— Vēl-vie-nu-vār-du-Don-Mi-gu-el, un mēs nespēsim aizkavēt to triecienu, kas jūs vedīs pie prāta…— sacīja Zun-te-mi.
— Es pieprasu, lai prezidents pārtrauc sēdi un liek pārbaudīt zāli, jo te paslēptas iekārtas, kuras izmantojot kāds dzen muļķīgus jokus! — Un Dons Miguels bija trešais, kas sabruka.
Zālē bija arī ārsti, ap nevarīgajiem diplomātiem jau rosījās divi vai trīs, viens no viņiem pacēla roku, lūgdams vārdu.
— Priekšsēdētāja kungs! Tā kā es no televīzijas uzzināju par vakar pirmo reizi diagnosticēto «Jana Ālstena slimību», tad varu teikt, ka te ir tieši tas pats. Tā taču ir . . . patiesi mīkla!
— Pa-rei-za-di-ag-no-ze-dok-tor . . . — Zun-te-mi piekrita.— Patiesi ir runa par «Jana Ālstena slimību»,
kā policijas priekšnieks Van Hāgens nosauca šo jums nepazīstamo simptomu kompleksu.
— Ja es palūgtu jūs, Neredzamais, ja jau jūs esat mūs traucējis ar saviem starpsaucieniem … un dīvainajiem uzbrukumiem, ja es palūgtu jūs parādīties, ierasties pie mums, vai jūs to varētu?— Gonsāless jautāja, kļūdams pelēki bāls.
— Dabiski, ka es varētu ierasties, mans kungs . . .— Zun-te-mi atsaucās, — bet, manuprāt, vēl par agru. Pagaidām iztieciet ar manu balsi. Ar maniem priekšlikumiem, tātad manu palīdzību. Es jums pateikšu, kur atrodas Teroristu pasaultresta atombumbu noliktava, no kurienes viņi nedabū ārā jaunam uzbrukumam vajadzīgās bumbas tikai tāpēc . . . nevar tās atvest Pasaules organizācijas ēkas un visas apkārtnes iznīcināšanai tāpēc, ka mūsu paralīzes iekārtas to padarījušas cilvēkiem nepieejamu. Jums, Gonsālesa kungs, tas droši vien jau zināms . . . Hm . . . hm . . . Nu es jums, mans kungs, pateicu kaut ko pārsteidzošu . . . Lieku priekšā, lai neliela kongresa delegācija kopā ar vietējās valdības pilnvarotajiem tūlīt dodas turp pārbaudīt mūsu ziņojumu … un konfiscēt atomieroču noliktavu.
Un Zun-te-mi nosauca vietu, tad nosauca vairāk nekā desmit vārdus, Pasaules teroristu tresta vadītāju vārdus, visplašāk pazīstamos darboņus uz pasaules lielās skatuves, un sensāciju radīja tas, ka šai sarakstā minēja arī Gonsālesu. Zun-te-mi pamatīgi izstāstīja, kur katrs atrodams, un lūdza kongresa pilnvarotos pa diviem iet kopā ar vietējās policijas vienībām minētos vīrus aizturēt. Viņš atzina, ka tas ir nepieciešami un jānokārto tuvākajās divās stundās, lai pēc tam varētu turpināt sēdi.
Gonsālesa nevarības dēļ sēdes vadību pārņēma ģenerālsekretārs Tomāss Smits, viņš lūdza Neredzamo atklāties, jo jautājumi ir tik kardināli, ka vajadzīga apsūdzības, faktu, vārdu un priekšlikumu iesniedzēja personiska klātbūtne, lai tas viss nebūtu jāuzskata par tukšu nejēdzību.
— Tas man jāsaskaņo ar Bāzes padomi, mans kungs. Es lūdzu, lai jūsu pilnvarotie iziet uz norādītajām vietām, pirms esmu atbildējis uz jūsu lūgumu… Mēs nedrīkstam zaudēt laiku . . .
— Vai jūs domājat, ka vietējā valdība mums noticēs jūsu neaptveramo pasaciņu?— ģenerālsekretārs jautāja.
— Mēs ar viņiem jau runājām. Patlaban viņi apsver mūsu sniegtos faktus un priekšlikumus.
— Aha, saprotu. Un jūs cerat, ka policija atradīs vienu vienīgu no Pasaultresta vadītājiem, ja jūs esat tik atklāti nosaucis viņu vārdus un adreses?
— Jūs, Smita kungs, piederat pie vislielākajiem Cilvēku cilts skeptiķiem. Jūs būsiet vērtīgs papildinājums mūsu ievāktajā materiālā par Zemes Saprātīgajām būtnēm. Neraizējieties par minētajām personām, tās visas arestu gaida nevarīgā stāvoklī. Jums jau zināmā «Jana Ālstena slimība» ir tiem atņēmusi rīcības spēju. Bet Gonsālesa kungs jau ir jūsu rokās. Lūdzu, nešaubieties, ķerieties pie darba! Kamēr es konsultēšos ar kolēģiem, vai parādīties jums, noklausieties mūsu iepazīšanās runu. Draugs Jan, tev ir līdzi multifons .. .
— Jā, viss kārtībā,— Jans Alstens atbildēja, taču noklausīties K-2 deklarāciju neizdevās. Vienā mirklī sēžu zāle kļuva vairāk līdzīga milzu trakonamam nekā autoritatīvam pasaules forumam. Daļa delegātu rēkdami prasīja sēdi atlikt uz nākamo dienu, citi — izraidīt Janu Alstenu un viņa biedrus. Bija tādi, kas gribēja steidzīgi izsaukt vietējo policiju, lai izmeklē noslēpumaino parādību, kas šai namā sākusies ar Cilvēces sargu apvienības delegācijas ierašanos. Vēl svarīgāk esot sameklēt tos, kas slēpjas aiz šiem tehniskajiem trikiem, jo šī acuapmāna spēle sevī slēpjot briesmas, vairāki delegāti jau guvuši fiziskas traumas, turklāt sēdes vadītāja apmelošana jau sniedzoties pāri liela mēroga kriminālnozieguma robežām. Nekādu šaubu, ka par to visu daļēji atbildīgi arī Cilvēces sargi, jo viņu saistība, biedrošanās ar Neredzamo noslēpumaino taču notikusi viņu visu — plašas sabiedrības acu priekšā. Lefevrs veltīgi pūlējās tikt pie vārda, lai atbildētu trakojošajam pūlim, viņa sacītais izkusa skaņu jūklī, varbūt vienīgi tuvākie ko saprata, ja labi ieklausījās. Ģenerālsekretārs Smits tikai redzēja Lefevra kalsno augumu un draudīgās roku kustības un nevarēja zināt, ko viņš grib.
Smita kungs ir mežonīgi purināja zvanu, taču par to vairs neviens nelikās zinis. Delegāti cits citam garām lauzās pa izejām uz foajē un gaiteņiem un, it kā visiem būtu steidzamas darīšanas, neapstājās līdz netālu novietotajām mašīnām. Izgāja arī sašļukušais ģenerālsekretārs, Gonsāless bija nozudis bez pēdām, zāles uzraugiem, kas nule vēl bija centušies nodibināt kārtību, nebija atlicis tikpat kā nekā, ko darīt. Viņi savāca izmētātos papīrus, aizmirstos portfeļus, briļļu futrāļus, rakstāmrīkus un citus krāmus, lai nodotu tos lejā pie šveicara, varbūt īpašnieki meklēs.
Kad Jans Ālstens varēja atgriezties pie biedriem, viņi zālē bija tikai četri.
Alstens, galīgi salauzts, noklausījās biedros, ne vārda nesacīdams, sabruka krēslā un jutās tik izsmēlies, it kā kopš rītausmas būtu skaldījis malku. Korelli pat pajautāja, vai Janam neesot slikti, taču viņš to noliedza, purināja galvu, tad pēc brītiņa teica:
— Es jau domāju, kāpēc gan tieši tagad Pasaules organizācija vai kāda cita organizācija pārvērtusies, tomēr cerēju. Vajadzēja to izdarīt, lai sirdsapziņa būtu mierīga.
— Sirdsapziņa varbūt nomierināsies, bet kas būs ar mūsu kopīgo darbu, kolēģi? — atskanēja Zun-te-mi balss.— Es klausos un skatos visu šo… patiešām fantastisko izrādi, un mans izbrīns augtin aug. Jau ticēju, ka esam iepazinuši Zemes Saprātīgos, nu man jāatzīstas, ka nezinu, ko domāt. Hm . .. hm . .. Pēc ierakstiem esmu studējis vairāk nekā simt planētu Saprātīgos, manā personīgā pieredzē Zeme ir pirmā planēta, taču Zemes Saprātīgie ir visdīvainākās būtnes, ar kādām K-2 ceļotāji jebkad satikušies. Arī uz «Vairoga» visu redzēja un ir tikpat pārsteigti. Hm .. . hm . . . Nu, kolēģi, vai ir vēl patika turpināt, vai arī jūs, tāpat kā pārējie, gribēsiet kārtot paši savas darīšanas? Un Zemes glābšanu uzticēsiet mums. Atbildiet . . .
Korelli un Hristofers tūlīt atsaucās, ka viņiem patiesi laiks posties mājup, protams, viņi arī turpmāk ir gatavi konsultēties ar zuniem, ja var paturēt minicentus. Arī Jans Ālstens gribēja vispirms ielūkoties mājās, nomierināt ģimeni, tad turpināt. Lefevrs atsaucās, ka esot brīvs, otrā sieva viņu nesen pametusi, tā ka viņš varot kaut vai tūlīt atgriezties uz «Vairoga», jā gan, jāparāda taču šiem trakajiem, jāgriež viņi pie prāta. . .
— Labi, kolēģi! — Zun-te-mi pārtrauca francūža runu. — «Vairodziņš-222» jau izlidojis, pēc īsa brītiņa piezemēsies. Lūdzu, izraugieties piemērotu vietu apmēram turpat, kur šorīt nolaidāties. Lai būtu samērā mierīgiun gaidiet tur. Pagaidām mēs nevēlamies daudz aculiecinieku. Ja dažs redzēs šo manevru, tad uzreiz varēs bagātināt fantastisko literatūru ar ticamu faktu. Tātad jūs tagad atgriezīsicties mājās, kā vēlaties, un, kad draugs Jans ziņos pa mūsu vilni, tad «222» tūdaļ izlidos pēc viņa un Pjēra. Kolēģiem Korelli un Hristofe- ram pateicamies par piedalīšanos. Minicentus un pildspalvas, lūdzu, atstājiet lidaparātā. Tos mēs dodam tikai cilvēkiem, kuriem ir darba attiecības ar mums. Saprotat, vai ne? Varat paturēt rokas pulksteņus, kas dos jums drošību un uztvērējbrilles. Ar to palīdzību mēs vienmēr varēsim sarunāties. Bet nu — laimīgu ceļu!