— Vismaz šo brīnummašīnu noglāstīšu aiz pateicības!
— Nedrīkst, Klāra! Noteikumi aizliedz izslēgt minimālo aizsargstarojumu, tātad «Vairodziņam» neviens nevar pieskarties nesodīts. Man ļoti negribētos drauga Jana māmiņu notiesāt uz vairākām dienām nesamaņā. Tomēr ļoti jauki, Klāra … ka jūs mūs mīlat . . . Vai es pareizi izteicu jūsu jūtas pret mums?
— Mīlu jūs kā pašas dēlu!— Klāra iesaucās, tad sāka šņukstēt, paveciem cilvēkiem tas nav grūti pat pēc Zun-tan-to šūnu reģenerācijas starojuma.
— Paldies, Klāra. Taču es redzu, ka daži no Pjēra kolēģiem pēc dienas uztraukumiem jūtas saguruši . . . Paldies tālredzīgajai dakterītei Zun-tan-to, esmu atbraucis ar viņas «Vairodziņu», tātad ar tanī iemontēto šūnu reģeneratoru varu tūlīt palīdzēt. Ja atļaujat, es ar diviem vai trim apgriezieniem jūs apstarošu. Palieciet visi uz vietas! — Kosmiskais lidaparāts, kas bija apmēram cilvēka augstumā, trīs reizes apgriezās ap savu asi, lēnām apstarodams apkārt sastājušos cilvēkus.
Iedarbība parādījās jau pēc nedaudzām minūtēm, neviens vairs nebija noguris, iedarbību visvairāk izjuta miegainie un skaļos vārdos sacīja paldies.
— Nu tad varam turpināt, mani kungi, — Zun-te-mi sacīja.— Esmu noklausījies visu, kas te izskanēja. Varētu vēl šo vai to precizitātes dēļ piebilst, taču man ir vēstījams kas svarīgāks. Izmantosim šo iespēju iepazīstināt ar planētas K-2 viedokli tos, kuru aicinājums ir godīgi informēt savus brāļus cilvēkus … ar lēmumu, ko nule aizritējušajās stundās pieņēmām sakarā ar Zemi.
Lēmums ir šāds: Zemes Saprātīgo būtņu pilnvarotie vadītāji, politiķi, diplomāti, kā nu tur sauc visus tos jūsu ievēlētos vai izvirzītos algotos darbiniekus . . . pēdējos simt gados — kaut gan tikai literatūrā un filmās — ir bieži pārdzīvojuši tikšanos ar tālienes Saprātīgajiem .. . Tomēr patlaban, kad K-2 dēli no kosmosa pirmo reizi nāk saskarē ar zemiešiem, cilvēki . . . nevēlas atzīt vienkāršo faktu, ka eksistē citi Saprātīgie . . . citā izpausmes veidā . . . Mūsu sakaru līdzekļus atzīst tikai par tehnikas trikiem . . . Vienīgais izņēmums ir Cilvēces sargu apvienības biedri, pirmām kārtām mūsu draugi Jans Alstens un Pjērs Lefevrs. Pēc Zemes Saprātīgo reakcijas K-2 ekspedīcija secināja, ka sešmil- jardu cilvēces likteņa problēmas nav pa spēkam Pilnvarotajiem un to organizācijām. Ir gan arī uzmundrinošs izņēmums. Mēs nodibinājām sakarus ar Austrumu līguma attiecīgiem pārstāvjiem, kuri ir noskaņoti uz nopietnām sarunām ar mums. Viņi apsolīja, ka atlikšot tuvākajās dienās paredzētos kodolizmēģinājumus. Un pieņemšot mūsu palīdzību, līdzko būšot pārliecinājušies par mūsu eksistenci un iespējām. Pieprasīs Pasaules organizācijas sēdes dienas kārtībā ievest jautājumu par krīzi, kas draud novest līdz sabrukumam. Stāvoklis, kas pašlaik izveidojies, necieš zemiešiem raksturīgo gadiem un gadu desmitiem ilgo vilcināšanos. Teroristu tresta uzstāšanās ar atomieročiem ir radījusi pilnīgi jaunu situāciju. Tresta vadoņi ir noreibuši no savām iespējām un netaisās nākt pie prāta. . . Gluži vienkārši netic, ka ir tāds spēks, kam jāpakļaujas… Turklāt nekavējoties jāaizvācas no pasaules skatuves. Viņu slepenā atomieroču noliktava ir atklāta, mēs to turējām noslēgtu, līdz ieradās Ūnijas policijas vienības.'Un arī pēc tam, jo redzējām, ka Ūnijas vadošie Pilnvarotie un to organizācijas daļēji sadarbojas ar Teroristu trestu, tādēļ atomieroču noliktavu atkal pārņēmām savā ziņā, līdzko policisti bija to apskatījuši. Ar mūsu noklausīšanās aparatūru mēs sistemātiski iegūstam ziņas par atsevišķu Ūnijas Pilnvaroto pārrunām ar Pasaultrestu. Pastāv reālas briesmas, ka teroristi dabūs ieročus tieši no .Ūnijas viena vai otra arsenāla. Ja viņi gribēs turpināt sākto šantāžas un uzbrukuma stratēģiju, tad vajadzīgās atombumbas sadabūs. Tāpēc mēs esam sākuši gatavoties pretpasākumiem.
— Vai mēs drīkstam zināt arī par tiem?—jautāja Lefevrs, kuru kolēģi bez ierunas bija atzinuši par savu pārstāvi.
— Kaut gan jūs tik un tā drīz uzzināsiet visu . . . mēs zemiešus jau tik labi pazīstam, ka zinām: daudziem no tiem ir agresīvas noslieces un tādi neņems vērā mūsu brīdinājumus un izprovocēs mūsu rīcību. Tieši tādēļ sniegsim mazu iepriekšēju informāciju, var būt, ka jums ar saviem komunikācijas līdzekļiem izdosies Zemes Saprātīgos atgriezt pie prāta. Tā kā mums nācās pieredzēt, ka neviens no Pasaules teroristu tresta galvenajiem vadoņiem nav aizturēts, kaut gan mēs nosaucām viņu vārdus, mēs viņiem visiem kā pirmo brīdinājumu devām trešās pakāpes nervu šoku. Viņi vairākas dienas gulēs nesamaņā. Mēs negribam rīkoties ar Zemes Saprātīgo metodēm un, ja vien mūs tieši nespiedīs uz to, pagaidām nevienu nenogalināsim . . . Galvenais, nenogalināsim kopā ar noziedzniekiem nevainīgus cilvēkus. Taču visi, kas kavēs mūsu Miera akciju Zemes glābšanas labā, tiks sodīti ar šo nervu šoku. Tā mēs rīkosimies ar itin visiem, kas gribēs jebkurā vietā uz Zemes lietot kodolieročus.
— Kā jūs to uzzināsiet? — kāds jautāja.
— Tas lai paliek mūsu noslēpums,— Zun-te-mi turpināja.— Kā jau teicu, pagaidām mēs nenogalināsim nevienu vienīgu Zemes Saprātīgo, taču — piemēram, ja gatavosies kodolzemūdeņu uzbrukums un mēs paralizēsim visu zemūdenes komandu, šķiet, ka ilgstošā kustīb- nespēja novedīs viņus pie bojāejas . . . Tātad, lūdzu, zunu ekspedīcijas brīdinājumus uzņemiet nopietni . , . Zunu lū-gu-mu . .. Tie priekšlikumi, kurus Jans Ālstens Cilvēces sargu vārdā izteica Pasaules organizācijā, joprojām ir aktuāli. Tie ir minimāli pamatnoteikumi, lai nokārtotu kritisko stāvokli uz Zemes. Kamēr šie pasākumi netiek pienācīgi realizēti, mūsu kuģis paliks Zemes tuvumā un rīkosies, kā minēju. Zemes Saprātīgie var ticēt, ka planētas K-2 ekspedīcija vēl nekad ne no vienas Saprātīgo būtņu planētas nav griezusies mājup, nepaveikusi savu uzdevumu.
— Mīļais kolēģi Zun-te-mi,— Lefevrs sacīja. — No jūsu informācijas mēs zinām, ka 21 168 gados kopš jūsu kosmonautikas sākuma K-2 ekspedīcijas ir atradušas 463 Saprātīgu būtņu apdzīvotas planētas . . . Vai ir gadījies, ka jums neizdodas apturēt tādas Būtnes? Vai ir bijis tāds gadījums, kad vajadzēja tās iznicināt?
— Ir bijis, draugs Pjēr, vajadzēja iznicināt astoņu planētu Saprātīgos, lai novērstu lielākas briesmas. Kā redzu, jūs nodrebējāt, dzirdēdami manus vārdus. Mēs jums liekamies nežēlīgi, nepielūdzami. Taču jau pagājis piecpadsmit tūkstošu gadu, kopš K-2 dēli ir izārstēti no nežēlības.
Stalts, kalsnējs, rudi blonds jauns cilvēks gāja pie «Vairodziņa», bālums un kustības nodeva viņa satraukumu. Tas nepaslīdēja garām Zun-te-mi uzmanībai.
— Lūdzu, netuvojieties! Palieciet turpat! Jūs, mans kungs, laikam gribējāt kaut ko jautāt? Redzu, ka mani vārdi ir jūs satraukuši . . .
— Man šķiet, ka nav tādu vārdu, ar kuriem es varētu izteikt to, ko šobrīd jūtu, — atbildēja vietējās televīzijas reportieris Franss Guāns.— Es gluži vienkārši nespēju iedomāties pilnīgu dzīvības iznīcināšanu. Vai tiešām jūs spētu tā rīkoties? Vai jūs varētu nogalināt visu cilvēci? Seši miljardi cilvēku?! . .. Jūs, kas pastāvīgi skandējat par mierīgu risinājumu, par varmācības slimību? Vai jūs nedomājat, ka tā ir tik gigantiska izlikšanās, uz kādu nekad nebūtu spējīgs cilvēks, ko jūs vērtējat visai zeinu?
— Es jūs saprotu, mans kungs,— Zun-te-mi atbildēja. — Pareizāk sakot, cenšos saprast… Atļaujiet papildināt. Mēs ļoti skaidri … arī jums uztverami, saprotami pavēstījām savus secinājumus, kas izdarīti, apkopojot mēnešiem ilgi vākto informāciju par Zemes Saprātīgajām būtnēm . . . Un, neko neslēpjot, pastāstījām par saviem atklājumiem Kosmosā divdesmit vienas tūkstošgades laikā, jūs to pat iedomāties nevarētu. Jūs taču vēl tikai pēc diviem gadiem plānojat pirmo ekspedīciju Kosmosā. Protams, ar pamatīgu bruņojumu. Jūs zināt, ka mēs esam tikušies ar četrsimt sešdesmit trīs planētu Saprātīgajām būtnēm, tātad mums ir bagātīga pieredze. Mēs esam izmēģinājuši visus iespējamos un nepieciešamos iejaukšanās veidus un līdzekļus. Sākumā arī dažas mūsu ekspedīcijas aizgāja bojā, tieši tāpēc izveidojās šī metode: kur mūsu mierīgie centieni nespēj panākt nekā, tur mums, sargājot Kosmosu kopumā, vajag iznīcināt sev un vispārībai bīstamas Saprātīgās būtnes. Tā ir Piecpadsmitā kosmosa likuma atziņa un prasība.