— Nu, Larena kungs, vai jūs vēl arvien domājat, ka mēs apgalvojam nepatiesību? Es vēl varētu pateikt . . . Ja ar to nepietiek, kāda starptautiska komisija varētu izbraukt un aplūkot Pasaules teroristu tresta slepeno atomieroču noliktavu . . . Kad šāda komisija būs nodibināta un būs ar mieru braukt, tad mēs paziņosim precīzu noliktavas atrašanās vietu . . . Un pēc pāris dienām varēs nopratināt paralizēto noliktavas personālu, kas tieši pirms mūsu neatliekamās iejaukšanās bija saņēmis pavēli izsniegt un tālāk nogādāt otru atombumbu . . . Lai iznicinātu Pasaules organizācijas pili un tās apkārtni, protams, kongresa plenārsēdes laika . . . Kaut arī starptautiska komisija neuzņemsies šo darbu, esmu pārliecināts, ka uz Zemes atradīsies tadi žurnālisti, kam patiesība svarīgāka par visu . . . kas uzņemsies apskatīt noliktavas teritoriju un noklausīties atžirbušos teroristus … Ja mums arī tas būs veltīgi jāgaida, tad es jau tagad varu pavēstīt, ka neviens vienīgs terorists netiks izlaists no slimnīcas, kamēr mēs . . . vai kāds no mūsu sabiedrotajiem zemiešiem nebūs sagatavojis atmaskojošu interviju . . . Un to mēs pārraidīsim Zemes televīzijas skatītāju simtmiljoniem tāpat kā šāsdienas materiālus . . .
Larens it kā gaidīdams lūkojās uz Groningenu, kurš aiz stikla sienas rosījās arvien nemierigāk, taču nedeva nekādu zīmi, ka gribētu ko sacīt, tāpēc Larens turpināja darbu.
— Zun-te-mi kungs, vai atļausiet uzdot vienu jautājumu?
— Pats par sevi saprotams . . . Lūdzu, Larena kungs…
— Jau no šās programmas ietvaros redzētā mēs varam noprast, ka jūsu vara ir drausmīga, ja drīkstu tā sacīt. Neierobežota! Jūs pārvaldāt tādu patiesi milzīgu spēku, ar ko varat darīt itin visu . . . Jums droši vien nav vajadzīgs pateikt priekšā ideju, taču — vai jūs neesat iedomājušies rīkoties citādi, nevis kā līdz šim turpināt neauglīgas pārrunas ar zemiešu organizācijām un oficiālām personām? . . . īsāk izsakoties: ja jus varat visu, kāpēc neesat pārņēmuši varu uz Zemes?
— Ņi . . . ņis… ņa …— Zun-te-mi atkal pēc ilga laika smējās.— Piedodiet manu neapvaldāmo jautrību! Jūsu jautājumi tik ļoti atbilst Zemes Saprātīgo mūsdienu līmenim! Protams, mēs jau varētu deklarēt, ka pārņemam neregulējamās Zemes vadību, taču tādas lietas nekad pie laba gala neved. Mēs negribam Zemi pakļaut, negribam to iznīcināt, gribam vest pie prāta . . . Mēs domājam, ka var likvidēt Zemes cilvēku cilts tagadējo pašapdraudi un vispārējo bīstamību . . . Lai saglabātu cilvēci un pasargātu pārējos Kosmosa Saprātīgos .. . Un mēs varam tikai palīdzēt, ar kritisko stāvokli jācīnās jums pašiem . . . Vai varat sekot, mans kungs?
— Ceru, ka daudzi varēja sekot! — atbildēja Jordans Larens.— Vai drīkstu uzdot nākamo jautājumu?
— Es labprāt klausīšos, taču mūsu bāze ziņo, ka tūlīt jāpieņem mūsu komandiera Zun-te-lu un Rietumu savienības tālsarunas pārraide … Lūdzu, attēls . ..
Komandieris bija jau pazīstams no diviem ierakstiem, nu skatītāji atkal varēja viņu redzēt.
— Kungi, es atkārtoju mūsu domas…— Zun-te-lu sacīja.— Jūs bez pamata šķiļat uguni un kultivējat sevī domas par militāru sadursmi. Par tādu karu, kur pretējā puse un tās iespējas ir galīgi nezināmas. . . Mesjē Napoleons, Herr Klausevics un tovarišč Zukovs ironiski smīnētu par jūsu stratēģu analfabētismu. Tas, ko apgalvo Ūnija, nav taisnība… Mēs līdz šim neesam nogalinājuši nevienu vienīgu cilvēku . . . Visi, kas saņēmuši nervus paralizējošu triecienu, pāris dienu laikā ir atlabuši. Viņu dzīvības funkciju uzturēšanai nav vajadzīgas speciālas metodes …
Šai brīdī pa ieslēgto ārējo mikrofonu kļuva dzirdams strīds režisora kabīnē.
— Es pieprasu, lai šo programmu tūlīt pārtrauc! — varēja saklausīt ģenerāļa Groningena balsi.— Jūs labi zināt, ka Augstākās aizsardzības padomes apspriedes nedrīkst raidīt visai pasaulei. Tā nav izklaidējoša estrādes programma!
— Ak, atkal tas esat jūs, ģenerāli Groningen,— iebilda Zun-te-mi.— Pretstatā daudzajiem miljoniem skatītāju jūs vēl arvien esat cietpauris . .. Jūs neesat sapratis: mēs taču varam turpināt savu sarunu ar zemiešiem arī bez jūsu palīdzības. Tas ir pirmkārt . .. Otrkārt Mēs vēlamies, lai Zemes iedzīvotāji saredzētu, kā viņu ievēlētie un viņu algotie pārstāvji rūpējas par cilvēces likteni. Ko viņi runā un ko dara. Viņi tik neapdomīgi rotaļājas ar Zemes tagadni un nākotni, it kā likme būtu tikai uzvara vienā kāršu partijā… Varbūt jūs gribat, lai arī mēs spēlējam slepenas diplomātijas spēli? Uz mūsu palīdzības mēģinājumiem atbild ar kara pieteikumu …
— To kara pieteikumu jūs izprovocējāt, pēc abiem jūsu raidījumiem tas ir skaidrs ikvienam televīzijas skatītājam! — Groningens ārdījās.
— Ģenerāli… Ja jūs vēlreiz traucēsiet pārraidi, mums vajadzēs pārslēgties uz satelītu sistēmu. Jūs būsiet izgāzies pasaules acu priekšā . ..
Programma turpinājās, taču bija vairs tikai dažas replikas.
— Šķiet, ka jūs nepazīstat fair spēles noteikumus,— atbildēja Ūnijas prezidents misters Madisons.— Kā jums varēja nākt prātā mūsu visaugstākā orgāna — Aizsardzības padomes — neatliekamās diskusijas pārraidīt visai pasaulei? Jūsu satriecošās izdarības redzam televīzijā .. . Tūlīt izbeidziet!
— Lūdzu, nepārsteidzieties …—sacīja Zun-te-lu. — Bet, ja jums nav drosmes turpināt, tad man tūlīt kaut kas jāpasaka . .. Lūdzu, nemēģiniet mūs iznīcināt, tas ir bezcerīgi. Es saprotu, cik jums ir grūti aptvert, ka patlaban jūs nespējat tikt pāri tam zinātnes un tehnikas bezdibenim, kas mūs šķir… Tātad jūs veltīgi raidāt no Ūnijas atbalsta punktu tīkla bāzēm radioviļņus un lāzerstarus mūsu meklēšanai, veltīgi uzstādāt starojuma uztvērējus… mēs daudz labāk protam maldināt jūsu iekārtas. Ja arī jums izdotos mūs nopeilēt, nešaujiet nevienu vienīgu raķeti, jo mēs pret to varam dažādi aizstāvēties. Lūdzu, lai Aizsardzības padome to vēl noklausās. Vai esat uz vietas, kungi? Atbildiet!
Atskanēja vairāki klusi, aizsmakuši, satraukti «jā».
— Mēs varam izraudzīties kādu no sekojošām alternatīvām .. .—zunu komandieris turpināja. —Pret mums notēmētu zemiešu raķeti mēs jutīsim palaišanas mirklī, kļūda izslēgta, mums vēl ir laiks izvairīties. Vai nu mēs mainīsim virzienu, vai arī pacelsimies kādus desmittūk- stoš vai simttūkstoš kilometrus augstāk. Tur, kur jūsu ieroči mūs nesasniegs. Jūsu raķeti mēs iznīcināsim lidojumā… Un, ja pēc tik daudziem lūgumiem gribēsim atbildēt skarbāk, tad pāris sekundēs iznīcināsim bāzi, no kuras raķete tiks palaista. Vārda pilnā nozīmē, mani kungi, tā nebūs līdzšinējā saudzīgā paralīze . . . Ceru, ka jūs sapratāt, ko es teicu … Vai tagad turpināsim pārrunas, vai arī jūs joprojām esat pārliecināti, ka varat savu iemīļoto spēlīti spēlēt arī ar mums? Vai varbūt atliksim domu apmaiņu, lai beidzot jūs varētu nopietni pārbaudīt situāciju un apsvērt mūsu priekšlikumus?
garām. Minicents viņus pastāvīgi saistīja ar Zun-te-mi un zunu ārstiem, kas lidinājās virs verandas.
Tā bija aizritējis apmēram stundas ceturksnis, kad Zun-tan-to balss kļuva satraukta, pareizāk sakot, par to liecināja vārdu kārta.
— Pjēr… Janam strauji kļūst sliktāk . .. Viņa reakcija . .. Māsa pamanīja vēlu. Pilnīgi klusu .. . Nevaram gaidīt zemiešu kolēģus …— Šai mirklī māsa izskrēja no palātas un metās saukt ārstu, veltīgi Marija jautāja, kas noticis.
— Pjēr. . .— Zun-tan-to turpināja.— Laižamies lejā. Jūs ar Mariju ejiet iekšā, atveriet terases durvis, ienesiet profesoru Alstenu mūsu «222». Infūzijas adatu izvelciet, nevajag… Tūlīt!—Jau skriedami, viņi dzirdēja vēl dažus padomus, nebija laika apdomāt, ko darīt, vai būs pareizi. Kad palātā iedrāzās divi ārsti un māsa, viņi jau bija uz terases un cēla Alstenu lidaparāta kabīnē, tad abi iesēdās līdzās slimniekam. Vienā mirklī lidaparāts pacēlās, pāris zibšņu — un pilsēta palika tālu lej ā.