— Nu jūs, profesor, mani redzat . . .
— J . . . jā . . . Redzu . . .
— Skatieties nekautrēdamies, es daru tāpat. Kaut gan mēs jau mēnešiem ilgi pētījam jūs . . . analizējām jūs no Zemes tuvumā izvietotā «Vairoga-1860». Tomēr tik tuvu tikties apņēmāmies tikai šodien. Ņi . . . ņus . . ņa . . .
Atkal šī dīvainā knikstoņa!
— Sakiet — kas tā par skaņu, ko es nupat dzirdēju? Kāds aparāts?
— Nē, profesor, piedodiet! Es tikai pusbalsī smejos. Reti spēju turēties pretim skaļai humora izjūtas izpaušanai. Vai tad jūs neizbaudāt šo Eksistences meistardarbu, kas pastāvīgi apņem mūs? Cik daudz pie jums ir runāts, rakstīts un fantazēts par tālo planētu saprātīgām būtnēm, vai ne? Tāpat kā senāk pie mums. Un tagad, kad pirmais tālumnieks ir klāt, jums jāsaka, ka esat iedomājies viņu ne tādu. Vai es pareizi izsaku jūsu šā mirkļa domas, Jan Alsten?
— Pilnīgi. Kā lai jūs uzrunāju?
— Varbūt vienkārši par kolēģi. Kaut gan varat izvēlēties no mana vārda sinonīmiem jūsu valodā, biedri mani sauc ta: Jautrais, Priecīgais, Šķelmis, Jokupēteris. Viņi ir pieņēmuši par visbūtiskāko garastāvokļa nozīmi manā raksturā. Pilnību sasniegt ir grūti.
— Taču, kā es jūtu, jūs esat augsti kvalificēts zinātnieks. Varbūt arī sociologs?
— Sociologs. Ņi . . . ņis … ņa . . . — Šķelmis aizrautīgi smējās Ziniet, profesor, šī specialitāte pie mums radās un uzplauka tik sen mūsu 32 455 gadu vēstures sākumposmā, apmēram sestajā gadu tūkstotī, kas atbilst jūsu divdesmitajam gadsimtam . . . un, kad mēs, pētīdami jūs, sastapām šo jēdzienu, mums vajadzēja izrakt to senlaiku leksikonos. Es esmu kosmopsihologs . . . tā jūsu valodā varu vienkāršoti apzīmēt savu specialitāti un izglītību. Tāpēc arī Zemes tuvumā izvietotā «Vairoga» padome pirmo gājienu uzticēja man, jo es, būdams psihologs, vislabāk pārzinu dzīvos organismus, starp tiem arī Saprātīgās būtnes, kam piemīt suverēnais «es». Ņis . . . ņi . . . ņu . . . Nu, kā jums, Jan Alsten, patīk no tālienes atbraukušais kolēģis?
— Interesants. Nesmuks nav.
— Bet skaists arī ne . . .
— Man jāsaka, ka interesanti skaists.— Jans Alstens mēģināja Šķelmja galvu aplūkot pamatīgāk, taču aizsargviela cieši apņēma visu viņa augumu un ļāva saskatīt tikai apjomu un kontūras, sīkumi bija paslēpti. Šķelmja seju nevis sedza kosmosa tērpa ķivere kā Zemes kosmonautiem, viņam nemaz nebija ķiveres, seju klāja piekļāvīgs, plāns, caurredzams aizsargvielas slānis. Kā viņš tur ielien, kā tiek ārā? . . . Nevar taču dzīvot šādā tērpā! Katrā ziņā jauks tas ir!
— Man ir patīkami dzirdēt cilvēka atzinību par mūsu izskatu, Jan Alsten …— Šķelmis sacīja.— No augšas iepazīdamies ar jums, konstatējām, ka K2/463 planētas, tas ir, jūsu Zemes, cilvēks ir tiešām skaista Būtne. Mūsu spriedumu droši vien ietekmēja tas, ka jūs esat gandrīz divreiz lielāki nekā mēs un jums ir proporcionālāki locekļi. Taču arī mūsu āriene ir ļoti mērķtiecīga, apgalvoju no pieredzes. Sakiet, profesor,— vai jūs zināt sesto kosmosa likumu?
Jans Alstens atkal aizsmēķēja.
— Jūs gan būsiet uzminējis, ka mēs nezinām jūsu izstrādātos kosmosa likumus. Kaut gan dažu punktu būtību mēs paši savā veidā varam būt formulējuši.
— Piekrītu, profesor. Tātad sestais kosmosa likums skan tā: «Eksistējošā, kustīgā, mainīgā, pārveidoties spējīgā viela vienkāršajās neorganiskās un augstākās organiskās pakāpēs vienādi cenšas pieņemt simetriskas formas, derīgas, estētiskas, tātad skaistas proporcijas un apkārtējai videi piemērotus mērķtiecīgus izmērus . . .» Mēs iedrošinājāmies rezumēt šādu sesto likumu, tāpēc ka pie mūsu Saulessistēmas K-l piederīgās planētas K-2 līdzšinējā vēsturē, precīzāk sakot, kopš mūsu kosmosa braucienu sākuma aizritējušajos 21 168 gados esam vairāk nekā uz simt planētām atraduši Būtnes dažādās saprāta un kultūras attīstības pakāpēs un viņu āriene vienmēr ir proporcionāla … un savā ziņā skaista. Pat tām monstru Būtnēm, ko dēvējam par briesmoņiem. Jūs brīnīsieties pa īstam, kad es jums apetītes radīšanai parādīšu dažus diaattēlus par mūsu saprātīgajiem kosmosa biedriem.
— Ko tādu?
— Dimensionālos tēlus, profesor.
— Kad jūs gribat to rādīt, kolēģi?
— Pienāks laiks. Var būt, ka drīz vajadzēs jūs ielūgt viesos, vienu vai kopā ar dažiem kolēģiem, lai «Vairoga» padomē kopīgi apspriestu situāciju. Protams, vadoties no K-2 planētas lielkolēģijas uzskatiem. Pēc pāris stundām saņemsim atbildi uz mūsu situācijas vērtējumu un priekšlikumiem.
— Vai jūs domājat, ka man noteikti jābūt uz «Vairoga»? Es redzu, ka mūsu eksistences noteikumi ir tik atšķirīgi, ka cilvēks uz jūsu kuģa . . .
— Nebaidieties, profesor! — Šķelmis atbildēja.
— Šie kuģi pagājušo gadu tūkstošos jau ir uzņēmuši viesos vairākas patiesi atšķirīgas Saprātīgas būtnes. Tātad mums ir uzticama tehnika, lai varētu mierīgi uzņemt no mums atšķirīgus viesus.— No mazā kuģīša atskanēja tāda kā rūkoņa, dūkoņa.— Hmm . . . ma . . . amraa … Ar to jums jāpietiek, profesor, pievērsīsimies mūsu kopējai tēmai. Atbildiet!
— Jā, kolēģi. Pateicos par taktisko informāciju, jūs esat patiešām lielisks cilvēks! Tas ir, jauks . . .
— Ņi . . . ņis … ņu . . .— Šķelmis apmierināti smējās.— Mani tas neapvaino, profesor, ka jūs mani nosaucāt par cilvēku. Jūs patiesi esat daudzsološas, skaistas Būtnes un esat pelnījuši vairāk nekā tagadējo likteni. Nu tad — pie darba! Ak tā, vispirms parunājiet dažus vārdus ar Marijas kundzi. Es zinu, kā viņa uztraucas par jums.
Jans Alstens sāka just draudzīgu pieķeršanos šai savādajai Būtnei, vismīļāk viņš būtu to apkampis, paplikšķinājis pa muguru, krietni pamurcījis.
— Būtu ļoti pateicīgs,— viņš sacīja mazliet aizžņaugtā balsī.— Vai ir iespējams, ka viņa mani redz?
Šķelmis ar uzkrītoši īso kreiso roku izdarīja tikko manāmu kustību, ar vienu no trim pirkstiem, kas izskatījās pēc īsām nūjiņām, pieskārās kādai pogai vadības panelī, Alstens redzēja pat viņa taisno, mazo, bālzilo lūpu kustību, tad dzirdēja:
— Lūdzu, Jan Alsten, varat runāt.
— Jan! Mīļo, Jan!—viņš dzirdēja Marijas saucienu.— Ak dievs, kā es baidījos! Vai tev ir labi, dārgais!
— Jā, sirsniņ. Nav nekāda iemesla baidīties. Mūsu draugs . . . mans kolēģis ir aizkustinoši uzmanīgs. Vai mamma ir tur?
— Tepat esmu, vienīgo dēliņ!— mamma atsaucās.
— Ak dievs, es jau biju atsacījusies no cerības tevi vēlreiz redzēt, viss ir tik neizprotami. Zini, dēls, man tas viss ļoti nepatīk. Vai tev, Jan, patiesi nedraud briesmas? Vai nebrīdināt policiju ar kaimiņu palīdzību? Ja es pamātu vai pakliegtu savai draudzenei, viņa to izdarītu.
— Ņis . . .ņu . . . ņas . . .
— Kas tas par «ņis», Jan? Vai tas ir pārraides traucējums?
— Nē, mamma. Mans draugs tikai nespēj valdīt smieklus.
— Man jāsaka, tavs draugs ir patiesi netaktisks cilvēks. Iedomājies, pirmīt viņš mani apsaukāja par neglītu raganu . . . Tev vajadzētu labāk izraudzīties draugus!
— Pateicos, Klāras kundze, ka nosaucāt mani par sava dēla draugu . . .— iejaucās Šķelmis. — Centīšos arī jūs pārliecināt, ka patiesi esmu jūsu dēlam palīdzīgs sabiedrotais. Arī jums.
— Jan! Hallo! Jan! Kāpēc mēs neredzam tavu draugu?— Klāra jautāja. — Man nepatīk, ka viņš visu laiku slēpjas.
— Ņi . . . ņu . . . ņas . . . Redzu, ka no visas ģimenes man visgrūtāk būs iekarot Klāras kundzes uzticību, taču es centīšos. Lūdzu, nomierinieties, mēs vēl runāsim. Līdz Jana Ālstena pārnākšanai neko nedariet! Nebūs ilgi.