vēlams, ka jūs rit vai parit mūs apciemojat . . . Marij . . . Jans atkal pieder jums. Domāju, ka zinu, kā jūs gaidāt šo bridi. Nesarkstiet, mēs priecājamies kopā ar jums. Uz redzēšanos, draugi! —«Vairodziņš» viegli kā taurenis izslīdēja pa vaļējām durvīm, un nakts aprija dīvainas, mīlamās Būtnes augumu.
Marija un Jans nespēja vien nopriecāties viens par otru, beidzot viņi varēja iet uz Marijas istabu. Jans tūlīt pamanīja pārmaiņas, istaba atkal bija pārburta par seno, kopīgo guļamistabu. Pie tādas slodzes vēl noņemties ar pārkārtošanu, kā šī sieviete ir strādājusi! Un viss iekārtots tieši tāpat kā senāk. Uz Jana naktsgaldiņa tās pašas grāmatas, ko viņš bija šķirstījis pirms lielā piedzīvojuma, ari daļa žurnālu bija tur. Marija nebija aizmirsusi, ka Jans prot novērtēt atsevišķas stundas un minūtes, ka viņa vislielākā aizraušanās un vislabākā atpūta ir rūpīgi izraudzītas literatūras lasīšana. Protams, no istabas bija nozuduši tik briesmīgi ilgu laiku vajadzīgie ratiņi, zāļu kārbiņas, pudelītes, visi smaga slimnieka dienišķie atribūti. Arī uz Marijas naktsgaldiņa atkal bija sen malā noliktās medicīnas grāmatas, Jans no pirmā acu uzmetiena pazina oranžo kladi, kurā Marija, gatavodamās doktora disertācijai, bija atzīmējusi pēkšņas idejas un novērojumus. Kad skatiens atgriezās pie Marijas, Jans pēkšņi sievas pozā un sejas izteiksmē saskatīja skurbu laimi.
— Redzi, Jan!—Marija sacīja un, pacēlusi rokas, pagājās uz priekšu baleta solī.— Ar mani ir noticis brīnums! Man pateica: celies, Marij, un staigā! Un kopš tā brīža es dzīvoju pastāvīgā reibumā, jo izbaudu sava auguma katru veselīgu kustību, katrs solis man rada vēl nekad neizjustu brīnišķu prieku.
— Un es priecājos kopā ar tevi, Marij! — Jans Alstens atsaucās, ašā apskāvienā piekļāva sievu sev klāt, paķēra uz rokām, apgrieza riņķī, nolaida zemē, tad nepacietīgi kā senāk norāva viņai visas drēbes; tur viņa stāvēja visā savā kailumā, visā bijušā daiļumā. Caur izplestiem redzokļiem viņš tvēra un iesūca sevī šo sen nebaudīto ainu, tad steidzīgi nometa drēbes arī pats.
Šo nakti Jana Ālstena nams vadīja pilnīgā mierā un priekā, neviens ģimenes loceklis nebija domājis, ka reiz to sagaidīs.
Negulēja tikai Pjērs Lefevrs otrā stāva viesistabā. Viņš nejuta nogurumu un domāja — ja jau iepriekšējo
nakti izticis ar pāris stundām miega, tad varēs iztikt arī tagad. Tātad viņš strādāja, bez mitas diktēja savai redakcijai jaunās ziņas par preses konferenci šai namā, par zunu lēmumiem. It visu viņš papildināja ar saviem komentāriem, katrā teikumā bija jūtama zinoša, pašpārliecināta cilvēka orientēšanās māka un izpratne. Ap četriem rītā visu pabeidzis, viņš juta atvieglinājumu. Nu vairs neviens nevarēs apstrīdēt, ka Pjērs Lefevrs ir Kaut kas! Un vēl panākumi, kas viņu gaida! Arī ar tiem viņš varēja pamatoti rēķināties, jo bija kļuvis par vēl nebijušas vēsturiskas drāmas aktīvu dalībnieku un netaisījās neko laist garām.
Sās nakts mieru krietni agrāk nekā parasti pārtrauca neaptverams notikumu uzplūds. Skaidrāk izsakoties, no pasaulē izlidojušiem ziņojumiem par dīvaino preses konferenci sakāpinātā ziņkāre jau agrā rītā dzina uz visā pasaulē pazīstamā zinātnieka māju gan viņa kolēģus, gan lajus. Bija daudz tādu, kas pēc pusnaktī uzsāktajiem ārkārtējiem radio un televīzijas raidījumiem nevarēja gulēt, un daudzi no viņiem devās uz nu jau slaveno pilsētas rajonu, uz Jana Ālstena ielu.
Jana Ālstena māju par laimi visiem, kas tanī atpūtās, stingri apsargāja vakarā nostādītās policistu un karavīru patruļas. Žurnālisti varēja sacīt, ko vien grib, varēja rādīt avīžu, radio un televīzijas korespondentu apliecības, patruļnieki, ne aci nemirkšķinādami, atkārtoja, ka nevienu nelaidīšot slēgtajā teritorijā, kamēr nebūšot ģenerāļa Groningena pavēles. Pat tās pašas ielas iedzīvotājus, kas nāca mājās pēc pusnakts, viņi laida cauri kordonam tikai pēc stingras dokumentu pārbaudes un pārmeklēšanas, bet svešu nevienu.
Taču sensāciju saoduši žurnālisti ir tāda ļaužu šķira, kuras spītīgā neatlaidība ir apbrīna vērta. Abos ielas galos apturētie reportieri cits aiz cita virzījās tālāk pa apkārtējām ielām, lai lauztos cauri dārziem un maziem parkiem un tā tiktu uz Jana Ālstena māju. It visur ceļā stājās patruļas. Mājas telefons neatbildēja, tāpēc viņi cits pēc cita pa miniraidītājiem modināja galvenos redaktorus un prasīja, lai tie palīdz tikt cauri kordonam.
5:
Pulkstenis bija puspieci, kad ģenerāļa Groningena guļamistabā ieskanējās videofona signāls. Tāds steidzīgs izsaukums nakts laikā varēja nākt tikai no pretizlūkošanas centra.
131
Mēs jau diezgan labi pazīstam Groningena kungu un varam būt pārliecināti, ka viņš, pat tikko uzmodināts, jau vienā mirklī attapās un pēc trešā zvana ķēra klausuli. Viņa balsī nebija manāms miegains sapīkums.
— Klausos! — ģenerālis militāri atsaucās.
— Atvainojos par tik agru modināšanu,— taisnojās dežurējošais pretizlūkošanas centra virsnieks,— taču es vairs nevaru turēties pretim avīžu, radio un televīzijas vadītāju uzbrukumam.
— Kas ir noticis?
— Viņu līdzstrādnieki jau pirms divām stundām devušies uz Jana Ālstena māju, bet pie kordona apturēti.
— Pēc manas pavēles! Ko viņi no manis grib?
— Lai jūs esot tik laipns un atceļot aizliegumu. Lai ļaujot reportieriem iet pie Jana Ālstena, tā ka profesors un viņa franču kolēģis, ja vēlas, varētu sniegt sīkākus paskaidrojumus… Gaidu jūsu rīkojumus, ģenerāļa kungs.
Nu Groningens pa īstam saskaitās.
— Stulbi ļautiņi, man jāsaka! Vai viņi apjēdz, kas ir takts un iejūtība? Paši nevar palikt mierā, bet nebūtu vismaz traucējuši citus! … Vispār vai Ālstena ģimene jau ir nomodā?
— Pilnīga tumsa, ģenerāļa kungs.
— Un šitie grib, lai es viņus rauju ārā no gultas? . . . Nekā nebija! Līdz septiņiem nekādā ziņā. Pēc tam varēs iet cauri kordonam. Tikai ar žurnālistu apliecībām. Pie Ālstena mājas nostādiet īpašu sardzi, un bez mājinieku atļaujas nevienu nelaist iekšā! … Vai skaidrs?
— Sapratu, ģenerāļa kungs!
— Prā-tī-ga-pa-vē-le … pateicos par iejūtību,—sacīja Groningenam jau pazīstamā mehāniskā balss.
— Tātad jūs patiesi novērojat mani, kā solījāt,— ģenerālis konstatēja pilnīgi bez pārsteiguma.— Un sakiet — vai jūs kopš tā laika tur dežurējat virs mums? Un nemaz neesat gulējis?
— Es nomainīju kolēģi Drūmo, mans kungs… Mans vārds ir Zun-te-mi, esmu kosmopsihologs. Viens no «Vairoga» Miera akcijas vadītājiem…
— Kaut man būtu tādi darbinieki, kas visu redz, visu dzird, visur ir klāt! — Groningens ar neviltotu atzinību nopūtās.
— Ņi. .. ņis … ņa . . . Zunu vārdā pateicos par komplimentu . . . Ir jau īpaši vērtīgi cilvēki arī pie jums. Kaut gan ne jūsu pakļautībā. Piemēram, profesors Jans Ālstens . . .
— Kā tad! Ko es ar tādu slavenību iesāktu! Šie zinātnieki pat nesagaida Nobela prēmiju, viņi jau pēc pirmā zinātniskā darba paceļ degunu un tādus kā mūs uzskata par muļķapauriem!
— Ja jūs tā uzvedaties, ģenerāli. Runāsim nopietni! Mēs jūtam, ka gaisā patrulē neparasti daudz izlūkošanas lidmašīnu. Varbūt meklē mūs? Vai tas nenotiek pēc jūsu pavēles?
— Es esmu pretizlūkošanas priekšnieks, nevis aviācijas komandieris! Tomēr domāju, ka notiek parastie manevru lidojumi, citādi es par tiem kaut ko zinātu.
— Tad, lūdzu, tūlīt piezvaniet attiecīgajam kolēģim. Mēs draudzīgi iesakām pārtraukt izlūkošanu, kas vērsta pret mums. Pēc visas gūtās pieredzes jums būtu jāzina, ka līdz šim mēs esam Zemei tuvojušies tikai ar draudzīgiem nolūkiem, ar vēlēšanos palīdzēt. Taču, ja kāds iznīcinātājs, mūs neredzēdams un nejuzdams, triektos virsū kādam no mūsu lidaparātiem, tad tas nogāztos brītiņu pirms iespējamās sadursmes.