Fransu Guānu šis paskaidrojums neapmierināja, viņa sašutums pieņēmās acīm redzami. Viņš sāka kliegt:
— Arī tad jums nav tiesību Zemi notiesāt uz nāvi! Jums nav tiesību iejaukties cilvēces dzīvē! Lieciet mums mieru, ejiet, no kurienes nākuši, mēs paši tiksim galā ar savām grūtībām!
— Un pa to laiku jūs uzspridzināsiet Zemi . . .— atteica Zun-te-mi.— Vai arī, izkļuvuši Kosmosā, sašausiet katru sastapto svešo kosmosa kuģi vai Saprātīgo apdzīvotu planētu, ja izdosies tādu atrast, jo jūs izskatāties pēc tādām būtnēm, kam raksturīga agresivitāte . .. Kas attiecas uz jūsu vairākkārt pieminēto iejaukšanos. Jūsu uzskati ir mūslaikiem galīgi novecojuši, nelietojami . . . jums ir mānīgas ilūzijas par līdzās dzīvošanu. Tiešā saskarē, kaimiņos nonākušu indivīdu, valstu … un planētu dzīvē nepietiek ar iekšlietām vien . . . Mūsdienu līmenī jau viss attiecas uz visiem. Taču es redzu, ka jūs nespējat saprast mūsu argumentus.
— Ejiet pie velna ar savām plātīgajām deklarācijām! Iedomāsies vēl, ka mēs ņemam galvā tādus vardes ar periskopa acīm!— Un Franss Guāns pielēca pie «Vairodziņa», pacēla roku, lai sadragātu tā apvalku, un tai pašā mirklī nokrita nesamaņā.
— Hm . . . hm . .. Ļoti žēl . . .— Pirmo reizi gadījās, ka Zun-te-mi meklē vārdus. — Man tiešām žēl, ka nonāca tiktāl. Bet es taču skaidri pateicu, ka mūsu noteikumi aizliedz izslēgt «Vairodziņa» minimālo aiz- sargstarojumu. Starojums automātiski koncentrējas uz to, kurš pārkāpj robežu, un atņem tam samaņu uz vairākām dienām . . . Mums grūti saprast, kāpēc visvienkāršākās, smieklīgi primitīvas un skaidri aptveramas patiesības zemiešiem jāstāsta tik daudz reižu. Man drausmīgi žēl, ka tas notika tieši ar jūsu kolēģi. Mēģiniet no šā gadījuma izlobīt kādu labumu. Jūs varējāt pārliecināties, ka mēs nerunājam tukšu, lai cik neticama un nereāla var likties mūsu rīcība. Ticiet man, ka mūsu bāze, kas riņķo netālu no Zemes, tikai vienu reizi apbrauktu Zemei apkārt ar maksimāli ieslēgtu starojumu un izdzēstu visu organisko dzīvību. Nogalinātu ikvienu dzīvu organismu. Vai'jūs varat sekot?
Atbildēja tikai Lefevrs un Alstens, pārējie mēmi klusēja. It kā šis negribēti minētais zunu visvarenības piemērs būtu bijis pārlieku baisms. Zun-te-mi laikam kaut ko nojauta, jo turpināja tā:
— Atkārtoju, man ļoti žēl, ka jūsu kolēģim vajadzēja tā samaksāt par savu karstgalvibu, par iedegu- šos naidu pret mums. Lūdzu, kad iesiet projām, aizvediet viņu uz slimnīcu, līdz tam lai atpūšas tepat. . .
— Man ir jautājums,— ieteicās kāds pavecs vīrs. — Vai jūs nebaidāties, ka Zemes izlūkdienests var nopeilēt un iznīcināt jūsu lidaparātiņus, kas šaudās pa atmosfēru?
— Dabiski, mēs ņemam vērā šo iespēju kā reālas briesmas … Es jau pieminēju mūsu zaudējumus kosmiskās ēras sākumā, taču zinām, ka pētījumi un zinātne vienmēr ir saistīti ar upuriem. Vienmēr ir mocekļi. Tieši tāpēc mūsu akcijas ir pārdomātas, mūsu līdzekļi — vispiemērotākie. Un mēs vienmēr — daudzas reizes — līdz pēdējai iespējai brīdinām mūsu atklātās Saprātīgās būtnes. Mēs zinām elastības un pacietības vērtību, gaidītprasmes vērtību. Tāda ir arī mūsu taktika pret jums. Tātad mēs rēķināmies ar briesmām . . . Taču pirmkārt… Ja mēs paši negribam rādīties, tad zemieši mūs neredz un viņu radari mūs nejūt. Mēs spējam mums tēmētus šāviņus just un iznīcināt jau trajektorijas sākumposmā. Taču nākamajā mirklī mēs sagrausim objektu, kurš raidījis šāviņu . . . Lūdzu, izba- zūnējiet to pasaulē! Un, ja tomēr izdotos sašaut kādu no mūsu satiksmes līdzekļiem, tad nu jums ir apjēga, ka varat man ticēt, atbilde būtu šausmīga. Ceram, ka tiktāl nenonāksim. Mums nav nolūka draudēt vai šantažēt. Mēs tikai gribam darīt kaut ko, lai zemieši nāktu pie prāta. Savā sūtībā un rīcībā mēs vienmēr pakļaujamies Kosmosa likumiem. Es atvados. Ļoti lūdzu jūs, palīdziet mums glābt Zemi un cilvēci. Uzpuriniet slinkos … Ja kādam no jums kādreiz var rasties vajadzība runāt ar mums, tad to varēsiet ar Jana Ālstena vai Pjēra Lefevra starpniecību. Es taču varēšu saviem kolēģiem ziņot, ka jūs gribat palīdzēt, vai ne? Paldies. Vēl kaut kas, Pjēr… Padomājiet, ka jūs uz «Vairoga» gaida ārste Zun-tan-to. Kad atsūtīt pēc jums?
— Man jānodod nākamā informācija, pēc tam . . .— Lefevrs atbildēja.— Varbūt rīt, ja jūs'ielūgsiet uz domu apmaiņu arī Janu.
— Mēs tagad negribētu nolaupīt Marijai Janu,— Zun-te-mi paskaidroja. — Un viņa personiska klātbūtne patlaban nav nepieciešama, mēs taču varam runāt
pa minicentu. Mūsuprāt, arī tas ir daudz, ko jūs te lejā paveiksiet saziņā ar mums . . .
— Piekrītu, — sacīja Jans Ālstens.— Mums jāuzsāk vēl nebijusi akcija. Ja visi klātesošie mums pievienojas. Vai varam rēķināties ar jums, mani kungi?
Vienbalsīgais «jā» bija visai uzmundrinošs, nakts viesi aizgāja tiešām labā noskaņā un aizveda līdzi nesamaņā guļošo Fransu Guānu.
Zun-te-mi mazajā kabīnē, sevī noslēdzies, klusēja pusaizvērtām acīm. Ne vārda nebilzdams, viņš nogaidīja, līdz paliek tikai mājinieki un Marija apgulda Hansu, tad sacīja:
— Es būšu pavisam atklāts, kā to mēdz uzsvērt pie jums, mani draugi. Es sāku par jums brīnīties… par organizācijas biedriem… par visām Zemes domājošām .. . Saprātīgām būtnēm, kam piemīt sirdsapziņa. Jūsu pasaule ir tik nomācoša, kā jūs spējat to izturēt? Varu izpaust, ka man nebija viegli «Vairoga» padomē izcīnīt Mierīgas akcijas turpināšanu. Pierunāt mūsu galveno ieročzini vēl pagaidīt. Ari pats komandieris Zun-te-lu jau šaubās, vai šai gadījumā ir bijis pareizi izvēlēties Mierīgu akciju. Jo Zemes Saprātīgie aizritējušos mēnešos mums ir sagādājuši tik neapjaušami daudz pretargumentu… Un pēdējās divās dienās vēl vairāk . . .
— Ja jūs vēl zinātu to, ko mēs, mīļais draugs,— Jans Ālstens sacīja,— Cilvēku cilts gaišākie gari jau pirms diviem vai divarpus tūkstošiem gadu tikpat skaidri kā mēs redzēja bioloģiskās būtnes — cilvēka labās un sliktās īpašības, sabiedrības kopuma kaites un kas būtu darāms . . . Priecājos, ka tu, Zun-te-mi, stāvi mums līdzās!
129
— Ja daktere nebūtu palīdzējusi, tad mēs joprojām tur augšā strīdētos…— zuns bēdīgi sacīja.— Vēl Pjē- ram kaut kas … Es pirmīt nepateicu. Zun-tan-to tevi, Pjēr, gan gaida, taču «Vairoga» padome pagaidām neatļauj eksperimentu. Aizliedza. Mūsu akcijas pirmo divu dienu notikumi ir pavairojuši šaubas . . . Tādā ziņā, vai Zemes Saprātīgos būtu vērts hibridizēt ar zuniem. Ka neienesām Kosmosā neaprēķināmas īpašības, mežonīgus, postošus instinktus. Tā izlēmām par lielām sāpēm Zun-tan-to. Taču mūsu draudzīgais ielūgums jums abiem paliek spēkā. Manuprāt, jūs tik labi ietekmējat manus kolēģus, ka jau Miera akcijas dēļ vien būtu
5 513