— Jūs to notrieksiet?
— Tas nebūs vajadzīgs. Mēs, izmantojot automātiski pret uzbrucēju koncentrētu staru kūli, apturēsim dzinējus, tieši tāpat kā vakar jūsu pilsētā noslāpējām Teroristu tresta autorobus. Vai varētu būt iespējams, ka jūs to nezināt?
— Zinu, tomēr ir milzu atšķirība starp mazu automašīnu un modernu iznīcinātāju!
— Tikai jūs domājat, ka ar šo nieka atšķirību var lepoties. Es tomēr ceru, ka jūs neriskēsiet ar tādu iznīcinātāja avāriju. Ja nevēlaties tieši eksperimentēt.. .
Groningens klusām kaut ko norūca, tad sacīja:
— Tomēr tas ir pār mēru dīvaini! Jūs vēl pūlaties iestāstīt, ka šāda jūsu rīcība esot draudzīga! Suverēnas valsts augstākajai militārajai vadībai uzstādāt īstu ultimātu!
— Ak, ģenerāli, mēs sen vairs nelietojam tādus skaļus, absolūti liekus vārdus. Un cilvēku tik ļoti iemīļotās bezgalīgās vārdu kaujas, mūsuprāt, neved pie mērķa. Tās ir Saprātīgas būtnes necienīgas, vai jums tā nešķiet? Tas ir lieki, jo kāda no jūsu lidmašīnām var krist, kamēr jūs te kavējat laiku ar liekām runām.
— Vai tad mūsu gaisa teritorijā ir vairāki jūsu lidaparāti?
— Jā… Tātad — vai jūs rīkosieties? Atbildiet, lūdzu!
— Vai jūs par to jau esat ar kādu runājis?
— Jūs esat pirmais. Tā kā jūs jau mazliet mūs pazīstat. Tātad . . .
— Labi, es rīkošos. Es ceru, ka jūs, ja vēlaties, noklausīsieties mūsu sarunu, tad man nevajadzēs jūs īpaši informēt.
— Jūs, ģenerāli, domājat pareizi. Lūdzu, rīkojieties pēc saviem uzskatiem. Un nekavējoties . . . Pateicos.
Groningena darbība nākamās pusstundas laikā patiesi novērtējama atzinīgi. Viņš izsauca, tas ir, uzzva- nīja no miega aviācijas virspavēlnieku, pēc tam aizsardzības ministru, beidzot pašu ministru prezidentu. Ikvienu no viņiem īsi informēja par jaunākajiem notikumiem. Pēc šiem telefoniskajiem rīta dialogiem patrulējošie iznīcinātāji cits pēc cita atgriezās uz zemes, un ministru prezidents izziņoja jaunu ārkārtēju priekšpusdienas apspriedi pulksten deviņos, kas šai zemē vēl ir agrs rīts. Uz apspriedi obligāti bija jāielūdz profesors Jans Alstens.
Televīzijā un rīta avīzēs sniegtā informācija par naktī notikušo preses konferenci arī otras zemes valdību rosināja pieņemt tādu pašu lēmumu, viņi aicināja Pjēru Lefevru.
Daudzu tūkstošu gadu pieredze apliecina: ja no augstiem priekšniekiem kaut ko vēlas Vienkāršs pilsonis, tad viņi nesteidzas, tad viņi pacietīgi gaida stundām, dienām, dažreiz pat gariem gadiem ilgi, toties, ja viņiem kāda iemesla dēļ kāds vajadzīgs, tad ir Svarīga lieta, ko nedrīkst novilcināt ne mirkli, vienalga, diena vai nakts. Tāpēc tieši ministru prezidenta lietvedis pārkāpa Groningena noteikumu un ceturksni pēc pieciem uzmodināja Alstenus no vissaldākā miega.
— Būšu precīzi, mans kungs . . . bet vai jūs nevarējāt pagaidīt līdz septiņiem? — vaicāja Jans Alstens.
— It kā jūs, profesora kungs, nezinātu, ka tas ir izņēmuma gadījums, ja kādu pēdējā brīdī izsauc uz ministru padomes ārkārtēju sēdi. Jums droši vien vēl jāgatavojas, jūs jau zināt, par ko.
— Jā, zinu, visu labu!—Alstens nikni atcirta un nometa videofona klausuli.
Pēc brītiņa uzmodināja ari Pjēru Lefevru, kas gulēja otrajā stāvā, viņam lūgumu nodeva Zun-te-mi, kurš sekoja notikumiem Parīzē.
Pēc stundas ceturkšņa visi bija kājās. Klāra rosījās pa virtuvi, un pēc nepilnas pusstundas visi satikās hallē. It kā to vien gaidījis, no Lefevra minicenta viņus uzrunāja Zun-te-mi:
— Abas valdības sasauc ārkārtējas sēdes, un mēs te redzam iespējas tālāk virzīt mūsu kopējo pasākumu . . . Jan un Pjēr . . . Varbūt jums izdosies pārliecināt ministrus, lai jūsu valdību pārstāvji Pasaules organizācijā panāktu Miera akcijas iekļaušanu darba kārtībā . . .
— Tu nepazīsti šos varasvīrus! — Lefevrs atbildēja.— Ikviens no viņiem jūtas esam pasaules mēroga prāts, kaut arī es tādam neuzticētu vadīt pat vienu apgabalu vai pilsētu.
— Jūs paši taču viņus ievēlat, vai ne? Ņi . . . ņis . . . ņa. . . Vēsu prātu, Pjēr, nekā tu nepanāksi, ja tā iekarsīsi Augsto vīru klātbūtnē. Prātīgi, ar taktiku . . . Pārliecinoši . . . Un nebaidieties, es uzmanīgi sekošu abu sēžu gaitai. Minicentus noteikti ņemiet līdzi! Vajadzības gadījumā arī es piedalīšos sēdē. Un vēl . . . Jūs varbūt nezināt, ka jau kopš trijiem apkārtējās ielās gaida vairāki simti žurnālistu. Groningens gan ir paredzējis kordonu noņemt septiņos, bet labāk būs laikus tikt visam pāri, lai jūs varētu mierīgi gatavoties šāsdienas galvenajam uzdevumam . . .
— Tātad pieņemsim viņus ātrāk,— Jans Alstens sacīja.
— Iesaku tā, Jan. Varbūt viņiem pietiks ar ziņu par abu valdību steidzamām sēdēm un jūsu piedalīšanos tajās. Ja vēl kas interesēs, tad es varēšu palīdzēt. Ieteicu nelaist viņus ne mājā, ne dārzā. Satilps ielā, kuru Groningens joprojām turēs satiksmei slēgtu. Manuprāt, vajadzēs ieslēgt minicentu un rokaspulksteņu aizsargstarojumu . . .
Zun-te-mi bija pārliecināts, ka nu par visu ir domāts, taču nākamajās pāris stundās dabūja zināt, cik īpatnējs cilvēku cilts novirziens ir žurnālistu armija, kas medī ko īpašu.
Ministru padome pēdējās četrdesmit astoņās stundās sanāca otru reizi, un šās sēdes darbakārtiba un norise krasi atšķīrās no iepriekšējās. Nav nekāds brīnums, vēl nekad nebija vajadzējis apspriest, kā uzņemt Svešiniekus, kas ieradušies no tālīnas Kosmosa planētas, un vai var tos ņemt nopietni.
Pirms izšķirošās apspriedes Janam Ālstenam bija jāpierāda, ka patiesi eksistē tādi K-2 dēli, ka viņu ekspedīcija riņķo ap Zemi un ka viņi par mums zina neticami daudz. Multifons, minicents, zunu zinātnieku fotoattēli it kā vēl nepārliecināja lielāko daļu valdības locekļu, viņi arī izteica savas domas. Pirms Ālstens spēja atbildēt, ieskanējās minicents:
— Ja-at-ļau-siet-ma-ni-kun-gi … tad atbildēšu es, aizstādams draugu Janu Ālstenu. Esmu Zun-te-mi… Zemes cilvēku draugs, kurš mūsu ekspedīcijā ierosināja Miera akciju, kas nepieciešama, lai glābtu Zemi. Esmu viens no akcijas vadītājiem. Apejot sīkākus jautājumus, pateikšu vēl tik daudz: es jūs redzu un dzirdu, uzmanīgi vēroju jūsu diskusiju kopš paša pirmā mirkļa. Lai izkliedētu jūsu šaubas, es varētu minēt vēl citus pierādījumus, taču man vairs nav laika. Tas pats man jāpasaka otrai valdībai, kam ir sēde reizē ar jums . .. Jan … Ja nospiedīsi mazāko četrstūraino pogu, kuru lieto sīko aparātu enerģijas uzlādēšanai, tad foto- lēcā redzamais attēls ir projicējams uz sienas. Vēlams telpu aptumšot.— Daži pielēca kājās un aizvilka žalūzijas, tūdaļ uz sienas parādījās attēls.— Paldies par palīdzību, mani kungi. Kā jūs redzat, tā ir viena no Ūnijas militārajām bāzēm. Mūsu ekspedīcijas komandieris Zun-te-lu patlaban brīdina Ūnijas attiecīgās personas, ka viņu slepeni organizētā pretakcija ir veltīga. Izmantojot minicentu, arī jūs būsiet sekojošā notikuma liecinieki. Saņemsiet atbildi savai neticībai … Jan, vai attēls ir skaidrs? . ..
— Jā, draugs, izcili labs.. Vai tu domā, ka būs vajadzīga nopietna pretestība?
— Tas nav atkarīgs no mums. Tūlīt redzēsiet komandieri Zun-te-lu. Labāk uzklausiet viņu!
Pāris mirkļus ekrānu aizņēma zunu zinātnieka seja, palielinājums vēl pastiprināja neparastās sejas dīvainību. Taču nebija laika analizēt redzēto, jo Zun-te-lu sāka runu: