Выбрать главу

— Tātad jūs esat tas bieži pieminētais «Jana Ālstena draugs»?— viņš jautāja.

— Jā gan, mans kungs … Es un mani kolēģi, kas strādā planētas K-2 bāzē «Vairogs», netālu no Zemes . . . Mēs varam jums atskaņot visas pārrunas, kas notika sakarā ar kosmoskuģi «Stars». Protams, ari videoierak­stus, kas izdarīti reizē ar skaņu ierakstiem. Un vēl . . . Pēc mūsu ierašanās viņu valdība ir jūsu televīzijas direktoram devusi norādījumu pārtraukt šo raidījumu. Varam paziņot jums un visiem tiem, kas ar tik primitī­viem paņēmieniem grib liegt informēt Zemes tautas, ka nu mēs šā rīta notikumu saīsinātu variantu pārraidīsim bez jūsu aparatūras, izmantojot satelītus. Un varam arī bez tiem. Mūsu drauga Jana Ālstena uzņēmība, ar kādu viņš grib kalpot cilvēces glābšanai, mums šķiet patiesi apsveicama.

— Man un, manuprāt, vēl daudziem no mums ir tāds iespaids,— sacīja Jordans Larens,— ka šobrīd kritiskā stāvokļa galvenais iemesls ir tieši jūsu ierašanās un iejaukšanās Zemes darīšanās . . . Ko jūs, mans kungs, par to varat sacīt?

— Ar prieku atbildēšu jums, Larena kungs, taču vispirms mēs gribētu pārraidīt ierakstus, kas izkliedēs jūsu šaubas. Sākam . . .

Arī Alstenam šās programmas sākums bija kas jauns, agri no rīta telefona sarunas par «Stara» uzdevumiem, tad «Vairoga» komandiera pūliņi novērst kosmoskuģa palaišanu. Kopā ar Jordanu Larenu viņi, aizmirsuši, kur atrodas, visu uzmanību pievērsa lielekrāna televizoram studijas dibenplānā. Kad bija beigusies «Vairoga» spe- ciālprogramma, Zun-te-mi balss viņus atsauca īstenībā.

— Larena kungs un visi cienījamie skatītāji! Tā bija pilnīga un dokumentāla hronika par «Staru». Viss, kas izraisīja Onijas kara pieteikumu… Jūs paši varat spriest, vai mūsu pašaizsardzības pasākumi bija pama­toti un vai Zemes visvarenākās militārās lielvalsts atbilde bija pamatota.

— Ja mūsu uzskati veidotos tikai un vienīgi pamato­joties uz gadījumu ar «Staru», tad laikam jūsu nesalīdzi­nāmais dokuments būtu pārliecinošs,— Larens atbil­dēja.— Taču es atkārtoju: daudzi no mums ir pārlieci­nāti, ka arī šo gadījumu ar «Staru», tāpat kā visu iepriekšējo, ir izprovocējusi jūsu ierašanās un draudīgā iej aukšanās.

— Zunu uzstāšanās ir pamatota ar skaidriem apstip­rinošiem argumentiem, — teica Jans Ālstens.— Visos būtiskos jautājumos zuni ir vienisprātis ar maniem secinājumiem, kas sabiedrībai zināmi jau gadiem ilgi. Programmu sākot, jūs, Larena kungs, tos pieminējāt.

— Pieminēju gan, taču tas nenozīmē, ka tiem auto­mātiski pievienojos. Vēl mazāk ticu, ka ikviens Zemes iedzīvotājs, it īpaši atbildīgi vadītāji, piekritīs jūsu pārāk pesimistiskajiem uzskatiem par cilvēces stāvokli pašlaik un tuvākajā nākotnē, profesora kungs!

— Es esmu sociologs, nevis pasaules visvarenākā lielvalsts,— Alstens atbildēja, — tāpēc man nav ne ie­spēju, ne nolūka ar varu piespiest kādu pieņemt manas hipotēzes. Gadu gaitā esmu varējis tikai tās atkārtot katrā izdevīgā gadījumā un censties atrast cīņas biedrus lielajam darbam cilvēces glābšanas labā . . . Tāpēc esmu kļuvis par Cilvēces sargu apvienības biedru, vēlāk par priekšsēdētāj u!

— Un tāpēc jūs tūlīt pieņēmāt par sabiedroto zunu bāzes izlūku zinātnieku kosmopsihologu Zun-te-mi, pēc tam visus viņa kolēģus? — reportieris, arvien vairāk iekarsis, tēmēja Alstenam savu jautājumu.

— Tāpēc. Dažus mēnešus pēc savas ierašanās viņi, vākdami informāciju, bija nonākuši pie tādiem pašiem slēdzieniem kā es. Un viņi varēja spert neatliekamus soļus, jo viņiem ir vajadzīgais spēks.

— Vai jūs, profesor, šo tālas planētas svešas izlūkbā- zes militāru iejaukšanos dēvējat par neatliekamiem soļiem?

— Runādams par maniem darbiem, jūs pieminējāt manu hipotēzi par inerces spēku, kas ietekmē arī sabiedrības dzīvi. Ar ko citu mēs varētu izskaidrot šo parādību, šo cilvēku cilts dīvaino uzvešanos? Vēl tagad karš ir visparocīgākais paņēmiens konfliktu atrisināša­nai, kaut gan jau gadu tūkstošiem ir skaidrs, ka šis neprātīgais paņēmiens nekad nekā nav atrisinājis, drī­zāk gan visu sabendējis, saindējis. Tomēr mūsu mazās planētiņas valstis nemitīgi karo savā starpā. Zemes vēstures visgarākajā «miera periodā», kurš sākās 1945. gadā, četrsimt piecdesmit vietējos karos dzīvību zaudējuši piecdesmit trīs miljoni cilvēku. No sešiem miljardiem Zemes iedzīvotāju trīs miljardi vēl tagad dzīvo cilvēka necienīgos apstākļos, ir miljards analfa­bētu, astoņi simti miljonu fiziski un garīgi nepilnvēr­tīgu .. . taču šai laikā pasaulē bruņojumam patērētā summa ir sasniegusi 1500 miljardu dolāru. Un lielākā daļa šās gigantiska apjoma bruņošanās ir privātuzņē­mēju ienākumu avots, lūk, tas ir mūsu gadsimta vistra­kākais paradokss… Mūsu dienās jau ir tādi kodolie­roču un bioloģisko ieroču uzkrājumi, ka ar tiem varētu uzspridzināt ne tikai Zemi, bet arī visas mūsu Saules sistēmas planētas. Noziedzība un terorisms ir sasnie­guši tādu pakāpi, ka arvien vairāk valstīs paralizējas iespēja sabiedrību vadīt. Ko jūs varat atbildēt uz to? . . . Vai tad tas, ko es formulēju pirms desmit gadiem un draugi, zuni aptvēra īsā laika posmā, nav skaidrs: Cil­vēce ir sasniegusi kritisku pašapdraudes un vispārējas bīstamības periodu. Tātad vajag rīkoties — un nekavē­joties, kamēr neesam izraisījuši pasaules katastrofu!

— Profesora kungs! Es personīgi varētu būt noska­ņots piekrist jūsu un zunu vērtējumam, taču pēdējās dienās jūs esat pieredzējis, ka jūsu hipotēzes izsauc spītīgu pretestību tieši tajās aprindās, kuras varētu rīkoties .. . Tātad jūs nepiekrītat, ka stāvokli ir saasinā­jusi tieši zunu ekspedīcijas iejaukšanās notikumos uz Zemes?

— Es jūtu, mans kungs, ka jūs līdz ar citiem jau esat aizmirsis, kāpēc zuni, mēnešiem ilgi mūs pacietīgi pētījuši, nolēma tieši iejaukties,— Jans Alstens atbil­dēja. — Neaizmirsīsim, ka tiešais iemesls bija Teroristu tresta atombumba, kas iznīcināja Vallasu. Un Onijas vadības reakcija uz to. Kaut gan par to vēl nav runāts, taču no zunu draugiem esmu uzzinājis tik daudz, ka varu sacīt, esmu pārliecināts, ka bez viņu iejaukšanās Pasaultrests jau būtu nometis arī otru atombumbu, kas bija paredzēta Pasaules organizācijas pils un tās apkār­tnes iznīcināšanai. Ja zuni nebūtu aizmidzinājuši Pa­saultresta slepenās ieroču noliktavas personālu, tad tas būtu noticis.

Larens meta arvien nervozākus skatienus uz stikla sienu, kas nodalīja studiju no režisora kabīnes. Seko­dams viņa piemēram, Ālstens ieraudzīja līdzās režiso­ram un galvenajam režisoram arī ģenerāli Groningenu. Vēl nekāda signāla nebija, tādēļ Jordans Larens turpi­nāja:

— Piedodiet, profesora kungs, taču tas izklausās neticami. Labi, ir runa par teroristiem, par slepkavām, kas gatavi uz visu, bet vai viņi būtu spējīgi darīt ko tik neprātīgu?

— Piedodiet, ka iejaucos . . .— atkal pieteicās Zun- te-mi.— Draugs Jans pareizi domāja, ka mēs būsim fiksējuši arī Teroristu trestā risinātās sarunas par šīm akcijām . . . Jūs, Larena kungs, atļausiet mums ar tām iepazīstināt Zemes iedzīvotājus, vai ne? Sākam . . .

Ja vispār pārsteigums var būt vēl lielāks, tad šī pusstunda daudzos simt miljonus skatītāju satrieca vēl vairāk nekā pirmā, jo atmaskoja bezgala daudz sazvēres­tību un noziedzīgu saistību starp Pasaules teroristu trestu un kādas lielvalsts vadību. Nebija jau tā, ka televīzijas skatītāji un kārtīgi avīžu lasītāji nezinātu par šo arvien pieaugošo sadarbību, taču tās bija bijušas tikai atsevišķas ziņas, reportāžas, pētījumi, konfiden­ciāli ziņojumi un aktierfilmas. Bet nu televīzija atkār­toja slepenas telefona sarunas, apspriedes, daļu no tām atskaņoja kopā ar attēliem, un tas viss šķita tiešām drausmīgi. Ilgo klusumu pēc zunu sniegtā priekšne­suma pārtrauca Zun-te-mi mehāniskā balss: