— Vai es neteicu! — iekliedzās Dons Miguels no Gvatemalas delegācijas.
— Labāk pastāstiet par to, kādi spēki stāv aiz jums! — uzdeva jautājumu Arturs Vellingtons, Dienvid- āfrikas delegācijas vadītājs.— Kas ir «Jana Ālstena draugs»? Vispirms attaisnojieties pats, tad māciet organizāciju!
— Ceru, ka jūs apklusīsiet, tad arī atbildēšu uz jūsu jautājumiem,— Jans Ālstens nesamulsis sacīja.— Negribu pārāk ilgi izmantot jūsu laiku, jo mēs zinām, ka šai situācijā, kas pasaulē izveidojusies pēc Teroristu tresta atomsprādziena Vallasā, mums jāsadūšojas pieņemt vēl nedzirdētus lēmumus . . . Mūsu apvienība Cilvēces tagadējo stāvokli atzīst par katastrofālu, taču valdību un starptautisko organizāciju nevarība ir baisma un nepieņemama. Līdzšinējā vadīšanas prakse ir beigusies ar totālu izgāšanos. Forda kungs pareizi sāka savu uzstāšanos, beidzot vajag rīkoties. Jau aizritējis vairāk nekā pusgadsimta kopš pēdējā pasaules kara, un turpinās nebeidzamas miera sarunas un vienošanās par atbruņošanos, par armiju samazināšanu, taču vienlaikus bez mitas turpinās dažāda apjoma kari. Bruņošanās sacensības jau pieņēmušas fantastisku apjomu un aprij cilvēces ražošanas spēkus, garīgās spējas un materiālos labumus, kamēr puse cilvēces cieš badu un pavada mūžu galīgā trūkumā, jo dabiskā vide, kas baro cilvēkus, neapturami piesārņojas un iet bojā. Mēs tuvojamies Zemes bioloģiskā līdzsvara kritiskajam punktam, ja vien neesam tam jau pāri . . . Mūsu apvienība pusotra gadu desmita laikā ar astoņiem plašiem vēstīju- tnicm ir brīdinājusi par procesiem, kas veicina Zemes bojāeju, bet mūsu lūguma vārdi izskanēja bez atbalss.
— Saturu, mans kungs, saturu! Sito mēs jau zinām, bieži esat sacījuši! — Arturs Vellingtons kliedza gluži zils sejā.
— Tieši tāpēc mēs tagad varam sacīt, ka cilvēce pārdzīvo visdramatiskākās dienas savā vēsturē, jo nu ir skaidrs: organizācijas, kas lemj Zemes likteni, gan lielās līnijās apzinās nelaimi, apzinās, ka vajag rīkoties, taču ir rīcībnespējīgas. Cilvēces sargu apvienības priekšlikums ir izsakāms īsi. Tūlīt jānoslēdz starptautiska vienošanās par pilnīgu un visiem obligātu atbruņo- šanos, par stingri kontrolētu bīstamo termonukleāro, staru un bioloģisko ieroču iznīcināšanu, par ieroču tirdzniecības izbeigšanu un ašu kara izbeigšanu starp Ķīnu un Indiju, kā arī Dienvidāfrikā. Sie starptautiskie līgumi noslēdzami tūlīt šai sēdē. Tāpat jānoslēdz vienošanās par drīzu starptautiskā terorisma likvidāciju. Jāizbeidz visa ieroču ražošana, jāslēdz ieroču rūpniecības tresti, valsts rokās jāpārņem tā minimālā vieglo ieroču ražošana, kas pagaidām vēl vajadzīga kārtības uzturēšanas orgānu vajadzībām. Mūsu laikos neiedomājami anahronisks fakts, ka vairumā valstu pastāv privātmono- pols tādu ieroču ražošanā, kas karos izdzēš miljoniem dzīvību, tā ka daži no šiem starptautiskajiem ieroču ražotājiem ir saistījušies ar Teroristu pasaultrestu un kļuvuši par tā bruņojuma avotu . . .
Nu jau vairāki raidīja Janam Alstenam ironiskas piezīmes. Gonsāless pašķindināja zvanu un sacīja:
— Baidos, profesora kungs, ka patiesi jūs atkārtojat mums visiem labi zināmus faktus un jūsu ieteiktie risinājumi nav nekas jauns . . . Un, kas attiecas uz jūsu priekšlikumu visu atrisināt uz vietas, manuprāt, jums, zinātniekiem, ir trūcīgi priekšstati par starptautisko organizāciju iespējām.
— Nē, priekšsēdētāja kungs,— Jans Alstens turpināja.— Man un kolēģiem ir pietiekama informācija par šo tēmu, tieši tāpēc lūdzam uzklausīt mūsu apvienību. . . Mēs jautājam, ja jūs patiesi tik labi pārzināt situāciju un zināt, kas darāms, kāpēc tad nekā nedarāt? Kāpēc turpinās bezgalīgas apspriedes un smieklīgas diskusijas, apkaunojošas ķildas un savstarpēji apvainojumi, bet nav vienošanās?
1C7
Varbūt gribat sagaidīt, līdz prātā jukušam militāristam, neatmaņā vēzējoties, roka nejauši aizskars atomkara signalizācijas pogu un šo trauksmi vairs neatsauks ne skaitļotājs, ne cilvēks? Vai arī gaidīsiet, līdz teroristu bezprātīgā atomšantāža paralizēs mūsu dzīvi?
— Klusu! Atņemt vārdu! — norēcās Ķīnas delegācijas vadītājs Cing Cang-co. — Kaut kas nedzirdēts! Pilnvaros Pasaules organizāciju iejaukties citu valstu iekšējās lietās!
— Lai-jūs-vairs-ne-uz-dro-ši-nā-tos-ie-jauk-ties-ci-tu- iek-šē-jās-lie-tās, — ieskanējās Zun-te-mi mehāniskā balss.
Lielākā daļa klātesošo vēl nebija aptvēruši, kas ar viņiem notiek. Ari Cing Cang-co piederēja pie tiem. Viņš vēl arvien stāvēja starp solu rindām, kur bija nostājies, kad kliedza. Nu viņa vārdi pauda nemaskētu naidu.
— Lasieties projām! Lai šie speciālisti, kam nav jēgas par realitāti, netraucē mūsu darbu ar saviem irreālajiem sapņojumiem.
— Mans-kungs-tas-nav-sap-ņo-jums, — atkal skanēja mehāniskā balss.— Pēc kolerimetra jūs jau esat sasniedzis galējo robežu, tūlīt manīsiet.
Cing Cang-co, pat nenojautis, kas ar viņu notiek, sabruka, nevarīgi iepletis locekļus, un viņa delegācija pacēla viņu no grīdas.
Gonsāless izbrīnījies blenza uz Janu Alstenu.
— Jums taču nevajag runāt pa zilbēm, it kā jūs mācītu bērnus!
— Es nekā neteicu, priekšsēdētāja kungs! — Jans Alstens atbildēja.
— Kurš tad? Jums ir dots vārds, jūs stāvat pie mikrofoniem, un es pats dzirdēju dīvaini izrunātus vārdus"!
— Jūs, mans kungs, dzir-dē-jāt, bet tā nebija profesora Ālstena balss …—priekšsēdētājs vienā mirklī saņēma atbildi.
— Lūdzu, purofesor, neizklaidējiet mūs ar vēderru- nas priekšnesumiem! — Gonsāless vēl stingrāk apsauca Alstenu.— Vai jums vēl kas būtu sakāms?
— Visu būtisko esmu pateicis, priekšsēdētāja kungs. Cilvēces sargu apvienības vārdā lūdzu mūsu īso situācijas vērtējumu uzņemt ar pienācīgu uzmanību!
— Vai jūs reiz izbeigsiet savu smieklīgo runu?— Arturs Vellingtons nikni iekliedzās un nākamajā mirklī ievaidējies sabruka. Zāle viļņojās jau divās vietās, līdzās nevarīgajiem, brēcošajiem delegātiem skanēja saucieni pēc ārsta.
— Kā-jūs-re-dzat-va-jag-vai-rī-ties-no-nai-da . . .— sacīja Zun-te-mi.
— Kurš tas ir? Kurš te runā, kam nav dots vārds? — Gonsāless sašutis jautāja.
— Es-mu-Ja-na-Āls-te-na-draugs-priekš-sē-dē-tā-ja- kungs … — skanēja pieklājīga atbilde.
— Tātad «Jana Ālstena draugs» nav avīžnieku fantāzijas auglis? — jautāja kāds no zāles.
— Nē, kungs. Vai tad vēl nebija diezgan pierādījumu, ka Jana Ālstena draugs . . . draugi ir pat ļoti reālas Būtnes . . . Mēs nevaram būt klāt personiski, taču visu redzam un dzirdam . . . Bijām spiesti iejaukties, tāpēc ka Cilvēces sargu pārdomātos, gudros priekšlikumus jūs pieņēmāt tāpat kā līdzšinējos . . . Jūs nespējat saprast, ka nedrīkst vairs turpināt tādu nevarīgu rotaļāšanos . . . Jābeidz . . .
— Mani kungi! Nepadosimies šai mahinācijai! — iekliedzās Dons Miguels.— Droši vien Cilvēces sargu zinātnieki mūs baida ar kādu tehnisku triku . . . Priekšsēdētāja kungs, ja profesors Alstens nevēlas nokāpt no tribīnes, lūdzu, lieciet viņu novest! Tūlīt! Mēs prasām! Citādi būs nepatikšanas ar Pasaultrestu. Mēs jau tā esam viņus aizkaitinājuši.