— Patlaban gribu lūgt savu valdību, lai mani izvirza par Pasaules organizācijas delegācijas locekli, tad es varētu uzstāties sekmīgāk.
— Šķiet, ka laba ideja, bet tu laikam vēl nezini, ka Onijas valdība ir sagatavojusies šādai iespējai . . . Viņi aizliedz tev un Pjēram spert kāju uz Onijas zemes . . . Viņi gan atsaucas uz jūsu vakarējo it kā nelegālo ierašanos, taču ir skaidrs, ka vēlas novērst atkārtotu jūsu uzstāšanos Pasaules organizācijā…
— Vai tiešām jāatkāpjas ieroču priekšā? Pat domāt neuzdrošinos par Zun-lu-mo arsenālu!
— Protams, tad mums būtu jāatvadās uz mūžiem . . . Briesmīgi, Jan! «Vairoga» padome vēl nav atcēlusi Miera akciju, tātad vēl varam rīkoties. Lūdzu, dodies mājās, tur es tevi tūlīt izsaukšu. Mani kungi . . . Pateicos, ka uzklausījāt mūs. Lūdzu, ticiet mums .. . Mēs gribam palīdzēt… Kaut gan jūs vēl nespējat atzīt, ka esat nonākuši tādā stāvoklī, kad visām Kosmosa Saprātīgām būtnēm ir pienākums sniegt jums palīdzību. Kā nosaka piecpadsmitais kosmosa likums … Es jūs lūdzu noskaņot šādā garā savas Pasaules organizācijas delegācijas darbību. Ja Zeme tiks pāri šai krīzei, nākamo laikmetu ļaudis būs jums pateicīgi. Visu labu, mani kungi…
Pagāja labs brīdis, līdz visi klātesošie bija attapušies un varēja turpināt apspriedi. Van Lēvs lūdza Alstenu sīki ziņot par ciemošanos zunu bāzē, it īpaši par svešinieku zinātnes un tehnikas līmeni. Viņus interesēja, vai šie punduri ar periskopacīm patiesi ir tik viszinīgi, kā paši apgalvo un kā izskatās attēlos par «Lielās prērijas» personāla paralizēšanu.
Nevar sacīt, ka Jana Ālstena stāstījums būtu izkliedējis visas šaubas, tomēr valdība piekrita, ka delegācijai jādod rīkojums aizstāvēt Pasaules organizācijā šo jauno viedokli. Gribētu iekļaut delegācijas sastāvā arī profesoru, taču pēc Onijas oficiālā paziņojuma negribēja kavēt laiku ar diplomātisku rakstu apmaiņu un strīdiem. Klātesošie pateicās Alstenam par piedalīšanos un apsolījās nodrošināt viņa mājas un ģimenes apsardzību. Kaut arī zunu aizsargvairoga dēļ tas bija pilnīgi lieki. Pirms Jans Ālstens gāja prom, vārdu lūdza Groningens.
— Profesor! Jūs esat pārliecinoši izpētījis agresivitātes bioloģiju,— viņš sacīja.— Jūs esat radījis agresivitātes koeficienta jēdzienu, zinātniski izstrādājis un pierādījis šo teorēmu. Jums ir bijušas iespējas jau kopš šo notikumu paša sākuma, kopš tālo svešinieku ierašanās netraucēti pārdomāt, vai mēs, zemieši, varam ticēt zuniem.
— Varam ticēt, ģenerāļa kungs! — Jans Alstens kategoriski atbildēja.— Man bija iespējams par to pārliecināties.
— Kopš kura laika un cik reižu?— Groningens neatkāpās.— Cik izmēģinājumu un eksperimentu jūs veicat, līdz kaut ko pieņemat par zinātnisku atklājumu, par jaunu teoriju?
— Parasti vajag daudz analīžu vai pieredzes, bet ir arī tādas atziņas, ko pieņemam ne tikai atkarībā no analīžu skaita.
— Un ja jūsu draugiem zuniem īstenībā piemīt tādas pašas noslieces uz agresiju kā cilvēkiem? — ģenerālis spīvi turējās pretim.— Atļaujiet atgādināt jūsu paša ziņojumu, ka jūsu apvienības delegāciju viņi veduši uz «Vairogu», nejautādami un piekrišanu negaidīdami. Gluži tāpat bez jūsu ziņas un piekrišanas, jums guļot, tika veikta izmeklēšana un apstarojumi. īstenībā mēs nemaz nevaram zināt, kā tas uz jums iedarbojās .. . Vai to mēs nevaram saukt par varmācīgu rīcību?
Profesors tikai vienu mirkli pārdomāja atbildi.
— Mani viņu paskaidrojumi apmierina, mēs patiesi būtu tikai ar pūlēm pierunājami doties šai ceļā. Mums taču nebija pat nojautas par mums tik izdevīgām iespējām.
— Turpinu savus jautājumus … Ja nu «Vairogs» ir tikai K-2 planētas izlūku priekšpostenis? Ja nu viņi, līdzko attiecīgs daudzums labi bruņotu kosmoskuģu būs aplenkuši Zemi, bez lūgumiem un pārrunām atteiksies no Miera akcijas un sāks diktēt savus noteikumus? Nu? . . . Vai līdz tam mums nevajadzētu rīkoties?
— Mūsu darbības lauks ir visai ierobežots, kā jau varējām skatīt attēlos par «Lielās prērijas» paralizē- šanu,— iebilda aizsardzības ministrs Villems Floriss.
— Viņi taču jau šobrīd var darīt ar mums visu, kas vien nāk prātā.
— Un viņu labo gribu apliecina tas, ka viņi tomēr tā nedara, — Jans Alstens sacīja. — Viņi nevis diktē, bet ludz, ieteic, meklē uz Zemes sabiedrotos, izmēģina visas mierīgās iespējas.
— Un sit mūs,— atbildēja Groningens. — Mani darīja paklausīgāku ar pirmās pakāpes nervu šoku, Teroristu trestu — izslēdzot tā galvenos vadītājus, Ūnijas valdību — ar pilnīgu slepenās karabāzes paralīzi . . . Ziniet, profesor, manuprāt, tie nav visai «mierīgi» paņēmieni.
— Taču viņi ķeras pie šiem brīdinājumiem, kas nenes Cilvēkiem bojāeju, vienmēr tikai tad, kad nav citas izejas, to jums vajadzēja pamanīt. Vai tad jūs viņus ņēmāt par pilnu, kamēr nebijāt brīdināts? Un Pasaultresta galvenos gangsterus viņi paralizēja tikai tad, kad redzēja, ka policija ļaus viņiem izbēgt, vai ne? Vai jus netikāt pašu acīm un ausīm izsekojuši līdz pašām beigām, ar kādu pacietīgu sasprindzinājumu zuni aizkavēja viņu iznīcināšanai paredzētā bruņojuma kos- moskuģa palaišanu?
— Sakiet, profesor, — Groningens turpināja.
— Pirms desmit gadiem jūs izvirzījāt savu teoriju par «nevadāmo Zemi», vēl daži jūsu kolēģi zinātnieki kopā ar jums nosoda šo laikmetu, kad sākusies cilvēku cilts pašapdraude un vispārējā bīstamība. Tagad tādus pašus secinājumus skandina negaidīti atbraukušie zuni. Tomēr sešu miljardu lielās cilvēces vairākums nedomā tā. Kāpēc jus brīnāties, ka politiķi un karavīri, kas atbild par savas tautas likteni, nevar jums piekrist? Un vēl mazāk var piekrist nepacietīgi straujajiem, uzmācīgajiem zunu draugiem.
— Pie-do-ša-nu, ka traucēju jūsu iemīļoto laika kavēšanu, kas var ieilgt līdz rītrītam un turpināties vēl simt gadu … — viņus pārtrauca Zun-te-mi.— Ģenerāli! Jūs taču negribat, ka jūs atzīst par aprobežotu? Jūs taču visumā zināt atbildes uz jūsu jautājumiem. Jūsu skatījumā mēs esam nepacietīgi, to mēs saucam par atklātu valodu . . . Mums nepatīk runāt riņķī un apkārt, melot, pat tad ne, ja mēs vēl nezinām īsto patiesību … Ja esam patiesību uzzinājuši, tad tas būtu divkārši smieklīgi . . . tas būtu bērnišķīgi, vai ne? Kā redzams, lielais attālums, kas mūs šķir, izpaužas arī mūsu intelektuālā darbībā . . . Jan . . . Vai nav žēl zaudēt laiku ar šādu mēles kulstīšanu?
— Pardon, Zun-te-mi kungs! — Groningens sauca. — Nupat jūs minējāt atklātību. Un ja es tagad sacīšu tā: vai jums neliekas, ka patlaban apliecināt mūsu aizdomas, ka esat kaut kādā ceļā pakļāvuši savai ietekmei profesoru Alstenu un viņa biedrus? Jūs taču nupat mūsu klātbūtnē komandējāt pasaulslavenu zinātnieku!
— Atkal jūs, mans kungs, maldāties. Profesora Ālstena draudzība man ir pagodinājums, un es viņu jau tik labi pazīstu, ka zinu: viņš nekādā ziņā jūs nespētu aizvainot ar tādiem vārdiem, kādus pelnāt par nevajadzīgo pļāpāšanu . . . Tātad es gribēju viņu glābt no šā stāvokļa. Taču lai viņš bauda jūsu pacilājošo sabiedrību un dziļdomīgo ideju pārkulšanu, kamēr vien viņa nervi iztur… Beidzu, kungi! Laimīgi kuliet tukšus salmus . . .
Mazliet nogaidījis, Van Lēvs strupi iesmējās:
— Profesor! Nevarētu sacīt, ka jūsu draugs ir džentlmenis ar labākām manierēm nekā mūsējās. Taču tās ir jūsu tiesības: turpināt sakarus ar viņiem. Tomēr man jau tūlīt jāpievērš jūsu uzmanība briesmām un iespējamām vēlākām sekām. Mēs visi redzējām, ka te nav runa par zinātniskām hipotēzēm un, galvenais, ne vārdos vien. Neaizmirsīsim, ka mūsu Zemes varenākā lielvalsts jau ir karastāvoklī ar mums. Oficiālu pieteikumu vēl neesam saņēmuši, taču šis ārkārtējais gadījums dažu stundu laikā iedarbosies uz Rietumu sabiedrību, pie kuras piederam jau desmitiem gadu. Divu sabiedroto valstu pilsoņu nostāšanās, kā lai saku: pretējā pusē? . . . Jūsu stāvoklis, profesor, nebūs viegls, ja jūs nerevidēsiet savu nostāju.