Vēl Marija un Pjērs nebija attapušies, ko darīt, ko jautāt, kad sāka mirguļot kāds punkts caurredzamajā sienā un tur parādījās Zun-tan-to. Viņai seju sedza kaut kas ķiverei līdzīgs. Viņa mierīgi, taču nezaudēdama ne mirkli, uzlika Alstenam uz mutes un deguna kaut ko līdzīgu skābekļa maskai un uz krūtīm kaut kādu aparātu. Otrs ārsts no viņas puses izsniedza vajadzīgos vadus, aparātus, un pēc īsa brīža tie apvija un pārklāja šķietami mirušo ķermeni.
Un cita pēc citas atgriezās dzīvības pazīmes. Vispirms sāka ritmiski cilāties krūšukurvis, tad sejā ieplūda sārtums, nodrebēja roka, nedaudz pakustējās kāja.
Nāvesbālā Marija pusnemaņā ieķērās Pjēra elkonī un sāka raudāt:
— Ak dievs!… Dzīvs, dzīvs!
— Nomierinieties, Marij …— Zun-te-mi drošināja. — Draugs Jans ir visām briesmām pāri.. . Lūdzu, neraudiet, šādas jūtu izpausmes uz mums īpaši slikti iedarbojas… Traucē ārsti un viņas kolēģi… Viņi vēl nav beiguši darbu …
— Vai tu, draugs Šķelmi, esi kaut kur tepat?— jautāja Pjērs, ap pleciem apskāvis viņam pieplakušo Marij u.
— Lidoju līdzās, aizvadīšu jūs līdz «Vairogam»,— Zun-te-mi atbildēja. — Tūlīt būsim klāt… Redzēsiet, ka mūsu mazajā klīnikā Jans drīz atveseļosies . ..
— Vai jūs sakāt, ka viņš paliks dzīvs?— Marija vaicāja.
— Viņš taču ir dzīvs …—to sacīja mazā, mīļā, dīvainā būtne, kas rosījās turpat tuvumā, norādīdama uz Alstenu, kurš patlaban atvēra acis un ziņkāri palūkojās apkārt. Viņš vāri pasmaidīja, it kā visu sapratis, un uzrunāja Zun-tan-to:
— Paldies, dakterīt. Es jau zināju, ka jūs mani nepametīsiet nelaimē.
— Hallo, Jan! Draugs Šķelmis tevi sveic…—no Pjēra minicenta plūda gaviļu vārdi.— Droši vien mūsu iejaukšanās bija negaidīta pat jums. Zemiešu ārsti gan laikam aiz brīnumiem noģība, bet tur nekā nevar darīt. Vēl viena klīniskā nāve bija pārāk liels risks . . .
— Paietu četras vai piecas minūtes, līdz zemiešu ārsti sāktu efektīvi rīkoties …—sacīja Zun-tan-to. — Un cilvēkiem tā ir kritiskā robeža. Starp otras klīniskās nāves iestāšanos un mūsu iejaukšanos — tātad dzīvības atjaunošanu — pagāja apmēram divas minūtes …
— Tieši simt divdesmit četras sekundes…—no otras puses skanēja papildinājums.— Tātad nav iespējami nekādi bojājumi…
— Šobrīd esam atlidojuši .. .— sacīja Zun-te-mi, bija jūtams palēninājums un piestāšanas manevri.
Pjērs jau rīkojās kā pazīstamā vidē. Viņš nekļūdīgi pildīja Zun-tan-to īsos norādījumus. Kopā ar Mariju viņi noguldīja Alstenu kādā gultai līdzīgā iekārtā mazā istabā, kas bija pielāgota zemiešu uzņemšanas vajadzībām. Šī telpa nemaz nelīdzinājās pirmajā apmeklējumā redzētajai, tā bija pilna ar dažādiem aparātiem, instrumentiem, caurulēm, kas tūlīt bija vajadzīgas Zun-tan-to un viņas asistentam. Mēraparāti, zāļu dozatori, apstarošanas iekārtas, viss cilvēka nekad neredzēts. Kad Ālstena dzīvība bija atvilināta atpakaļ, Zun-tan-to (it kā demonstrēdama savas medicīnas metodes) apkopa Jana brūces ar dažādiem šķidriem, gāzveida, aerosola un ziežamajiem medikamentiem, iepriekš noņēmusi pārsējus. Tad sekoja apstarojumi, Zun-tan-to darbodamās arī skaidroja, ko katra rīcība nodrošina. Pēc iepazīšanās ar šūnu reģenerācijas un kondicionēšanas aparātiem viņi uzzināja, kādi aparāti lietojami iespējamas iekšējas asiņošanas apturēšanai, asins izplūdumu uzsūkšanās paātrināšanai un vaļēju brūču slēgšanai. Pēc tam Zun-tan-to citu pēc cita caur ādu un vēnā ievadīja vairākus medikamentus un uzturlīdzekļus, iepriekš šīs vielas šķīdinot fizioloģiskajā šķīdumā.
Zun-tan-to strādāja bez manāmas nervozitātes, dažas reizes pāris vārdos konsultēdamās ar otrā pusē vai citā «Vairoga» telpā strādājošiem kolēģiem. Pa šo laiku aiz sienas bija parādījies komandieris Zun-te-lu ar dažiem saviem biedriem, viņi sveicināja Mariju un Pjēru, pēc tam klusēdami vēroja ārstu darbu.
Bija pagājusi apmēram stunda kopš tā brīža, kad lidaparātā bija sākusies cīņa par Jana Ālstena glābšanu. Uz mazās istabiņas sienas parādījās Zun-te-mi attēls un ieskanējās viņa mīļā, draudzīgā balss:
— Planētas K-2 bāze «Vairogs» sveic Zemes Saprātīgās būtnes . . . Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka mēs tieši izmantojam jūsu satelītus… Pēdējā stundā Zemes radio un televīzijas stacijas ir raidījušas tik daudz nejēdzību un bieži vien ļaunprātīgu minējumu, ka mums jāsniedz paskaidrojumi . . . Esmu kosmopsiho- logs Zun-te-mi, viens no tiem, kas vada Miera akciju Zemes glābšanas labā . . . Un Jana Ālstena draugs . . . Minētās aplamās ziņas ir izplatītas par Janu Alstenu . . .
Marija, Pjērs un pats slimnieks vēroja ekrānu.
— Mēs visi zinām, ka Teroristu tresta vietējā nodaļa ir izdarījusi atentātu pret Janu Alstenu viņa ļoti svarīgās uzstāšanās pēc . . . Zemiešu ārstiem izdevās viņu atmodināt no klīniskās nāves, viņi veica četras stundas ilgu operāciju . . . Pēc tam klīniskā nāve gluži negaidīti iestājās otrreiz, un mums vajadzēja iejaukties . . . Mēs sapratām, ka kolēģi zemieši nepaspēs neko darīt pirms kritiskā brīža iestāšanās. Tā arī bija. Pārvedām Janu Alstenu uz «Vairogu» kopā ar sievu, kura pati ir ārste, un Pjēru Lefevru . . . Tūlīt parādīsim mūsu mediķu vienas darba stundas rezultātus. Tātad jūs redzat profesoru Janu Alstenu mūsu bāzē improvizētā slimnīcas palātā . . .
Slepena kamera lēni tuvojās gulošajam, visu ekrānu pamazām aizpildīja kails krūšukurvis, tad fantastiski palielināta rēta. Vairs tikai sārta svītra, un Zun-tan-to patlaban ņēma nost šuves.
— Kā redzat, profesors ir ne vien dzīvs, bet nupat mūsu galvenā ārste novāc Zemes kolēģu uzliktās šuves. Tās vairs nav vajadzīgas. Mūsu ārstēšanas dēļ operācijai atvērtā krūšukurvja brūce ir sadzijusi līdz pirmās pakāpes aprētojumam. Ar kādiem līdzekļiem, ar kādiem apstarojumiem tas tik īsā laikā panākts, par to būs atsevišķs raidījums. Ja jūs tas interesē un ja iznāks laiks . . . Mūsu ārste Zun-tan-to ņem šuves nost arī no lodes sistās lielākās brūces mugurā . . . Tā . . . Vēl viens apmiglojums, lai novērstu jebkuru ārēju infekciju… Paldies, dakterīt, tagad, ja varat, uzsmaidiet mūsu skatītājiem uz Zemes. Apburoši, vai ne? Ņi . . . ņis . . .. ņa . . . Protams, var būt, ka zemiešiem tas neizskatījās pēc apburoša smaida, taču man … es tik sen pazīstu mūsu dziednieci, divu manu bērnu māti, es varu apliecināt, ka šī bija zvaigžņu stunda viņas karjerā. Vai ne, manu zuniņ?
Zun-tan-to vēl arvien darbojās ap Alstenu, nu viņa koķeti paraustīja plecu un atbildēja:
— Tikai tāpēc, ka man pirmo reizi mūžā vajadzēja glābt cita tipa Saprātīgu būtni. Mūsu organisma reakcijas es pārzinu, tas ir ikdienas darbs. Un profesoru Alstenu es ļoti augstu vērtēju. Priecājos, ka viss beidzās laimīgi . . . Pēc divām vai trīs dienām būs vesels . . .
— Pēc trim dienām? — Marija neticīgā balsī atjautāja, pati pētīdama vīra veselības stāvokli.
Zun-tan-to paskatījās uz Mariju un draudzīgi piemiedza periskopaci.
— Uz Zemes tas vēl būtu neiespējami, kolēģe, bet zunu medicīnai ikdienišķs uzdevums . . . Profesors ari patlaban var drusku celties, ja vēlas, drusku staigāt . . .