— Lūdzu, nejūtieties pārsteigti, ka mēs vispirms dodamies uz mūsu bāzi. «Vairoga» padome vēlas tikties ar jums. To es tur lejā noklusēju, lai jūs nenobītos no šā mazā līkumiņa. Jums nav iemesla baidīties. Pēc nedaudz minūtēm būsim klāt.