Jans Alstens sadrūma.
— Man taču jūsu vārdi nav jāsaprot kā draudi?
— Pagaidām tas ir tikai labvēlīgs brīdinājums, profesor,— Van Lēvs atbildēja.— Visbeidzot man vajadzēja to izteikt, jo mēs visi jūs ļoti cienām, tātad ir dabiski, ka baidāmies par jums .. . Paldies, ka ieradātics. Vēl es lūdzu, lai jūs neizbraucat no valsts bez valdības un attiecīgo iestāžu piekrišanas.
— To es nevaru apsolīt.
— Tad jums par savu patvaļību vajadzēs uzņemties iespējamās sekas.
— Ņemu vērā, prezidenta kungs,— Alstens atbildēja.— Uz redzēšanos! — Viņš palocījās un gāja ārā.
Kad viņa autorobs bija izbraucis uz trases, atskanēja Zun-te-mi balss:
— Mačs sāk kļūt rupjš, vai ne, Jan .. .
— Nenoliedzami, — Alstens piekrita.
— Es zināju gan, ka Zemes Saprātīgie atpaliek no mums par diviem tūkstošiem gadu, tomēr biju gaidījis daudz vairāk. Hmm . . . hmm . . . Dzirdi, man jau smiekli sprūst kaklā . .. Saki, Jan .. . Vai pēc šāda nepārprotama brīdinājuma mēs vēl varam paļauties uz tavu piedalīšanos?
— Neapvaino mani, draugs! — atsaucās Alstens. — Mēs abi skaidri redzam, kāda ir likme, tāpēc šai akcijā, kas skar cilvēces nākotni, mans paša liktenis ir piektajā vietā… Mūsu savienība joprojām ir spēkā. Ceru, ka Pjērs atbildēs tieši to pašu… Kā viņam veicas?
— Ņi . .. ņis . . . ņa . .. Tomēr nāk smiekli. Vārds vārdā tāpat kā pie jums . .. Kas tur nu būtu ko brīnīties, jūs taču esat tik vienādi. Neapvainojies, tu taču zini, ka tas neattiecas uz tevi.
— Vai tu varētu pārraidīt manu lūgumu? Gribētos, lai Pjērs brauc pie manis, līdzko var. Jau šodien .. . Un, protams, arī tu varētu kādu stundiņu būt kopā ar mums. Būs, par ko parunāt.
Drīz vien Zun-te-mi ziņoja: Pjērs Lefevrs būs klāt pēc pusdienas, nedaudz vēlāk piebiedrosies arī viņš pats.
Jans Alstens brauca nevis mājās, bet uz televīzijas centru un drīz atradās Fransa Hāvena kabinetā. Režisors ar redzamu prieku pieņēma viņa piedāvājumu visu notikušo atspoguļot garākā sarunā, atbildēt uz reportieru un skatītāju jautājumiem. Ar vienu noteikumu: Jans ar mieru sēsties pie kameras tikai tiešā raidījumā. Viņš labi zināja, kāpēc to prasa, režisors apmierinājās ar paskaidrojumu, ka profesoram patlaban ir brīva stunda, bet nez vai šodien tāda vairs būs, ja būs, tad viņš to iepriekš nevar pateikt. Vēl viens jautājums: vai ir iespējas nokārtot, lai šo sarunu pārraidītu pēc iespējas vairāk ārzemju televīzijas staciju.
— Domāju, ka saprotu, kāpēc jums tas ir svarīgi,— direktors atbildēja.— Par citu raidītāju programmas uztveršanu ir pieņemts iepriekš vienoties. Tā kā šis ir ārkārtējs raidījums, mēs varam tikai divas vai trīs reizes pārtraukt attiecīgo programmu un pavēstīt skatītājiem, ka drīz sāksies saruna ar jums. Tā to uzzinās arī ārzemju redakcijas un, ja to prasīs vairākas centrāles, mēs varēsim ārpus kārtas izmantot pavadoņa starpniecību.
— Paldies, tas ir pieņemams atrisinājums, — Ālstens atbildēja.
Tūlīt režisors viņu veda uz studiju, kur jau gaidīja raidījuma režisors un tehniskie darbinieki. Janam Alste- nam stādījās priekšā reportieris, viņš bija naktī atradies žurnālistu pulkā Ālstena namā.
Abi bija priecīgi, jo šis fakts varēja atvieglināt viņu dialogu.
Jordans Larens mēģināja jau pirms raidījuma uzzināt, par kādiem jaunumiem profesors skatītājiem stāstīs, bet Alstens deva izvairīgas atbildes.
Pēdējā brīdī vairāk nekā pussimt ārzemju televīzijas stacijas prasīja sarunas pārraidi. Tāpēc no vienas stundas iznāca divas, diskusijai radās daudz plašāks loks, nekā bija domāts, tajā piedalījās tik daudz personu, tik daudzās vietās, ka televīzijas pusgadsimtu ilgā vēsturē tādas vēl nebija bijis.
Jordana Larena ievadvārdi skanēja šādi:
— Mīļie skatītāji pašu mājās un plašajā pasaulē! . . . Droši vien nav vajadzīgs jūs iepazīstināt ar Nobela prēmijas laureātu Cilvēces sargu apvienības priekšsēdētāju Janu Alstenu… Profesora kungs! Jūsu socioloģiskā darbība ir bijusi auglīga, divdesmit gados esat savu darba ceļu iezīmējis ar vairākām jūsu izvirzītām un pierādītām hipotēzēm. Es runāju par divdesmitā gadsimta paradoksiem, par nevadāmo Zemi, par sabiedrības inerci, par agresivitātes koeficientu . . . Vesela virkne dīvainu notikumu pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā, un jūs, varētu sacīt, esat viens no šo notikumu galvenajiem varoņiem, jūsu vārds ir iekļauts gluži jaunos jēdzienos. Tie ir apzīmējumi «Jana Ālstena draugi» un «Jana Ālstena slimība», par kuriem jau zina televīzijas skatītāji un avīžu lasītāji visā pasaulē… Tāpēc mums ir īpašs prieks beidzot jūs sveikt mūsu studijā. Divkārt vairāk gaidām tāpēc, ka jūs pats lūdzāt šo sarunu … Vai jums ir kāds sevišķs iemesls sēsties mūsu kameras priekšā turklāt ar noteikumu, lai būtu tiešā pārraide un to uztvertu iespējami vairāk ārzemju stacijas?
— Vispirms pateicos, ka dodat man iespēju izteikt dažus paziņojumus un arī manas domas,— Jans Ālstens sāka.— Nav vēl aizritējusi stunda, kopš es iznācu no ministru padomes ārkārtējās sēdes . . . Pateicoties jauno draugu palīdzībai, šai sēdē viss ministru kabinets varēja noskatīties līdz šim lielāko un saspringtāko zunu operāciju, kurai vajadzēja pārliecināt cilvēci. Runa ir par Ūnijas valdību, kas šorīt pussešos bija devusi pavēli palaist speciāli apbruņotu jauna tipa kosmoskuģi «Stars», lai tas uzmeklētu un iznīcinātu zunu bāzi. Izstāstīšu par rezultātiem. Tā kā Ūnijas iestādes negribēja atkāpties no sava nolūka, tad zunu «Vairogs» nekā citādi nevarēja aizkavēt šā bruņotā kosmoskuģa palaišanu, kā vien ar trešās pakāpes nervu šoku satriecot visu starta vietas, slepenās bāzes «Lielā prērija» personālu.
— Vai tā ir tā pati «Jana Ālstena slimība»?
— Jā. Pēc tam zuni paziņoja Ūnijas attiecīgām iestādēm, ka var vest uz slimnīcu bāzes personālu, kas vairākas dienas gulēs nesamaņā. Ūnija atbildēja ar kara pieteikumu. Tas nozīmē, ka Ūnijas valdība atzīst karastāvokli starp savu valsti un planētas K-2 tuvāKo un tālākām bāzēm.
— Tas .. . tas ir diezgan satraucoši. .. tas skan neticami, mans kungs! — sacīja reportieris, kam jau vārdi ķērās.— Kā var būt iespējams, ka par šādu cilvēcei liktenīgu pavērsienu pasaulei jāuzzina no jums, privātpersonas?
— Acīmredzot tāpēc, ka vēl nav beigušās militārās pārrunas starp sabiedrotajiem. Neatkarīgi no pārrunu iznākuma mans sirdsapziņas pienākums ir pavēstīt saviem biedriem visās Zemeslodes vietās: mums draud nāves briesmas. Un es nevaru par to klusēt! Taču jums būs grūti noticēt šādai situācijai. Es nezinu, vai pēc visa līdzšinējā jūs apšaubāt manu vārdu patiesīgumu?
— Pie-do-diet, šaubas ir visām Saprātīgām būtnēm dabisks reflekss …— atskanēja Zun-te-mi mehāniskā balss.— Piedodiet par iejaukšanos, taču mēs varam palīdzēt izkliedēt jūsu gluži pamatotās šaubas, ja Jor- dans Larens šādu palīdzību pieņems . . . Gaidu atbildi . . .
Larens pārsteigts lūkojās apkārt, tad viņa skatiens apstājās pie fotoaparāta, kas karājās Alstenam kaklā.