Dzavatīni ar to pietika, taču Hristofera un Korelli nemiers nebija viegli izkliedējams, kad viņi palika paši vien.
Beidzot pienāca tas brīdis, kad viņi varēja iet uz sēžu zāli, taču, kā jau bija paredzams, bez minicentiem, kurus ieslēdza kādā skapī. Dzavatīni aizveda viņus uz paredzētajām vietām un priekšā izlika uzrakstu «Cilvēces sargu apvienība». Tuvākajās rindās viņi izraisīja pat pārāk dzīvu interesi, arvien vairāk bija to, kuri apbrīnoja viņus, nevis klausījās referentā. Droši vien bija dzirdējuši par apvienības vadītāju dīvainajiem piedzīvojumiem. Pacēlās daža laba roka, viņiem māja pazīstami un nepazīstami. Viņi neatbildēja, viņus interesēja diskusija, jo viņi gribēja iepazīties ar sēdes noskaņu.
Runa nebija interesanta, runāja mazas Vidusāfrikas valsts delegāts, frāžaini, kā jau Trešajā pasaulē to mēdz. Pēc tam gluži kā par prieku neredzamajam režisoram Lefevram tribīnē kāpa Anrī Legrāns.
Delegācijas locekļi neviļus palūkojās uz Lefevru, kura sejā staroja nepārvarams ļauns prieks. Viņš pat pusbalsī iesmējās un aprāvās no Jana Ālstena dunkas sānos. Varēja arī neaprauties, jo jau pēc maza brītiņa zāle kratījās smieklos.
Legrāns bija visai amizanta parādība. No tiem mazajiem, uzkumpušajiem cilvēkiem, kam piemīt nevaldāma kāre izskatīties staltiem, brašiem, valdzinošiem. Tāpēc viņš no savas vietas līdz tribīnei maršēja stingriem soļiem kā gvardes kapteinis, galvu izslējis kā Napoleons, kareivīgi vēcinādams rokas, kaut gan uniformu nebija valkājis pat vienu dienu, no uniformas un ieročiem viņš baidījās kā velns no krusta. Tribīnē ticis, viņš svinīgi nostājās pret mikrofoniem, vienu mirkli laida pa zāli drūmu, ļaunu vēstījošu skatienu kā armijas virspavēlnieks, tad sāka runu:
— Cienījamie kongresa dalībnieki! Cilvēce tagad dzīvo sevišķi svarīgā laikā, tāpēc mūsu kongresa šāsdienas apspriede ir tiešām ārkārtējs notikums. Vakar Pasaules teroristu trests atkal parādīja savus baltos zobus sen mocītajai cilvēcei, un mums nevar būt citas atbildes kā vien — ātri un kategoriski rīkoties. Jā .. . Ūnija vēl nav vienojusies ar Pasaultrestu, bet nu ir laiks nākt pie prāta. Mēs mājās jau esam raduši gudru saprašanos ar viņiem, gan viņiem, gan valdībai ir izdevīgi, ja katrs turpina savu lomu.— Sākumā tikai pārsteigti skatieni un nesapratnes radīta saskatīšanās pauda, ka ar Legrāna kungu kaut kas nav kārtībā, tad atskanēja ari pirmie starpsaucieni. Referents gan dzirdēja tos, bija redzams, ka viņš mulst, ari pats aptvēris neizskaidrojamo situāciju, taču nevarēja ne apklust, ne nokāpt no tribīnes.— Es esmu viens no sakarniekiem starp valdību un teroristiem. Un par maniem pakalpojumiem bagātīgi atlīdzina . ..
Tas nu bija īsts skandāls, nenoliedzams un neglābjams. Varenajā zālē skanēja rēkoņa, smiekli, svilpieni, kliedzieni: prom! fui! kauns!— un vēl citādi. Veltīgi Gonsālesa kungs kratīja vecmodīgo, kopš dibināšanas laika saglabāto zvanu.
— Kāpēc kolēģi maskējas?— Legrāns turpināja savu runu, kāda te vēl nekad nebija skanējusi.— Vai tad tāpat nav arī citās pasaules malās? Vai lielākā daļa valdību nav bijušas spiestas vienoties ar saviem teroristiem, ieroču ražotājiem un ieroču tirgotājiem?
— Ak dievs, ak dievs, cik brīnišķīga diena! — Lefevrs svētlaimē skandēja, pieliecies tuvāk biedriem.
— Legrāna kungam nu viss mūžs mākoņos tīts! Vienu gadu viņš bija mans svainis, tad pameta manu māsu.
Legrāns runāja un runāja, taču vārdus vairs nevarēja saprast. Divi zāles uzraugi viņu satvēra aiz rokām un izveda ārā. Nākamais runātājs — Gvatemalas pārstāvis — jau pie mikrofona gaidīja, līdz aprimst zāle.
— Savas valdības un delegācijas vārdā izteikšu mūsu domas…— un izsmalcināti ģērbtais melnīgsnējais kungs ar gludeni sasukātajiem matiem aprāvās. Viņš nervozi grozīja resno buļļa kaklu, acis mirkšķinādams, lūkojās izbrīna pilnajās sejās, kas vērās viņā, taču vajadzēja turpināt: — Manuprāt, Legrāna kungs runāja skaidru valodu. Laiks izbeigt šo acu blisināšanu. Jūs visi taču zināt, ka pēdējā valsts apvērsuma laikā mana valdība tika pie varas ar Pasaultresta palīdzību . . . Un arī es esmu no viņiem saņēmis glītas summiņas. Kongress darīs pareizāk, ja piekritīs viņiem. Jo viņi ir cilvēces jaunā laikmeta faktiskā vara, tagadnes realitāte.
Vēl nevaldāmāki smiekli un kliedzieni noslāpēja viņa vārdus, arī viņu zāles uzraugi izvadīja ārā, un tribīnē jau stāvēja nākamais runātājs, Ūnijas pārstāvis.
Staltais, sirmais Džons Fords bija kongresa mīlulis. Veco diplomātu mīlēja daži uzņēmības dēļ, daži humora un asprātīgo piezīmju dēļ, viņa uzstāšanās vienmēr aktivizēja noplakušās, garlaicīgās diskusijas. Viņš ārkārtīgi pašpārliecināti pacēla labo roku un māja klusēt.
— Sais patiesi visdramatiskākās cilvēces vēstures dienās . . .Kad mums beidzot vajag kaut ko darīt. Rīkoties . . .— Klausītāji arī no dažiem vārdiem uztvēra, ka Džons Fords neizskaidrojama iemesla dēļ sāk runāt pilnīgi citādi nekā parasti un ne to, ko pats gribētu.
— Bet mēs, vecie zēni, taču nekā nedarīsim! — runātājs sacīja.— Vai zināt, kas šī organizācija ir? Milzīga Tepes apvienība! Plāksteris uz Pasaultresta vaiga. Savā mūžā vēl neesmu redzējis vienkopus tik daudz nevarīgu un dumju farizeju! . . .
Nebija ne smieklu, ne saucienu, kongress sastinga, jo beidzot visi bija sapratuši, ka viņu acu priekšā nezināmi spēki izraisa neizprotamas parādības un ka tas var atgadīties ar ikvienu no viņiem. Lielāko daļu klātesošo pārņēma pārsteigums un bailes.
Ari Džonu Fordu izveda gaitenī un tad kādā tuvākā istabā, kur ātrumā sadabūti ārsti jau izmeklēja īpatnējās slimības upurus.
Kāds tāpat no vietas sauca, ka tas esot Pasaultresta pirksts, ka vajagot tūlīt noslēgt visas durvis un pārmeklēt māju. Otrs pieprasīja, lai sēdi pārceļ uz ritu, trešais — lai turpina. Prezidija locekļi apspriedās, galvas kopā sabāzuši. Viņi nolēma, ka pasaulē izveidojusies bīstama situācija, kas neļauj ne brīdi vilcināties, un darbs jāturpina.
Taču delegāti, kas bija pieteikušies runāt, palika savās vietās un lūdza viņu uzstāšanos atlikt. Tā jau bija nenoliedzama baiļu un apjukuma pazīme, un Pasaules organizācijā pusgadsimta laikā tā nebija atgadījies.
Sēdes vadītāja Gonsālesa jautājums skanēja tiešām dramatiski:
— Vai šodien vēl kāds grib runāt, vai arī . . .
Neviens pat nepakustējās, visās rindās valdīja absolūts klusums. Tad cēlās augšā Jans Alstens un, roku pavēcinādams, vēstīja savu nolūku:
— Ja atļaujat, priekšsēdētāja kungs!
— Lūdzu, lūdzu, profesora kungs! — Gonsāless atviegloti sacīja.— Vārds Nobela prēmijas laureātam profesoram Janam Alstenam. Cilvēces sargu apvienības prezidentam.
Jans Alstens rāmiem soļiem gāja gar solu rindām, uztvēra pirmo kluso «lai dzīvo», arvien spēcīgākus mudinājumus un arī ironiskas piezīmes. Viņš uzkāpa tribīnē, nolika priekšā piezīmes un sāka runāt:
— Cienījamie kongresa dalībnieki! Ģenerālsekretāra kungs! Prezidenta kungs! Vispirms es gribu jums pateikties, ka devāt mums iespēju paust savu viedokli. Kamēr nācu no savas vietas, manai uzmanībai nepaslī- dēja garām kāda zobgalīgais jautājums, sak, vai tad nu cilvēci vadīt sākšot izklaidīgie un iedomīgie zinātnieki? Man jāatbild uz šo jautājumu. Nē, godātie kungi, mūsu
Cilvēces sargu apvienībai, kas izveidota pirms pusotra gadu desmita pēc pasaules izcilāko zinātnieku un mākslinieku ierosinājuma, nekad nav bijis nolūka pārņemt savās rokās vai nu atsevišķu valstu, vai visas sešmil- jardu cilvēces tiešu vadību. Taču kopš pirmās uzstāšanās tā ir deklarējusi un deklarē vēl šodien, ka vēlas piedalīties šai arvien atbildīgajā, arvien grūtākajā darbā, palīdzēt politiķiem, diplomātiem, militāriem vadītājiem. Mēs prasām, lai Pasaules organizācija un citi starptautiski orgāni šos pašlaik neatrisinātos, dramatiski liktenīgos jautājumus apspriež un risina ar zinātnieku un speciālistu palīdzību, jo jāglābj nevadāmā pasaule.