— Apžēlojieties, vai ari to jūs varat?!— Lefevrs atzinīgi iesaucās.— Vai izpaudīsiet, kā to dara?
— No jums neslēpsim. Kad bijām noskaidrojuši svarīgākās zemiešu organizācijas un personības, kā arī slimību perēkļus, meklējām ceļu pie jums. «Vairodziņš- 180» un «Vairodziņš-190» savos pētījumu braucienos izvietoja dučiem ļoti grūti atrodamu receptoru, kas mums te augšā ļauj klausīties, piemēram, telefona sarunas, redzēt un dzirdēt, kas notiek ēkas iekšienē. Tātad mēs jau divas nedēļas kontrolējam arī Pasaultresta līnijas… Kā mēs nobloķējām viņu slepeno noliktavu, kurā līdz šim savāktas vienpadsmit atombumbas un ūdeņraža bumbas? Neuztveriet par lielību, taču tas nebija grūti. Uz atomnoliktavas nolaidās «Vai- rodziņš-200» un izlika tur īpašu izstarotāju. Dažos mirkļos it visi, kas uzturējās tai telpā, kā arī tie, kuri gribēja iekļūt, dabūja nervu šoku. Tieši pirms jūsu ierašanās mums bija saruna ar Pasaultresta lielāko priekšnieku. Paziņojām viņam, ka bremzēsim ikvienu turpmāko akciju. Viņi, protams, plātījās un mūsu vārdus uzņēma kā tukšu runu. Tad brīdinājām viņu ar spēcīgu nervu šoku. Kad bija atguvies, pateicām, ka atjaujam desmit minūšu laikā izvākt no noliktavas cietušos, pēc tam paralizētāju atkal iedarbināsim… Tātad Pasaules organizācija var droši apspriesties…
Otru jautājumu uzdeva Jans Ālstens:
— Kā liecina jūsu teiktais, jūs aizkavēsiet Pasaules teroristu tresta turpmāko rīcību. Taču agresija un varmācība neierobežojas tikai ar viņiem vien. Tā kopš senlaikiem izpaužas arī valstu attiecībās. Tāpēc neaizmirsīsim gandrīz nepārtrauktos karus un bruņošanās sacensības . .. Varmācība jāuzskata par vissmagāko slimību uz Zemes … Ja jūs līdzīgi manām atziņām stāvokli uz Zemes esat novērtējuši par pašapdraudes pārbīstamu situāciju, vai jums ir kādi priekšlikumi, ko darīt, lai šo stāvokli izbeigtu?
— Mums jāliek saprast Pasaules organizācijas galveno valstu vadībām, ka šādu ceļu turpināt vairs nevar, — Zun-te-lu atbildēja.— Bruņošanās ir ārprātīga izšķērdība, ja kaimiņos mīt simtiem miljonu . . . miljardiem izsalkušu, analfabētu un nedziedināmi slimu . .. Tas ir Saprātīgas būtnes necienīgi. .. Apkaunojoši. ..
— Mēs un mūsu priekšteči zinātnē jau gadu desmitiem par to brīdinām valdības, taču bez panākumiem,— sacīja Alstens. — Mums pretim stāv tāds inerces spēks, it kā mēs taisītos apturēt no kalna ripojošu klinti. Atklāšu, manas topošās grāmatas tēma ir šā fizikā pazīstamā inerces spēka sabiedriskās nozīmes un mehānisma izpēte.
— Efektīgs salīdzinājums, profesor Alsten, taču, ja klints, lejup gāzdamās, draud iznīcināt ielejā ziedošu ciematu un ja ir līdzeklis klints pārputekļošanai, tad šis līdzeklis nekavējoties jāizmanto, citādi…
— Varmācību apturēt Pasaules organizācija patlaban ir tikpat nespējīga kā mēs, zinātnieki,— Alstens atbildēja.— Jūs, daudz augstākas civilizācijas sūtņi, redzēdami šo nevarību, nolēmāt iejaukties. Mums par laimi, jūs izvēlējāties mierīgu akciju, nevis ieročus.
— Ja mēs varam izvēlēties, draugs Jan, tad Saprātīgas būtnes cienīgi ir izmantot nekaitīgāko metodi . . .— Zun-te-mi sacīja.— Ari mums vilinoši tuvu pie rokas ir ieroči. Pie tiem ķerties varēsim jebkurā brīdī, ja viss pārējais būs izrādījies veltīgs.
— Tātad jums ir priekšlikumi un līdzekļi, kā zemie- šus atgriezt pie prāta?— Jans Alstens vaicāja.
— Pacietību, Jan! — atbildēja Zun-te-mi.— Rīt jūs iepazlsiet veselu līdzekļu sistēmu.
Delegācijas locekļiem gribējās aplūkot «Vairogu». Zuni mīļuprāt būtu to atļāvuši, galvenais šķērslis nebija zunu augumam projektētie gaiteņi un zāles, cilvēki varētu salīkuši iziet tur cauri. Taču gaisa un atmosfēras spiediena atšķirība neatļāva cilvēkiem bez aizsarglīdzekļiem būt kopā ar zuniem. Tomēr zuni bija gaidījuši šādu lūgumu, tāpēc jau pēc mirkļa uz delegācijas istabas brīvās sienas sāka mainīties attēli. Viņi varēja aplūkot «Vairoga» ārpusi, gaiteņus, zāles, iekārtas, instrumentus, zunus, kas strādāja ar ierīcēm un kas zemiešu acīm šķita tik vienādi.
— Kad tā skatos, man sāk likties, ka viņus ražo rūpnieciski, izlej matricēs!
— Nedomājiet, kolēģi Lefevr, ka zuni jau ir aizmirsuši dabiskās vairošanās priekus, — ārste sacīja.— Sī bauda nav dota vienīgi Zemes Saprātīgajiem… Kā esmu redzējusi jūsu filmās, arī šai ziņā jūs vēl esat uz zema līmeņa.
— Tas ir ļoti nomierinoši, kolēģe,— Lefevrs atbildēja.— Būtu ļoti žēl, ja tik… brīnišķīgas būtnes dzīvotu bez šā īpašā prieka!
— Es tā skatos, Pjēr, jūsu interese ir ne vien kvēla, bet arī daudzpusīga …— iejaucās Zun-tan-to.—Tikai jūs esat filozofs un rakstnieks, nevis ģenētiķis. Citādi jūs varētu kļūt par Saprātīgo būtņu hibridizācijas profesoru.
Zun-tan-to un Lefevrs vēl brītiņu ērcējās pie «Vairoga» uzbūves attēliem. Kad pārraide bija beigusies, komandieris sacīja:
— Dabiski, ka mēs nevaram parādīt visu uzreiz .. . Mēs neatvērām noliktavas, arhīvus, montāžas telpas, arī mūsu ieročus jūs neredzējāt. Varbūt citreiz…
Nāca jau rīts, zemiešu pulksteņi rādīja piekto stundu, kad komandieris Zun-te-lu viņus aicināja kopīgās brokastīs. Turpat uz vietas viņi ēda dīvainus, nezināmas izcelsmes ēdienus, ko varēja salīdzināt ar maltu gaļu un kartupeļu un dārzeņu pirē. Garša bija patīkama, ēdiens it kā viegli pārsālīts un ar daudzām garšvielām. Dzēriens bija tāds kā gāzēta augļu sula, un gan ēdiena, gan dzēriena iedarbība bija manāma drīz. Atspirdzinājums dažos mirkļos iekļuva asinsplūsmā. Uz Zemes tikai citroni un vēl daži augļi var tik strauji atveldzēt.
Brokastis nobeidzot, Zun-te-lu pacēla glāzi.
— Es zinu, ka pie jums šādos gadījumos uzsauc tostu un saskandina kāda spirtota dzēriena glāzes. Mēs jau gadu tūkstošiem nelietojam alkoholu, kopš mūsu zinātnieki noskandināja briesmu zvanu, lai mēs dzīvotu ērtāku un baudās kūsājošu dzīvi. Toreiz viņi pierādīja, kā alkohols noārda zunu organismu, kas kļūst arvien vājāks. Tagad, kad jau pirms pieciem vai sešiem tūkstošiem gadu ir apturēts auguma mazināšanās process, mēs varbūt paciestu nedaudz spirta, tomēr neatgriezīsimies pie tā, jo gribam auguma ziņā atkal panākt mūsu senčus. Viņi bija tāda auguma kā cilvēki. Tāpēc mēs, arī tikdamies un sadarbodamies ar jums, vienmēr saskandināsim šā atspirdzinošā dzēriena glāzes. Daudz panākumu mūsu kopīgā uzdevuma veikšanā! Uz mūsu veselību! Vēl dažus vārdus sacīs Zun-tan-to.
— Mani interesē, kā jūs jūtaties. Vai neesat noguruši?
— Interesanti, ir pieci no rīta,— Jans Alstens pameta acis uz pulksteni, — bet es nemaz neesmu noguris. Un jūs, kolēģi?
— Dīvaini gan, es jūtos svaigs,— Korelli atbildēja.
— Mājās guļu ar miega zālēm un mostos pārguris,— lietišķi ziņoja doktors Hristofers.— Bet tagad . . . Jāatzīst, ka jūsu staru terapija ir lieliska. Es labprāt paņemtu vienu aparātu uz savu kabinetu.
— Es pat jaunībā pēc nodzīrotas Marseļas nakts neesmu bijis brašāks,— sacīja Pjērs Lefevrs.— Kaut gan kopš vakarrīta neesmu aizdarījis acis.
— Un tomēr es ierosinu pāris stundu atpūsties. Pat pēc tādas staru terapijas jūsu organismam vajadzīga atpūta pirms tik smagas dienas. Ja nospiedīsiet to pogu lejā pa kreisi, tūlīt katrs dabūsiet savu gultu .. . Jā, tā … Izlaidieties labi ērti un guliet!