Kamēr viņi brīnījās, kamēr — kā nu kurš prazdams — atbildēja uz Pjēra asprātībām, kuģītis jau bija piestājis, cieši pielipis pie varena kosmoskuģa, no kura aprisēm viņi redzēja tikai daļu. Atvērās «Vairodziņa» durvis, viņi pārgāja kādā «Vairoga» telpā, kas bija apmēram istabas lielumā, iegāja tanī bez kosmosa tērpiem, tātad bija radīti tādi paši apstākļi kā uz Zemes. Istaba ne visai plaša, vienkāršā iekārta praktiska un glīta. Cieši gar caurspīdīgu sienu garš, šaurs galds. Drīz vien viņi atklāja, ka galds turpinās arī aiz sienas, taču tikai pēc brītiņa saskatīja viņā pusē ap galdu maziņus zunus, kas viņus ziņkāri pētīja. Zunu bija seši, viņu vidū arī Zun-te-mi un Zun-tan-to. Neiznāca daudz laika lūkoties apkārt, jau ierunājās pazīstamā mehāniskā balss. (Tomēr lielie zinātnieki bija pratuši niansēt šās balss tembrus.)
— Apsveicu jūs uz «Vairoga —1860». Esmu ekspedīcijas vadītājs Zun-te-lu. No maniem kolēģiem jūs jau pazīstat kosmopsihologu un mūsu mediķi. Pēc vārdiem arī pārējos. Man līdzās stāv antropologs Zun-ha-le un vēsturnieks Zun-ke-la. Galda galā galvenais ieročzinis Zun-lu-mo. Vienīgais jūsu pretinieks mūsu vidū, protams, tikai specialitātes dēļ … Kaut arī sen vairs nekarojam, tomēr pat mēs vēl nevaram iztikt bez ieročziņa. Mēs varam satikt tādu planētu, uz kuras mums nebūs citas izejas kā vien lietot ieročus. Arī Zeme šķiet tāda, jūs esat noklausījušies mūsu vērojumus un secinājumus. Domāju, ka nevajadzēs atkārtot. Mēs jūs pazīstam, lūdzu, sēdieties.
Viņi apsēdās ērtos atzveltņos, Korelli palika stāvam un atbildēja zuniem:
— Atļaujiet man Zemes vārdā apsveikt tālās planētas K-2 gudros dēlus. Jūs paši bijāt liecinieki, cik negaidīts un pārsteidzošs pārdzīvojums mums ir šī tikšanās. Zemes zinātne pēdējā laikā, pēc saviem kosmiskajiem sapņiem nostājusies uz realitātes pamata, šo tikšanos bija iedomājusies par dažiem gadu desmitiem vēlāk. Un nu jūs negaidīti parādāties . . .
— Jūs nezinājāt par mūsu eksistenci, profesor Korelli, tāpēc jums mūsu ierašanās ir negaidīta,— atbildēja Zun-te-lu.— Būšu atklāts. Kaut gan mēs sākumā ar šaubām pieņēmām vislielākā jūsu labvēļa, mūsu kolēģa Zun-te-mi, ierosinājumu meklēt sabiedrotos uz Zemes, taču, sekodami līdzi mūsu psihologa pirmajiem kontaktiem ar jums… mūsu galvenās ārstes vizītei… jūsu apvienībai . .. mēs visi sākām uzticēties. Pat mūsu karotājs Zun-lu-mo . . . Ceram, ka izdosies «Vairoga» mierīga iejaukšanās, izdosies Zemi izārstēt no pašap- draudes un vispārbīstamības stāvokļa. Mēs gribētu par to apspriesties pirms jūsu uzstāšanās Pasaules organizācijā. ..
Nav iespējams aprakstīt visus apspriedes sīkumus. Smalku iztirzājumu prasa tikai divi vai trīs momenti, pareizāk sakot, divas jautājumu grupas, kas pārauga diskusijās.
Pirmo jautājumu uzdeva zuni. Kas ir tas, kas izraisa un uztur tik intensīvu pašapdraudes un vispārbīstamu agresivitāti Zemes Saprātīgajos, cilvēkos? Kā viņi nonākuši pie šās lēnās pašnāvības dažādu veidu — varmācības, noziedzības, bruņošanās — mūslaikos jau nebremzējama stāvokļa? Kāpēc nevar darīt galu terorismam, diktatūrai, varas tieksmēm, kariem, ja Saprātīgās būtnes veselais prāts un jūtas jau ir pret tiem?
— Atzīsimies, — pēc šiem jautājumiem Zun-te-lu turpināja, — rezumēdami mūsu pirmos pētījumus, mēs secinājām, ka arī pie jums, tāpat kā reiz pie mums, agresivitātes tieksme ierindojama pie vissmagākajām infekcijas slimībām. Un, ja tā ir slimība, tad tai jābūt arī ārstējamai, tāpat kā citām sērgām. Pie mums tā bija, taču visiem obligātās aizsargpotes divsimt trīssimt gadu laikā paveica savu. Pēc tam jau dzima zuni bez agresivitātes instinkta, tā ka kosmonautikas laikmetā vajadzīgā bruņojuma uzturēšana, attīstīšana un iespējamā lietošana tā laika kolēģiem ir sagādājusi ne mazums rūpju un sirdsapziņas konfliktu. Un, protams, mūsdienās rūpju nav mazāk. Tad mēs iepazinām Cilvēces sargu apvienības biedrus, it īpaši jūs, un mūsu sākotnējais viedoklis sagrīļojās. Mēs vairākas stundas novērojām Jana Ālstena mājās sešdesmit divus zinātniekus un trīs ģimenes locekļus. Mīļi un mīlami indivīdi bez varmācības tieksmēm. Arī mazais izņēmums, kas parādījās kolēģa Pjēra Lefevra uzvedībā, stiprina mūsu uzticību. Var būt, ka uz Zemes agresivitātes tieksme vēl nav vispārizplatīta slimība un brāļu planēta Zeme nav jāatzīst par slimu. Atbildiet!
— Ja jūs atļaujat,— uzsāka doktors Hristofers.— Es atbildēšu kā ārsts. Mēs agresivitātes instinktu nekādā ziņā nevērtējam par citām slimībām līdzīgu parādību, kaut gan tā patiesi slēpjas daudzos cilvēkos un tās izpausmes un darbības mehānisma simptomi pārsteidzoši atgādina citas slimības. Ar to nelielo atšķirību, ka agresivitāti indivīds spēj sevī apslāpēt un tā uzliesmo tikai zināmās situācijās . . . ārkārtējos apstākļos.
— Un periodiski uzliesmojušie vietējie kari un pasaules kari . . . Simtiem miljonu cilvēku ārprāta sadursmes, bojāeja, pilsētu un veselu zemju sagraušana,— Zun-te-mi meta pretargumentu.
— Tieši tas vislabāk apliecina mūsu viedokli, — doktors atsaucās uz repliku.— Masveidīgi «ievirzīt» šos miljonus karā var tikai ar speciālām metodēm, manipulējot visās dzīves sfērās, izmantojot zinātnisku propagandu . . . Iesaistīt karā… Es pats šai acumirklī nespēju iedomāties, kā šo agresivitāti ārstēt ar aizsargse- rumu kā slimību.
— Tas ir viens no sarežģītākajiem cilvēces likteņjau- tājumiem,— sacīja Jans Alstens.— Gadsimtiem ilgi mūsu domātāji ir norādījuši uz varmācības un karu neprātību, bīstamību, taču līdz pat mūsu dienām nav izdevies ieviest viņu atziņas.
— Kāpēc tad jūs domājat, ka nākotnē tas var izdoties?— Zun-te-lu jautāja.— Pasaules teroristu tresta aiz- vakarējā rīcība, iznīcinot veselu pilsētu, liecina ko citu. Droši vien būsiet dzirdējuši savā televīzijā, ka Pasaules trests pirmo atomtriecienu esot izdarījis tāpēc, ka Ūnijas valdība pirms nedēļas apcietinājusi divus viņu zemāka ranga vadoņus un divdesmit četrus teroristus. Arī pēc daudzkārtīgiem draudiem viņi nav palaisti vaļā… Mēs zinām, cik sīvas cīņas par šo jautājumu notika Ūnijas attiecīgos orgānos … Ar mūsu uztveres aparātu palīdzību kļuvām par to daudz vēstījošo ķildu un kompromisu aculieciniekiem. Nu, un raksturīgi, ka tālāk viņi arī netika. Šodien pirms pusdienas Teroristu trests atkārtoja savu ultimātu par šo ļaužu atbrīvošanu, citādi viņi, iepriekš nepavēstijuši, noslaucīšot no zemes virsas Pasaules organizācijas ēku un visu tās apkaimi . ..
— To nu gan vini neuzdrošināsies! — iesaucās Korelli.
— Vai jūs, profesor, varat motivēt, kāpēc Pasaul- trests to neuzdrošināsies? — jautāja Zun-te-lu.
— Viņiem taču jāņem vērā ari pasaules sabiedriskā doma!
— Piedodiet, bet. .. jūsu arguments nav pat rīta rasas svarā . . . Naivs un bīstams pašapmāns . . . Pasaul- trestam nospļauties uz sabiedrisko domu. Viņi jau veikuši priekšdarbus nākamajam atomtriecienam .. . Viņu centrs ir nosūtījis rīkojumu slepenajai atomieroču noliktavai, kuras atrašanās vietu zemieši nezina.
— Varbūt ari zina, tikai nespēj nekā darīt . . .— iebilda Zun-te-mi.
— Tā tik ir smukiņa padarīšana! — Lefevrs eksplodēja.— Pie velna visu to būšanu, es saku tā. Ja «Vairogs» to var, tad vajag dot labi tēmētu triecienu tai puvešu pērklī! Lai nāk pie prāta!
— Laime gan, kolēģi Lefevr, ka jūs vadāt tikai vienu avīzi un katedru universitātē…— Zun-te-lu atbildēja.— Mēs rīkojamies sistemātiski, eksperimentējam pēc Zun-te-mi programmas, izmantodami savas analīzes. Akcija bez ieročiem . . . Esam nobloķējuši Pasaultresta centrālo ieroču noliktavu . . .