Un Jans Alstens piesardzīgām kustībām izkāpa no gultas un paspēra dažus soļus. Monitors rādīja viņa seju tuvplānā, jo tanī lasāmais aizkustinājums sniedza neaizmirstamu pārdzīvojumu. Pēc pāris soļiem viņš apstājās, aptaustīja rētas, pavicināja roku un iesmējās:
— Brīnumaini! Nekādu sāpju, nekādu sajūtu!… Mazā burve, kā jūs to panācāt?
Zun-tan-to runādama paklanījās — vairāk gan Lefev- ram.
— Mūsu darba lielāko daļu jūs, Jan, redzējāt pats. To, kas notika iepriekš, es izstāstīšu vēlāk. Varat vēl drusku pakustēties, tad liecieties gulēt. Šodien atpūtīsi- ties, rit vairs tikai pāris stundu paliksiet gultā. Parīt jau varēsiet braukt mājās . . .
Vārdu ņēma Zun-te-mi.
— Mīļais draugs, Jan. Kolēģis Drūmais no lejas mūs informē, ka esot tādi televīzijas skatītāji, kas gluži vienkārši neticot… Tas esot raksturīgs zunu triks. Ņi . . . ņis … ņa .. . Zuni un triki . . .
— Vai atceries, draugs? Tu mani brīdināji, ka Saprātīgo būtņu raksturīgākā īpašība esot šaubas,— Jans Alstens sacīja, viņa seja atkal aizņēma visu ekrānu. — Tātad es pats apliecinu, ka tā ir patiesība. Esmu dzīvs, Pasaules teroristu tresta atentāts atkal nav izdevies. Kaut gan es zinu, kad daudzi biedri no Zemes pēc visa tā sacīs: vai man jānoņemas ar cilvēces likteni, ja paša dzīvība ir pastāvīgās briesmās,— tomēr es tā nevaru sacīt … Es ticu, ka sākto darbu turpināšu un man pievienosies arvien vairāk domājošu cilvēku, biedru… Rīkosimies nekavējoties! — Ālstens pamāja un griezās atpakaļ uz gultu, apgūlās bez citu palīdzības. Ne viņa sejā, ne kustībās nebija manāms spēku izsīkums. Tomēr Marija apsēdās viņam blakus un ar mutautiņu slaucīja viņa pieri, tad paņēma slimnieka kreiso roku un piespieda to sev pie krūtīm.
— Jan, tas ir īsts brīnums, un tomēr man bail! Nezinu, vai mēs varam uzņemties ko vairāk!
Monitors vairs neinteresējās par viņiem, uz ekrāna bija Zun-te-mi, un viņa balss pieskanēja telpu. Viņš patlaban stāstīja skatītājiem uz Zemes, kā notikusi uzbrucēju meklēšana. Drūmais, kas patlaban dežurējis, esot lidojis uz to savrupmāju, kurā notiek Pasaules teroristu tresta vietējā štāba sēdes un kur patlaban esot klausījušies uzbrucēju ziņojumu. Drūmais šo sarunu esot ierakstījis un tad ar «Vairoga» atļauju pa otrā stāva logu tiem septiņiem tur iekšā uzgāzis nāvīgu starojuma lādiņu. Pēc viņa ziņojuma notikuma vietā ieradušies Van Hāgens ar saviem kolēģiem, identificējuši līķus, visi tie bijuši uzskaitē ņemti un meklējami. Zun-te-mi nenoliedza, pirmā šāda rīcība ar nāvīgu iznākumu nav bijusi viegla, taču pēc atentāta uz Alstenu «Vairoga» padome nolēmusi tā sodīt ikvienu, kurš uzbruks vai nu ekspedīcijas dalībniekiem, vai arī zemiešiem, kas sadarbojas ar ekspedīciju. Vajadzēja atzīt, ka Zemes Saprātīgie domā un rīkojas pretēji veselajam saprātam un šis fakts pats par sevi ir ļoti
bīstams. Lai sekmīgi rīkotos kritiskā stāvoklī nonākušās Zemes labā, zuni vajadzības gadījumā dos tādus pašus prettriecienus kā zemieši. Ja zemieši vēlas mēroties spēkiem, lai notiek, zuni nebaidās. Tagad dažas stundas nekādu akciju nebūs, zuni gaidīs zemiešu varas orgānu ziņojumus par apspriežu rezultātiem.
Zuni arī šoreiz turēja solījumu. Pēc Zemei adresētā raidījuma viņi visu vakaru klusēja. Protams, nemitīgi strādāja: ar lejā izvietotajiem uztvērējiem un visu lejup nosūtīto «Vairodziņu» floti viņi savāca tik daudz telefonisku un radio sarunu ierakstu, ka ar to tiešu uztveršanu nebūtu ticis galā viss «Vairoga» personāls. Visu informāciju viņi fiksēja, jo labi zināja, cik šokējošu un apstulbinošu iespaidu uz zemiešiem atstāj šādi vēlāk atskaņoti dokumenti. Ierakstus vērtēja atsevišķi speciālisti, svarīgākos dokumentus tūlīt nodeva komandierim Zun-te-lu, tas ir, «Vairoga» padomei. Zun-te-mi gatavoja jaunus datus sēdei, kas bija paredzēta vēlā pēcpusdienā, atsevišķi grupēdams visu to, kas būtu izmantojams televīzijas diskusijām ar zemiešiem.
Šai laikā Zun-tan-to bija namamāte. Ne tikai ārsta pienākuma dēļ, bet arī gribēdama gūt tuvākas ziņas par zemiešiem. Viņa vairākas reizes atzinās, ka zinātniskā ziņkāre un sievišķīgā interese par Pjēru Lefevru esot stiprāka nekā pieķeršanās Ālstenu pārim. Kad viņi pēc televīzijas raidījuma Zemei dabūja tiešu sarunu ar Jana Ālstena māti un dēlu (Drūmais tūlīt pēc atentāta arī viņiem bija nodevis jaunākā tipa minicentu ar ieslēgtu aizsargstarojumu), acīmredzot izmisušajai Klārai bija ļoti pa prātam, ka ģimenes sargeņģelis personīgi atbildēja uz viņas bažīgajiem jautājumiem. Kaut gan viesi būtu varējuši paši sevi aprūpēt, dakterī te tā noņēmās ap viņiem, ka Klāra varēja būt apmierināta. Pēc pusdienām Zun-tan-to sacīja:
— Man ļoti žēl, Pjēr . .. Šķiet, ka jums pēc pusdienām trūka ierastā labā franču vīna, taču . . . Jūs redzēsiet, cik labi remdē slāpes šis dzēriens. Labs, Jan, vai ne?
— Manuprāt, tas ir pārāks par Bordo sarkanvīnu,— Alstens atsaucās.
Lefevrs uzspēlēti nicīgi atmeta ar roku.
161
— Ko tu saproti no Bordo sarkanvīna! Tu taču apmierinies ar mozelieti, kaut gan varētu izvēlēties no mūsu vīniem!… Es nogaršošu to, jums par prieku, mazais sargeņģelīt! — Pjērs, baudu tēlodams, izdzēra
6 513
piedāvāto, tad cēla pie lūpām un noskūpstīja Zun-tan-to roku, ietērptu plānā aizsargplēvē. — Pateicos, mazā burve! Klāras kundzei ir taisnība, jūs esat īsts eņģelis.
Zun-tan-to, mazliet samulsusi, atkāpās divus mazus solīšus un vēroja vīrieti, kas pat sēdus bija milzīgi liels.
— Pjēr, jūs ar saviem komplimentiem būtu mani apmulsinājis, ja mēs pazītu … ja mēs spētu sistemātiski izjust šādus jūtu pārdzīvojumus . . .— viņa runāja nesakarīgāk nekā parasti.— Tā es to saprotu… un vērtēju . . . Paldies . . .— Viņa šķelmīgi pakniksēja. — Atzīstu, ka man vēl no jums daudz jāmācās mūsu paredzamā, iespējamā eksperimenta dēļ. No jums, Pjēr . . . Varbūt Marija varētu palīdzēt . . .
Zun-tan-to ieteica Alstenam pēc pusdienām gulēt, bet pati ietērpa Mariju un Pjēru pēc viņu auguma gatavotos, piegulošos, vieglos skafandros un nodeva Zun-lu-mo rīcībā, kurš izvadāja viesus pa «Vairoga» telpām. Tā bija nogurdinoša ekskursija, jo pa pusotra metra augstajām telpām pat Marija varēja iet tikai salīkusi. Tāpēc veiklais, mazais ieročzinis viņus šad tad apsēdināja un tad izrādīja, kas rādāms. Pēdējais palika «Vairoga» smadzeņu centrs, pat zemiešu vērtējumā liela kompjūteru zāle, un pašās beigās ieroču kameras ar dīvaina izskata aparātiem. Zuniem bija pamats apgalvot, ka Zemes Saprātīgajiem viņu līmenis nav apjēdzams, ierīču vairākuma nozīmi viņi saprata, taču to darbības pamatprincipus un darbības mehānismu nespēja apjēgt. It īpaši pie ieročiem. Zun-lu-mo nebija iedomīgs, nepārspīlēja savu ieroču spēku, neslēpa neko. Izstāstīja visu, kas viņam šķita nepieciešams, lai viesi ko saprastu, atbildēja uz jautājumiem, un tomēr ar to nepietika.
Sis pieredzes apgūšanas maršruts arī tā bija nogurdinošs un — vārda pilnā nozīmē — satriecošs. Pjērs guva bagātīgu materiālu savai nākamajai reportāžai. Zun-lu-mo nekur neliedza fotografēt, un kopā ar ilustrācijām Pjēra raksti joprojām radīs sensāciju tur lejā, «Parisien Soir» tirāža jau bija piecas reizes palielinājusies un droši vien palielināsies vēl.
Atgriezušies mazajā palātā, viņi Alstenu atrada guļam ciešā miegā, viņš nemodās pat no viņu sarunām. Pjērs pajautāja pa savu minicentu, vai var runāt ar
Zun-te-mi. Zun-te-mi atsaucās pats, atvainojās, ka pametis viņus uz tik ilgu laiku, taču viņam jāgatavojoties padomes vakara sēdei, kas būšot ļoti svarīga Miera akcijai. Zun-te-mi sacīja «jā», kad Pjērs jautāja, vai var savai avīzei sūtīt sīku reportāžu par visu «Vairogā» redzēto. Tūlīt arī tika dots savienojums, un Pjērs ķērās pie darba. Lasīdams galvenos datus no savām piezīmēm, viņš iepazīstināja lasītājus ar fantastisko kosmoskuģi, kādu cilvēki vēl pat sapnī nevarētu uzcelt. Seit viss ir reāls, visi sapņi ir īstenojušies un darbojas. Kad vajadzēja, viņš pārraidīja arī attēlus. Visilgāk Pjērs, ne jau bez nolūka, pakavējās pie Zun-lu-mo ieročiem.