Tikko tam pieskāries, viņš dabūja tādu triecienu, ka — lai kauns, kur kauns — iekaucās kā sētā iesprūdis suns.
— Vai jums, mans kungs, vienmēr ir tik grūta galva? — no augšas apjautājās Drūmais.— Es taču skaidri pateicu, ka minicentam pieskarties nedrīkst! Nu jūs zināt, kāpēc. Samierinieties ar profesora paskaidrojumiem. Ja gribat zināt vēl ko vairāk, varat jautāt arī man.
Un Groningens, kurš patīkami aši atžirga, iztaujāja arī Drūmo. Kas viņš īsti ir? Kā te nokļuvis? Ko dara? Kur uzturas? Kā varēja nemanīti ierasties ar kosmisko lidaparātu? Ko grib? Ar ko apdraud valsti un Zemi?
— Mēs tieši esam nolēmuši aizsargāt jūsu valsti un visu Zemi,— Drūmais atbildēja.— No cilvēkiem, kas kļuvuši bīstami sev un vispārībai. Mēs vēlamies glābt cilvēci no postošiem ieročiem. Toties jūs mūsu draudzīgos priekšlikumus uzklausāt ar neizpratni, nevis kā Saprātīgas būtnes. Vai dzirdējāt, cik nožēlojami uz Ālstena runu reaģēja tik autoritatīvs forums kā Pasaules organizācija? «Vairoga» padome no kuģa, kas riņķo
Zemes tuvumā, patlaban konsultējas ar kosmiskās stacijas K-2/1356 kolēģiju, ko darīt. Tas nozīmē, ka mūsu glābšanas akcija notiks ārpus jūsu ietekmes sfēras, Groningena kungs, un jums ar to jāsamierinās. Informējiet savus priekšniekus un pacietīgi gaidiet, kas notiks, jūs tur vairs nekā nevarēsiet darīt. Ja līdz šim vēl neesat sapratis, tad ņemiet vērā, ka te darbosies daudz varenāki spēki. Vai sapratāt, ko es teicu, vai varat sekot, kungs? Atbildiet!
— Protams, varēju sekot! — Groningens apvainoti atcirta.— Jūs taču nedomājat nopietni, ka mēs pieņemsim par autentisku sarunu partneri kādu Neredzamu Kaut Ko? Un šie tehniskie triki ne tuvu neapliecina to, ko jūs gribat mums iegalvot. Un tagad man jālūdz Jans Ālstens un viņa kolēģi, kas piedalījušies nelegālajā ceļojumā, nākt mums līdzi. Man viņi jānopratina mūsu iestādē, mierīgākos apstākļos. Seit tas kļūst neiespējami!
— Lai iebāztu cietumā, ja jums tā iepatiksies. Ha, ha, mēs tos Cilvēku paņēmienus jau labi zinām. Nē, kungs, mēs nemēdzam savus draugus pamest nelaimē. Es vēlreiz lūdzu jūs apmierināties ar iegūto informāciju un iet projām. Man negribētos sagādāt jums stiprākas sāpes kā pirmīt. Taču tas būs neizbēgami, ja paliksiet tāds cietpauris. Nu, kurš grib arestēt Janu Alstenu un viņa kolēģus? Gaidu atbildi.
Groningens, piekrišanu gaidīdams, pavērās savos kolēģos, bet tie klusēja kā valodu zaudējuši. Tad viņš it kā aiz spītības arī pārējo divu vietā kategoriski pavēstīja:
— Janam Alstenam ar biedriem noteikti jānāk mums līdzi! Es to pieprasu! Lūdzu, kungi, es ceru, ka nevajadzēs pielietot varu! — Sai brīdī Groningens vaimanādams sabruka un, zemē gulēdams, neizpratnē blenza uz Janu Alstenu.
— Diemžēl, mans kungs, manuprāt, draugi zuni ir jau redzējuši pārāk daudz cilvēku neprāta,-tāpēc nolēmuši pielietot pie jums stingrāku terapiju,— Jans Ālstens sacīja. — Mīļo kolēģi Drūmais! … Es lūdzu izņēmuma kārtā šim kungam pārtraukt nervu šoku. Viņš noteikti aizies.
— Jums par prieku, profesor… — Drūmais atbildēja.— Taču šo kungu es vairs neizlaidīšu no acīm. Neparasti kaujinieciska Būtne . ..
— Nebrīnieties, viņš ir karavīrs! — paskaidroja Jans Alstens.
— Tātad arī viņam piemīt bīstami maldīgā ideia, ka pasaules problēmas atrisināmas tikai ar militāriem paņēmieniem. Viņam vēl nepietiek ar notikušajiem 18 463 kariem, lai iemācītos, ka pēc bruņotām sadursmēm kara dalībnieki vienmēr nonāk sliktākā situācijā.
— Celieties augšā, Cietpauri … — Drūmais uzrunāja Groningenu.— Vai neesat pamanījis, ka jūsu paralīze beigusies? Lūdzu, labi iegaumējiet, ka nav vēlams sacensties ar mums. Neaizmirstiet, ka šai izlozē jūs vienmēr izvilksiet īsāko kociņu. Un tagad atstājiet šo māju!
Groningens arī šoreiz apbrīnojami viegli pārcieta apkaunojumu. Viņš gāja gan ārā, taču durvīs vēl pagriezās atpakaļ.
— Profesor Alsten, mēs aizejam tikai vēl nepazīstamu spēku spiesti! Ceru, jūs zināt, ka jūsu rēķinā ar to krājas vēl vairāk. Māja tiks aplenkta, un no šā brīža bez manas atļaujas neviens nedrīkst iziet! Te ir runa par valsts noslēpumiem!
— Profesor Alsten … es varu dot triecienu šim kokapaurim, vai ne?— Drūmais jautāja.
— Dieva dēļ, laidiet, lai iet, gan jau nāks pie prāta, — Alstens lūdzās.
— Vienīgi- jūsu dēļ, Jan,— Drūmais atbildēja. — Kopš šā brīža mēs, zuni, šo tipu pieskatīsim. Bīstami kareivīgs Saprātīgo būtņu eksemplārs . . .
Pa logu varēja redzēt, ka Groningena draudi nav tukša runa. Viņš jau bija ieradies ar tādu nolūku, jo uz ielas gaidīja vairākas kaujas mašīnas, patlaban no tām lēca ārā karavīri, kas norobežoja ielu, un Groningens deva norādījumus viņiem un Van Hāgena ļaudīm.
Zinātnieki, kas nu sāka justies kā gūstekņi, protestēja pret šādu rīcību, Jans Alstens pēc viņu lūguma gribēja pa videofonu izsaukt iekšlietu ministru, taču aparāts nedarbojās. Groningens gan bija cietpauris, taču rīkojās zibenīgi.
— Tā mēs, kolēģi, nekā nepanāksim,— Pjērs Lefevrs izteica savas domas.— Izbeigsim mierīgus eksperimentus un bijīgu lūgšanos! Es no savas puses piekrītu draugu zunu taktikas variantam, stingrai terapijai. Ja jau Groningens un pārējie pret mums šitā, tad arī mums tas smalkums jāmet pie malas. Kāda cibiņa, tāds vāciņš.
Ja tik es varētu parunāt ar savu vietnieku, tad iznāktu tāds ārkārtējs izdevums . . .
— Vai jūsu redakcijā ir arī raidītājs un uztvērējs, Pjēr? — no augšas jautāja Drūmais.
— Kā nu ne! Vai jūs varētu mūs savienot?
— Kāda frekvence?
—1893 megahercu. Bet vai tad nav jālūdz Zun-te-mi piekrišana? Ko jūs, kolēģi, ieteiksiet?
— Viss kārtībā, viņš piekrīt. Lūdzu, varat runāt.
Un Lefevrs nodeva savai avīzei pirmo informāciju.
Beigās viņš pateica avīzes līdzstrādniekiem, ka šai speciālizdevumā nedrīkst būt nekā cita kā vien viņa pārskats un fotouzņēmumi, kas bija viņa rīcībā, un avīze laižama apgrozībā tūlīt pēc iespiešanas. Jau vakara stundās ar to jāappludina Parīze un visa Francija. Un, protams, visa pasaule. Lefevrs zināja, līdzko citi redaktori paņems rokā pirmos eksemplārus, par notikušo uzzinās visa zeme.
Beidzot Lefevrs varēja ķerties pie darba un bija, kā mēdz teikt, savā elementā. Viņš norīkoja redakcijas ļaudis būt pastāvīgi gataviem, lai dienu un nakti darbaspējīgs štābs gaida viņa ziņojumus. Jo pāris nākamajās dienās «Parisien Soir» izlauzīsies franču periodikas priekšplānā, par to var saderēt.
Jans Alstens ierunājās, ka iepriekšējā vakarā esot apsolījis informāciju vietējai televīzijai, līdzko varēs sniegt kādas ziņas, taču Lefevrs atgādināja, ka bijis prezidija lēmums: par visu pasaulei pirmais ziņos Lefevrs. Televīzija var vēl pusstundiņu pagaidīt, ja jau līdz šim nav bijis steigas.
— Tomēr es parunāšu ar iekšlietu ministru,— Jans Ālstens sacīja.— Groningena pārcentība tomēr ir skandaloza, atstāt mājas arestā trīsdesmit sešus ārzemju zinātniekus . .. Kolēģi Drūmais! Vai jūs varētu pievienot centrālei vienu manu izsaukumu?
Nebija aizritējusi pat minūte, kad no minicenta atskanēja izbrīna pilns iekšlietu ministra jautājums: