Kamēr Pjērs pārraidīja savu reportāžu, viņi telpā bija tikai trijatā. Aiz caurredzamās šķērssienas dežurēja nenogurdināmā kolēģe Zun-tan-to, vērodama gan slimnieku, gan aparātus, kas kontrolēja Jana Ālstena stāvokli. Marija apsēdās ērtā krēslā līdzās vīra gultai un nenovērsa acu no gulošā. Viņa pārvarēja savu vēlmi pieskarties viņam vismaz ar pirkstiem, just viņa pulsu, taču baidījās Janu uzmodināt.
Ālstens modās bez parastās pārejas, it kā pēc Zun-tan-to programmas. Kad ārste parādījās otrā pusē, pēc tam burvīgi līganā gaitā ietipināja pa virpuļdurvīm, Ālstena plaksti atvērās, viņš pašu pirmo ieraudzīja savu sievu, pasmaidīja, izstiepa roku un piekļāva Mariju sev klāt.
— Cik labi esmu atpūties! — viņš sacīja spēkpilnā vesela cilvēka balsī un cēlās augšā. Pretim atradās apmierināti smaidoša zunu sieviete.— Vai es vēl esmu slims? Vai nevarētu ķerties pie darba? Apskaužu Pjēru, ka viņš ir līdz ausīm darbā!
— Ak, Pjēram taču darbaspējas ka bifelim . . .— Zun- tan-to atbildēja.— Tā mēdz sacīt tur lejā. Bet jūs, Jan, esat slims. Šodien un rīt jūs vēl esat slims. Kā būs parīt, to vēl redzēsim. Apsolos netēlot sīkumainu ārstu. Pie mums tā nav pieņemts. Tātad jūs jūtat, ka miegs ir atspirdzinājis?
Ālstens atkal aptaustīja savu krūšukurvi, brūču vietas, izdarīja dažas roku un kāju kustības, lai pārbaudītu pašsajūtu.
6*
— Nekā neparasta nejūtu,— viņš sacīja.— Negribu pārspīlēt, taču man šķiet, ka jūtos spēcīgāks. Gan fiziski, gan garīgi. Droši vien tas ir to brīnumzāļu dēļ!
163
Zun-tan-to pa šo laiku skaitīja Alstenam pulsu, izklausīja sirdi, plaušas, pārbaudīia brūču vietas, ilgi pētīja viņa seju un acis.
— Ja jūs, Jan, tā jūtat, tad man jāsaka: jūs esat pareizi noteicis iemeslu. Sādu reakciju mēs gaidījām. Jūs taču to neuzskatīsiet par iedomību?
Vakara sēdē ar monitoru un ekrānu palīdzību piedalījās arī Ālsteni. «Vairoga» padomes sēde notika kādā nomaļā zālē, vispirms tur klausījās Zun-te-mi rezumējumu. Noskaņa bija diezgan drūma. Pjērs vairākas reizes ar starpsaucieniem izteica savus uzskatus. Pats galvenais: pēcpusdienā, kad bija aizritējušas Zemei atvēlētās pārdomu stundas, nekādas ziņas nepienāca. Taču «Vairogam» bija milzum daudz (fiksētas) informācijas, ka lejā fantastiskā tempā un arvien plašākā apjomā risinās apspriedes dažādos līmeņos, dažādos sastāvos. Raksturīgākos ierakstus Zun-te-mi atskaņoja. Interesanti un cerīgi bija, ka arvien pieaug to valstu skaits, kuras nosoda Onijas sasteigto kara pieteikumu un mudina vienoties ar zuniem. Kaut arī pirmie oponenti bija no mazāku un nabadzīgāku zemju vidus, Zun-te-mi tomēr uzstājīgi pievērsa padomes uzmanību šim faktam.
Sēdes laikā tika saņemts Francijas jautājums: vai var nākamajā rītā piecos četrdesmit palaist kosmoskuģi, lai nomainītu apkalpi kosmiskajā stacijā, kas riņķo ap Zemi, kā tas ieplānots kosmiskajā programmā jau pirms vairākām nedēļām. Lai izvairītos no liktenīgiem pārpratumiem, viņi uzrāda starta laiku, vietu, viņu kosmoskuģa trajektoriju, ziņas par saslēgšanos ar kosmisko staciju. Vai pietiek ar šādu informāciju, vai «Vairogs» ņems to vērā?
— Ievērības cienīga notikumu gaita, — sacīja Zun-te-lu. — Domāju, ka mums nevar būt nekādu iebildumu .. .
— Es arī piekrītu, — piebilda Zun-lu-mo. — Tomēr savā atbildē paziņosim: ja šis kosmoskuģis novirzīsies no dotās trajektorijas un varbūt tuvosies mums, tad mēs bez taujāšanas pārvērtīsim pīšļos šo skārda kārbu … Un arī bāzi …
— Pie velna! — Lefevrs iesaucās.— Tad reiz tur lejā iemācīsies, kas ir godīga spēle!
— Vai mūsu atbildē varam vēstīt arī jūsu domas, Pjēr?— Zun-te-lu jautāja.— Būtu pareizi, ja vēstījums nepārprotami paustu par zunu un Zemes Saprātīgo pārstāvju savienību . . .
— Protams, tur var būt arī mans vārds,— Jans Ālstens sacīja.— Kaut gan es tikpat kā jau redzu, kā trakos augstie vīri! Viņi sacīs: lūk, kur tie zinātnieki bāž savus degunus!
— Vecajiem militāristiem un politiķiem ir laiks saprast, ka tagad par cilvēces likteni ir atbildīgs ikviens!— Pjērs iesaucās.— Ikviens — atbilstoši savām zināšanām, spējām un postenim!
Komandieris Zun-te-lu atbildi deva īsas televīzijas pārraides veidā. Adresāts bija Francijas kosmonautikas pārvalde, bet «Vairoga» padome atzina, ka ir svarīgi informēt visus Zemes Saprātīgos. Dažos teikumos viņš izsacīja prieku par Francijas soli, ko atzina par vienīgo iespējamo ceļu. Kaut gan runa ir tikai par zinātniska eksperimenta saskaņošanu, tomēr šī ir pirmā oficiālā vienošanās starp K-2 ekspedīciju un autoritatīvu zemiešu valsti. Saprātīgu būtņu attiecībās nevar būt tādi šķēršļi, ko nevar kopīgiem spēkiem pārvarēt.
Tomēr Francijas piemērs palika tikai vienas valsts iniciatīva. Nakts pagāja klusu.
Pareizāk sakot, «Vairogs» mieru nodrošināja tikai viesiem, pirmām kārtām Janam Alstenam, kurš gulēja no pusnakts līdz sešiem rītā. Marijai un Lefevram pietika ar četrām piecām stundām. Iepriekšējā dienā viņiem bija bijis pārlieku daudz uztraukuma, bija nepieciešama ilgāka atpūta.
Turpretim «Vairoga» personāla pāris atpūtas stundas nebija saucamas par mierīgām. Sākot ar pusnakti, nācās novērot jaunu parādību. Arvien retāk ieplūda informācija no novērotajām telefona stacijām un ēkām, pret rītu šie mēnešiem ilgi pētītie informācijas avoti bija pilnīgi apsīkuši. It kā būtu atvienoti.
Arī radio un televīzijas programmās nebija nekādu ziņu par zunu ekspedīciju, nedz arī tādu materiālu, kas palīdzētu «Vairogam» orientēties.
Alstens no rīta jutās stipri labāk, sieva un draugs to redzēja jau no viņa pirmās kustības. Viņš izdarīja dažus vieglus vingrojumus, pirmais aizgāja uz vannas istabu, noskuvās, gāja zem dušas.
— Kā no jauna piedzimis! — viņš sacīja, atgriezies uz nakti paplašinātajā, ar viegli kustināmu sienu pārdalītajā istabā.— Ieteicu dušu arī jums! Kā šķiet, viņiem arī duša ir dziedinoša . . .
Aizgāja Marija, tad uz īsu brītiņu Pjērs, un zuni, it kā tikai gaidījuši viņa atgriešanos, tūlīt sapulcējās telpā aiz caurspīdīgās sienas. Laikam bija visa padome ar Zun-te-lu priekšgalā. Viņi sasveicinājās, pa to laiku pie Ālstena gluži nemanīta ieradās ārste un rūpīgi viņu izmeklēja. Kamēr Zun-tan-to strādāja, valdīja pilnīgs klusums, beidzot viņa paziņoja savējiem:
— Veseļošanās rit labāk, nekā bija gaidīts. Mums, ārstiem, tie ir sevišķi svētki. Uzzināt, ka mūsu medicīna tā iedarbojas arī uz Zemes Saprātīgajiem. Te veidojas lieliski pamati jaunai zinātnei. Ja runājam par profesora veselības stāvokli . . . Šodien viņš var piedalīties apspriedēs, rit, ja vajadzīgs, varēšu atļaut doties ceļā . . .
— Apsveicu, dakter! — komandieris sacīja.— Arī jūs, profesor Alsten. Man jāsaka, mēs visi bijām ļoti noraizējušies par jums, un jūsu drīzā izveseļošanās mums dara lielu prieku. Vai jūs varat apstiprināt ārstes vārdus?
— Pat papildināt varu, — atsaucās Alstens.— 2ēl, ka profesors Hristofers nav kopā ār mums, viņš varētu nodot zemiešu kolēģiem Zun-tan-to meistarību!