— Profesor Alsten, kā jums izdevās mani izsaukt. . . jūsu aparāts uz laiku ir atvienots nācijas drošības dēļ?
— Vai Groningena kungs nav jums stāstījis? — Ālstens jautāja.
— Jā… Sapļāpāja te veselu gūzmu neticama… Nedusmojieties, profesor, taču šādi burvju mākslas demonstrējumi, manuprāt, nepiestāv jūsu organizācijai, kam ir tik skanīgs vārds.
— Tātad arī jūs to visu atzīstat par vienkāršu triku?
— Ko citu lai es domāju, profesor?
— Re-nu-vēl-viens-ciet-pau-ris … — izskanēja trāpīgs Drūmā konstatējums.
— Kā, lūdzu? . . . Profesor, vai es pareizi dzirdu? Jūs uzdrošināties mani apvainot?! — ministrs ierēcās.
— Tas-ne-bi-ja-pro-fe-sors-Als-tens-tas-bi-j a-vi-ņa- draugs. Vai-jūs-ne-e-sat-par-mums-dzir-dē-jis?
— Ko? Kas tas ir? . .. Šito pasaciņu es arī esmu dzirdējis!
— Tā-nav-pa-sa-ci-ņa-mans-kungs . .. Cietpauri, vai vest jūs pie prāta? Lūdzu, sākumam .. .
Minicents pārraidīja ministra vaimanas, tad — kabinetā saskrējušo darbinieku murdoņu, tad atkal Drūmā balsi:
— Saņemieties, ministr! Tas bija tikai glāsts. Mēs varam vēl tūkstoškārt vairāk . . . Jūs sēžat savā kabinetā, bet nākamajā mirklī varat būt miris, ja mēs tā izlemsim .. . Lūdzu, ticiet man… Vai spējat sekot, mans kungs? Atbildiet! Un nekaunieties tik ļoti no saviem darbabiedriem, galu galā arī viņi ir cilvēki …
— Tātad jūs pat redzat mani? — ministrs jautāja.
— Nu, netaustiet taču galvu aiz bailēm. Nebaidieties, šis pirmās pakāpes trieciens jums paliks bez sekām. Bet tagad uzklausiet mūsu draugu Janu Alstenu. Silti rekomendēju, kungs …
Ministram mācība bija nākusi par labu, jo viņš patiesi uzklausīja profesora protestu. Vēl pateica, ka tūlīt Groningena rīkojumi tikšot pārskatīti un tie, kas gribēšot, varēšot iet projām.
— Un pievienojiet atpakaļ profesora videofonu! — Drūmais piekodināja. — Kā redzat, itin nekā nevarat nobremzēt. Vispār ar mūsu palīdzību jau būs gatavs Lefevra avīzes pirmais speciālizdevums. Gadsimta sensācija, kā izteicās mūsu draugs Pjērs. Ja jūs tas interesē, tad pēc maza brītiņa uzzināsiet no viņu televīzijas. Ar labu nakti …
Pēc šā brīdinājuma Marija ieslēdza lielo televizoru, uz ekrāna parādījās diktors, kas iepazīstināja ar fantastisko vēstījumu avīzē «Parisien Soir».
— Nu mūs vairs neapklusinās neviens!— Lefevrs lepni paziņoja. — Patiesības eņģeļi stāv mums līdzās, mani draugi. Jaunais laikmets tiks nosaukts Cilvēces sargu vārdā, to simbolizēs lielajiem burtiem rakstīti vārdi ZINĀTNE UN SIRDSAPZIŅA!
— Jums, kolēģi Lefevr, ir frančiem raksturīgā slavas- kāres slimība,— žultaini sacīja doktors Hristofers.— Atkal jūs esat aizmirsis mūsu draugus zunus, bez kuriem . . . piedodiet man, jūsu vārds nekad netiktu iegravēts līdzās cilvēces dižgaru vārdiem!
Varēja manīt, ka iekšlietu ministrs rīkojas, jo video- fons sāka darboties un kopš tā brīža cita pēc citas pieteicās redakcijas un televīzijas studijas, it visi gribēja intervijas ar Janu Alstenu un viņa draugiem. Gadījās arī tādi nepacietīgie, kas bez iepriekšējas pieteikšanās sēdās mašīnā, un pēc brītiņa pie piesardzīgi aizslēgtajiem vārtiem tādu jau bija vesels bars.
Izvairīties no šā uzbrukuma nebija iespējams. Jans Alstens arī to negribēja. Vērodams Lefevra rīcības efektu, viņš apsvēra, ka prese, radio un televīzija var viņu akcijai daudz palīdzēt. Kaut gan Alstens zināja, ka daļa komunikācijas līdzekļu ir saistīti ar padibeņu pasauli, ar starptautisko mafiju, tomēr ticēja, ka arī šai laukā ir palikuši tādi kā Lefevrs un viņa kolēģi, kas strādā patiesības, tautas un cilvēces labā. Tāpēc viņš sacīja «jā» visiem interesentiem, visiem pašu un ārzemju korespondentiem un pēc tam, kad bija noņemta mājas apsardze, atvadījās no lielākās daļas kolēģu, kas posās mājup. Viņi nolēma pilnvarot Janu Alstenu un viņa tuvākos biedrus turpināt sadarbību ar zuniem, uzstāties Cilvēces sargu apvienības vārdā un, ja būs vajadzīgs, pa radio un televīziju tūlīt saziņot visus uz ārkārtēju sēdi. Vēl viens svarīgs lēmums: apvienības locekļi katrs savā zemē darīs visu, lai uzpurinātu speciālistus un vienkāršo tautu, lai rosinātu valdības rīkoties.
Jans Alstens atvadījās no visiem, tad ielaida plašajā hallē nepacietīgos žurnālistus. Viņu bija tik daudz, ka tik tikko satilpa telpā, jo visi bija pamatīgi apkrāvušies ar skaņu un attēlu ierakstu aparatūru un apgaismošanas iekārtām.
Pirms preses konferences atklāšanas Jans Alstens ar minicentu iegāja savā kabinetā. Viņš gribēja runāt ar Zun-te-mi. Bija jāpagaida, jo uz «Vairoga» vēl nebija izanalizēti visjaunākie pieredzes materiāli un izstrādāts taktikas virziens. Zun-te-mi piekrita, ka Alstens seko
Lefevra paraugam, un lielāka efekta dēļ vēlējās personīgi parādīties šai sabiedrībai. Viņi atvadījās ar norunu, ka Zun-te-mi tūlīt dosies ceļā un Ālstens pieteiks, ka ieradīsies arī viens no K-2 ekspedīcijas dalībniekiem.
Arī atjauninātā Klāras kundze lūdza sev lomu šai fantastiskajā sensācijā. Viņa ieradās minikameru priekšā ģērbusies pēc jaunu sieviešu modes un dalīja atlikušos dzērienus. Par laimi, kafijas bija diezgan un visi, kas vien tik vēlā laikā to vēlējās, varēja dabūt. Marija klusēdama turējās nomaļus, bet, ja aizslīdēja vīram garām, tad citiem nemanāmi viņu noglāstīja vai arī abi klusām parunāja dažus vārdus.
Tā kā Lefevrs bija visai aktīvs, Janam Ālstenam nebija grūti izturēt preses konferenci tik vēlu naktī. Pietika ar to, ka viņš ar rezumējošiem ievadvārdiem atklāja tikšanos, uz jautājumiem arvien biežāk atbildēja Lefevrs, arī žurnālisti, šķiet, labprātāk uzklausīja viņu, galu galā kolēģis taču. Katrā ziņā Lefevrs pārzināja žurnālistu terminoloģiju, prasmi zinātniskus faktus un parādības izteikt lasītājiem saprotamā valodā, un tas atviegloja reportieru un komentētāju darbu.
Preses konferencēs neparastā atrakcija tika demonstrēta jau šaurākam, izmeklētam skatītāju lokam. Minicents pieteica Zun-te-mi ielidošanu. Zun-te-mi ieradās ar divvietīgo «Vairodziņu-190» un atkal deva skatītājiem iespējas viņu aplūkot. Kad lidaparāta augšējā daļa vērtās caurspīdīga un Zun-te-mi pats redzams, nošalca izbrīns un sākās filmu kameru dūkoņa, fotoaparātu kliksti. Zun-te-mi nelūgts atviegloja korespondentu darbu, šaurajā kabīnē vispirms palocīdamies uz priekšu un atpakaļ, pagriezdamies iesāņus, tad viņš piecēlās un pakustināja ekstremitātes. Pa to laiku draudzīgi, varētu sacīt — kā ar radiniekiem saskatījās ar Ālstena piederīgajiem. Kad viņš domāja, ka klātesošie būs jau pāri pirmajam izbrīnam, tad sāka runāt:
— La-bu-va-ka-ru-vi-siem . . . Marij! Redzu, ka esat vesela.
— Jā, mīļais draugs! — atsaucās Ālstena sieva.— Nemaz nezinu, kā lai pateicos! … Iedomājieties, kopš tā brīža esmu atpūtusies tikai dažas minūtes, taču nejūtu ne sāpju, ne noguruma!
— Un Klāras kundze . .. Jūs gan esat daudz jaunāka nekā vakar, kad mēs pirmo reizi tikāmies … Vai jums,
Klāra, precinieks vēl nav radies? Nesarkstiet, gan redzēsiet, ka drīz būs . . .
Klāra patiesi bija nosarkusi, viņa aizkustināti atbildēja:
— Ak jūs, lielais Šķelmi! Gribētos jūs apskaut kā savu dēlu!
— Ņi . . .ņis . . .ņa . . . Tas tik būtu brīnums . . . Zemiešu māte ar saviem sešdesmit pieciem gadiem un divsimt divpadsmit gadus vecs zunu dēliņš . . Ņis . . ņu . .. Vispār tāda apkampšanās būtu ļoti sarežģīta, Klāra. Mums jāsamierinās ar to, ka redzam viens otru un varam sarunāties … Jūs taču zināt, ka arī tas šķiet neticami . . .
Klāra pagājās uz «Vairodziņa» pusi.