— Jūs, mister Ādams, esat Ūnijas kara ministrs? Lūdzu, atbildiet!
Visvarenais zunu televīzijas attēlu kombinētājs deva iespēju skatīt pārsteigto Adamsa seju, kā viņš, pie rakstāmgalda sēdēdams, blenž mazajā videofona ekrānā.
— Jā, es . . . Bet kas esat jūs ar tik ērmīgu mehānisku balsi? Un kā jūs vispār varat zināt manu slepeno numuru? Kā jūs tikāt uz līnijas?
— Tūlīt jūs, mans kungs, pārliecināsieties, ka mēs zinām vēl daudz vairāk. Atbildu uz jūsu jautājumu. Jūs būsiet lasījis un dzirdējis par K-2 ekspedīciju, kas riņķo ap Zemi . . . Esmu tās komandieris Zun-te-lu. Raidām manu attēlu, lai jūs mani redzētu. Pētījiet vien, mans kungs. Taisnība, zuni nav tik stalti, braši puiši kā jūs, toties Zemes zinātnei esam par divdesmit tūkstoš gadiem priekšā. Šonakt es apspriedos ar jūsu prezidentu, jums tas droši vien ir zināms.
— Jā, turpiniet!
— Kāpēc es meklēju jūs? Pirms brītiņa uzrunāju «Lielās prērijas» militārās bāzes komandieri, lai pārtrauc gatavot bruņotu kuģi palaišanai kosmosā . . . To, kuram ir uzdevums atrast mūsu kosmoskuģi un mūs iznīcināt.
— Kur jūs to esat ņēmis? Jūs esat to izdomājis, mans kungs!
— Nē, mister Ādams. Es pats klausījos, kad jūs šorīt pussešos devāt pavēli «Lielajai prērijai» gatavot startam «Stara» tipa militāru kosmoskuģi. Patlaban es savā ekrānā redzu, ka apkalpe — četri kosmonauti — gatavojas iekāpšanai. Lūdzu, mister Ādams, mums nav ne laika, ne patikas noņemties ar jums ierastajām bezgalīgajām, neauglīgajām diskusijām. Mēs abi zinām, par ko ir runa . . .
— Vai jūs beidzot neapklustu? Es netieku pie vārda!
— Nē, pa to laiku jūsu kuģis izbrauks, un tad mums vajadzēs to iznīcināt gaisā kopā ar apkalpi. Nespiediet mūs to darīt! Lūdzu, tūlīt apturiet «Stara» palaišanu!
— Bet es taču saku, ka tā ir tikai jūsu fantāzija!
Pēc maza brītiņa Zun-te-lu turpināja:
— Man ļoti žēl, mans kungs, ka jūs neņemat vērā līdz šim gūto informāciju un domājat, ka ar mums var tā rotaļāties … Vadāt arī mūs aiz deguna, kā esat paraduši darīt cits ar citu. Tad mums jārīkojas pašiem. Jūs par piemiņu dabūsiet trešās pakāpes nervu šoku un pāris dienu pagulēsiet.
Atskanēja nejēdzīgs brēciens, vienu mirkli varēja redzēt uz galda sabrukušu cilvēku. Tūlīt mainījās darbības vieta, uz sienas parādījās stalta auguma virsnieks, kas pa kabineta logu raugās uz kādu aerodromam līdzīgu laukumu.
— Ģenerāli Vatson, es vēlreiz meklēju jūs . . .— Jau pie pirmās skaņas staltais vīrietis pagriezās, viņa seja bija manāmi satraukta un bāla.
— Tātad jums nav izdevies runāt ar kara ministru?
— Izdevās, taču arī viņam šķita, ka pret mums var izturēties nenopietni … Es viņu aizmidzināju uz pāris dienām. Pēdējo reizi lūdzu jūs, «Lielās prērijas» komandieri, apturēt «Stara» palaišanu.
— Es jau teicu, ka bez pavēles nevaru to darīt. Esmu karavīrs — un kamēr nav citu norādījumu no augšas! . . .
— Ļoti žēl. Zemes Saprātīgie mūs pārsteidz. Kāpēc jums tik daudz reižu vajag atkārtot to, kas ir skaidrāks par skaidru? Kā šķiet, mums vajadzēs ķerties pie pirmās lielāka apjoma demonstrācijas Zemei. Lai pēc tam jūs runātu ar mums tik nopietni, kā pieklājas un kā vajag. Tā kā vairs nav laika runāt ar pašu prezidentu, tad mēs tūlīt paralizēsim visus, kas uzturas jūsu bāzē. Dabiski, ka arī jūs . . .
— Protestēju! To jūs nedrīkstat! Jūs nevarat bez iegansta sākt uzbrukumu pret militāri visvarenāko valsti uz Zemes! Tas taču ir kara pieteikums! Tam būs neaprēķināmas sekas attiecībā uz jums!
— Jums nav pat nojautas, ko mēs varam. Mēs esam fiksējuši visas sarunas par «Stara» uzdevumu. Es varētu jums atskaņot jūsu paša izteikumu, taču nevaram kavēt laiku. Es atvados, jūs pāris dienu pagulēsiet kādā klīnikā. Nu! Pēdējais mirklis, vai nav ko teikt?
— Bez pavēles neko nevaru darīt, mans kungs!
— Ko jūs vēl varētu darīt? Izvairīties no sava personāla paralizēšanas, ja pavēlētu visiem tūlīt atstāt «Lielās prērijas» teritoriju. Un aiz sētas gaidīt, kas notiks pēc tam.
— Jums ir gluži tikpat grūta uztveres spēja, kādu pārmetat mums! Kā jūs varat pieprasīt no karavīra ko tādu? Nepildīt augstākās virspavēlniecības rīkojumu.
— Zēl . . . Tad mēs iemidzinām «Lielo prēriju» . . .
No mazā aparāta atskanēja dažas neizprotamas skaņas, droši vien grūti tulkojamā Zun-te-lu komanda, pēc tam bāzes skati, spēji mainīdamies, ļāva redzēt, ka cilvēki sabrūk tieši tur, kur neatvairāmais trieciens tos trāpījis, un pēc dažām konvulsīvām kustībām paliek nesamaņā guļoši zemē, gaiteņos, dispēčerzālēs, sēdekļos.
Ministri ap Janu Alstenu kā pārakmeņoj ušies blenza skatos, kas mainījās uz sienas, efekts patiesi lika aizrauties elpai.
— Šausmīgi! — noteica Groningens. — Neticami . . . Es, būdams karavīrs, protu novērtēt tāda staru ieroča spēku! It īpaši ja tēmējums patiesi ir no piecdesmit tūkstošu kilometru attāluma . . . Onijas visjaunākie lāzerieroči salīdzinājumā ar ko tādu ir tikai Bībeles Dāvida linga!
Prezidents Van Lēvs aizkūpināja pīpi un sacīja:
— Nepārspīlējiet, Groningen! Bīstami būtu, ja mēs zaudētu galvu.
— Vēl vakar es par «Jana Ālstena draugiem» domāju tāpat, taču šie skati … tie biedē!
— Taču zunu nolūks nav biedēt, — iebilda Alstens.
— Ak nē-e?— jautāja Van Lēvs.— Kāds tad ir viņu nolūks, mīļais profesor, apskaidrojiet taču mūsu prātus!
— Vai lai atkārtoju to, ko visi jau zina? Manuprāt, ir tikai viena iespēja: valdībām vajag nopietni uzklausīt zunu lūgumu.
— Tas būtu? — tincināja Van Lēvs.
— Mums jāizbeidz, mums jāuzveic cilvēku cilts pašapdraudes briesmas un vispārīgā bīstamība, — Jans Ālstens atbildēja.— It īpaši pēdējā spiež zunu ekspedīciju iejaukties. Fakts ir tāds, ka cilvēces zinātniskais līmenis jaunā bruņojuma ziņā apdraudēs pārējo planētu Saprātīgās būtnes. Ja viņi izlaidīs kosmosā mūsu kuģus.
— Profesor! Kur jūsu draugi smeļas šo nepamatoto apsūdzību.
— No cilvēces vēsturē līdz šim reģistrētajiem 18 463 kariem, no nebremzējamās noziedzības un terorisma, kas mūsdienās jau paralizējis vairākas valstis. Un zināšanas par jaunajiem ieročiem, ar kuriem apgādāts pēc diviem gadiem palaižamais kosmiskais kuģis.
— Kā gan ziņas par tiem varēja nonākt jūsu tālīno draugu rīcībā? … — Groningens jautāja, nemaz neslēpdams savas aizdomas.
— Vai gan pēc visa pieredzētā man vēl jāskaidro zunu ekspedīcijas iespējas?
— Tās būtu veltīgas pūles, draugs Jan,— minicentā ierunājās Zun-te-mi. — Nu tad… kā mēs dzirdam no jūsu abām sanāksmēm augstā līmenī, no jūsējās un mūsu drauga Pjēra tautiešu sapulces, mums patiesi vajadzētu zaudēt dūšu . . . Tomēr mēs esam rēķinājušies arī ar tādu iespēju. Tagad es gribētu tikai informēt abu valdību locekļus par visjaunākajiem notikumiem. Mēs paziņojām Onijas vadībai, ka var vest uz slimnīcu cilvēkus, kas «Lielajā prērijā» guļ nesamaņā. Viņi par to nevis sacīja paldies komandierim Zun-te-lu, bet ziņoja, ka par atbildi «Vairoga» akcijai visus Onijas bruņotos spēkus norīkojuši gatavoties trauksmei. Un pēc tradicionālajiem zemiešu spēles noteikumiem šī esot bijusi tik rupja iejaukšanās, ka viņi jau esot kara stāvoklī ar mums. Tātad mums piedāvā nevis pārrunas, bet karu. Stulbeņi … Viņi taču nezina, kas notiktu, ja mēs to karastāvokli atzītu … — Pēc ilga klusuma brīža viņš turpināja: — Draugs Jan, vai tu vēl redzi kādu iespēju vest pie prāta Zemes Saprātīgos? Vai jūs ar Pjēru vēl varat kaut ko darīt?