Viņi bija visu sapratuši. Kopā ar pretim atnākušo Dzavatīni aizgāja pēc minicentiem un pateicās sekretāram par laipnību. Tā kā neviens nelikās zinis par viņiem, jo atsevišķu delegātu priekšlikumi nebija ņemti vērā un policijai arī bija diezgan ko darīt, tad viņiem izdevās nekavēti atstāt rezidenci un tikt līdz piezemēšanās vietai. Līdzko viņi bija atraduši piemērotu vietu, viņiem blakus, klusi šalcot, nolaidās «Vairodziņš-222». Viņi to ieraudzīja tikai tad, kad tas, sasniedzis zemi, izslēdza aizsargstarojumu.
Par ierašanos viņi mājiniekiem neziņoja, jo gluži pamatoti domāja, ka tad kaut kādā ceļā to varētu uzzināt ari citi un nolaišanos vērotu ne tikai ģimenes locekļi un apvienības biedri, bet arī Van Hāgena un Pasaules teroristu tresta ļaudis. Pēc pārdzīvotajiem sarežģījumiem viņi vispārīgās līnijās zināja, kas viņus mājās sagaida. Par to tika pārspriests «Vairodziņā-222», kuru vadīja pazīstamais tehniķis, tas viņus mierināja, it kā viss būtu atkarīgs no tā, ka Zun-ka-la reiz jau bija nolaidies mazajā Jana Ālstena parkā.
Viņi tikpat kā nemanīja, ka «Vairodziņš» palēnina lidojumu, manevru ievēroja pēdējā brīdī, kad jau laidās lejā septembra vakara saules pielijušā dārza laukumiņā pie paviljona. Atvadījās no tehniķa un steidzās uz māju kā daždien tālu ceļu braucēji, kas sasnieguši dzimtenes zemi, mājinieki tūdaļ bija saklausījuši viņu skaļās balsis. Marija un Klāra gaidīja viņus uz terases, tur bija arī daži apvienības biedri, kas pēc šķiršanās bija kavējušies tepat, klausīdamies minicenta sniegtās ziņas un reizēm lūgdami informāciju no «Vairodziņa-180» dežuranta, kas stāvēja sardzē virs mājas. Sai brīdī viņus uzraudzīja Drūmais, kurš savā atturīgajā stilā tūlīt apsveica atbraucējus.
Nevarēja būt pat domas, ka Janam un Marijai izdotos kaut uz brītiņu palikt divatā, jo, manījuši mājā satraukumu, tūlīt pie durvīm zvanīja policisti, kas bija stāvējuši sardzē uz ielas. Jans Alstens atvēra durvis, uzklausīja civilā ģērbtā policijas virsnieka lūgumu atļaut ziņot Van Hāgenam, jo policijas priekšnieks gribēja personiski tikties ar profesoru un viņa biedriem, pirms viņi pieņem kādu citu. Alstens mīļuprāt piekrita, ka ielas apsardze nevienu nelaidīs tuvumā, tad vismaz varēs netraucēti paēst vakariņas.
Nu patiesi bija pienācis laiks mammas galvenajai programmai. Visi ar vilka apetīti sasēdās pie galda, un mamma, kas bija gatavojusi slepenībā, eksāmenu izturēja teicami. Visi bija vienisprātis, ka zunu ēdieni un dzērieni gan ir lietojami, taču Klāras kundzes pavārmāk- slai ne tuvu netiek. Tomēr Klāra viņus sīki iztaujāja, ko viņi tur augšā ēduši, dzēruši, kur bijuši, kā pārcietuši lielo ceļojumu.
Viņi jau bija tikuši līdz desertam un dzērieniem, viņu skaits bija pavairojies, jo sapulcējās visi apvienības biedri, kas vēl uzturējās šai pilsētā, tā ka dažus fragmentus vajadzēja pārstāstīt vēlreiz.
Uztvēris Marijas skatienus, Jans Alstens patlaban gribēja nemanīts sekot sievai, kad ieradās Van Hāgens.
Nebija vēl pagājušas divdesmit četras stundas, taču Van Hāgens bija acīm redzami pārvērties. Bija zudis viņa augstprātīgais, pašpārliecinātais stils. Bija radies pieklājīgs, apdomīgs, izprotošs džentlmenis, kas ņēma vērā noslēpumainās situācijas reālo eksistenci, atzina neredzamos K-2 zinātniekus un burvju aparatūru, tāpēc pat aci nepamirkšķināja, kad namatēvs kā savus piedzīvojumus atstāstīja tādus brīnumus, par kādiem viņš vēl pirms diennakts būtu, tāpat kā citi, vai nu smējies, vai niknojies.
Viņš bija ieradies ne vien paša acīm pārliecināties par profesora un viņa kolēģu atgriešanos, bet arī lai Janu Alstenu sagatavotu uz drīzu tikšanos ar daudz augstākiem varas orgāniem. Policijai te tikai statistu loma, vēl šovakar ar Alstenu gribēja runāt Aizsardzības ministrija un pretizlūkošanas priekšnieks. Jā gan, viņi gribētu ierasties te, ja profesoram nebūtu iebildumu. Kaut vai tāpēc, ka minētie augstie vīri pieņēmuši Van Hāgena apgalvojumu, ka patlaban drošākas vietas par Jana Ālstena māju nav ne pašu zemē, ne uz visas zemeslodes. Jā, aizritējušo stundu laikā ir saņemti vēl jauni pierādījumi, jo policija izsaukta pie sāpēs brēcošiem divu automašīnu pasažieriem, abas mašīnas atrastas blakusielā netālu no Jana Ālstena mājas. Tātad «Vairodziņš» virs mājas darbojas nevainojami, Jans domās apmierināts konstatēja. Augsto personu lūgumu viņš nevarēja noraidīt, jo saprata arī viņu nemieru. Van Hāgens tūlīt paziņoja viņiem profesora piekrišanu un devās projām, lai papildinātu savu informāciju.
Pēc īsa brītiņa bija klāt trīs apmeklētāji. Ālstens pazina tikai vienu no viņiem, pulkvedi Vinsentu Lei- denu, arī to pavirši. Viņu izturēšanās vairāk nekā rangi pauda, ka viņi ir Augstākstāvošas personas, to pauda sīki žesti, balss pustoņi, mīmika, kas tik vaļsirdīgi izpļāpā cilvēka dvēseles un rakstura slēptos defektus. Vispirms viņi gribēja runāt ar Janu Alstenu vienu pašu, taču Alstens lika saprast, ka šāda slēpšanās būtu lieka, jo ne vien apvienības biedri, bet arī viņa ģimenes locekļi jau zina visus sīkumus par notikušo.
Augstie vīri piekrita ļoti nelabprāt, viņi nespēja iedomāties šos, viņuprāt, gandrīz valsts noslēpumiem pielīdzināmos notikumus, neizskaidrotas parādības apspriest tik daudzu cilvēku — turklāt arī citu valstu pilsoņu — klātbūtnē.
Beidzot ar savu trumpi nāca visai atturīgais pretizlūkošanas ģenerālis:
— Mums gribētos jums aiztaupīt patiesi nepatīkamos pagriezienus, profesor,— Hendriks Groningens tēmēja tieši Janam Ālstenam.
— Nežēlojiet mani, sakiet vien! — Jans Ālstens atbildēja un apsēdināja viesus.
— Hm . . . Pret jums, profesor, izvirzīta smaga apsūdzība. Slepena sadarbošanās ar ārvalstu pilnvarotajiem, kuri ar gaisa satiksmes līdzekļiem vairākas reizes iekļuvuši mūsu zemes gaisa teritorijā. Un izvairās no mūsu novērošanas sistēmas . . .
— Ja jums nav zināms, arī šobrīd mūsu gaisa teritorijā uzturas tāds svešs satiksmes līdzeklis,— Jans Ālstens atbildēja.
— Vai jūs runājat nopietni? — Groningens iepleta acis.— Kur un kopš kura laika? Kāpēc mūsu radaru tīkls nedod signālus?
— Tas uzturas mūsu tuvumā kopš vakar vakara. Domāju, ka tie ir jau dažas reizes nomainījuši viens otru. Hallo, Drūmais, vai varat atbildēt?
— Es-mu-te-pro-fe-sor … — atsaucās dīvaina mehāniska balss, par kuru vairs brīnījās vienīgi augstie vīri.
Groningens, tipisks savas profesijas pārstāvis, pielēca kājās, it kā vajadzētu atsist negaidītu uzbrukumu, metās pie glāzēm apkrautā galda, no kurienes nāca skaņa. Viņš jau bija pastiepis roku pēc minicenta, taču mehāniskā balss apsauca:
— Ne-ska-rie-ties-klāt-mans-kungs! Nedrīkst! Sēdieties savā vietā un uzklausiet profesoru! Jan Ālsten, informējiet savus šaubīgos ciemiņus . . .
Tas bija grūts uzdevums. Tā saucamo slepeno un svarīgo jautājumu galvenie rīkotāji izrādījās esam īsti cietpieri, un Jans Ālstens pirmo reizi mūžā to pa īstam izjuta. Viņš konspektīvi ziņoja par pēdējo divu dienu notikumiem, par K-2 dēlu ierašanos, par apciemojumu tur augšā, par neveiksmīgo uzstāšanos Pasaules organizācijā un atgriešanos. Pēc tam viņam vajadzēja sīkāk iztirzāt vienu vai otru norisi, kas sevišķi satrauca Svarīgo Vīru iztēli vai baiļu šūnas. Arī Lefevrs, Korelli un Hristofers piedalījās informācijas sniegšanā. Kopumā tas nebija tik pārliecinoši, lai Groningens nemēģinātu vēlreiz ņemt rokā mulsinoši parasta izskata fotoaparātu.