— Arī par to parunāsim vēlāk, Jan, — atbildēja Zun-te-mi.— Kad Zemes Saprātīgie būs sapratuši mūsu draudzīgos nolūkus . . . Un izrādīs vēlēšanos atsacīties no sava neprāta . . . Toties šorīt viņi ir mums meistarīgi sagādājuši jaunus pārsteigumus. Par to mēs gribētu apspriesties jau pirms brokastīm. Ja jūs neesat, Pjēra vārdiem izsakoties, izsalkuši kā vilki . . .
— Turpini, draugs! — Alstens lūdza.— Kas ir noticis?
Komandieris iepazīstināja zemiešus ar jaunumiem, tad teica:
— Pirms es runāju par mūsu novērojumiem, mani interesē j ūsu domas .. .
Jans Ālstens iekārtojās atzveltnī.
— Manuprāt, to var uzreiz atrisināt,— viņš sacīja. — Pēc jūsu informācijas un rīcības viņi būs apjautuši, kur jūs ņemat ziņas. Tātad būs pārtraukta svarīgu jautājumu apspriešana pa telefonu un radio, viņi būs atgriezušies pie sentēvu paņēmiena — tikai personiski vai rakstiski.
— Tie žurkas tur kaut ko tādu brūvē! — iesaucās Lefevrs.— Tātad viņi pat netaisās sākt sarunas. Un tad pēc tradicionālās cilvēku loģikas paliek tikai viena iespēja: tie riebekļi gatavojas uzbrukt. Ārprātīgie nelieši! Tie . . .— Lefevram aizrāvās balss.
— Lai jums, Pjēr, nevajadzētu likt lietā visus lamuvārdus, tagad rezumēsim, mēs sapratām arī jūs,— Zun-te-lu sacīja. — Taču te nepietiek ne ar mūsu, ne jūsu atziņām un uzskatu sakritību. Ko jūs, mīļā Marij, varētu sacīt?
Ālstena kundze mulsi paraudzījās uz vīru, tad uz pārēj iem.
— Ziniet, pie mums vēl tagad nav pieņemts nopietnās apspriedēs uzklausīt sieviešu domas,— viņa atbildēja. — Tas gan neattiecas uz pašu mājām… taču neesmu radusi publiski uzstāties. Bet ja nu jautā . . . Jūs Saprātīgo būtņu sarežģīto psihi pazīstat daudz labāk nekā mēs. Taču neaizmirsīsim dažus tik svarīgus faktorus kā pašpārliecinātība, pašapmierinātība. Un liekulība, iedomība, patmīlība. Jūsu pārākums ir tik acīm redzami nesasniedzams, ka, varu sacīt, jūs pat nenojaušat, ko jūt daudzi zemiešu varenie. Neaizmirsīsim, vairākums viņu nav ne zinātnieki, ne augstu izglītoti cilvēki, tie ir politiķi un karavīri ar ikdienišķu praktisku darbību un ikdienišķām zināšanām. No mana vira tēzēm jūs zināt, ka viņi tomēr var būt augstos posteņos un izlemt valstu un cilvēku eksistenci. Pēc dažu mēnešu pētījumiem ari jūs esat dramatiskās pretrunas uz Zemes rezumējuši tāpat.
Kad viņa apklusa, Zun-te-lu, mazliet nogaidījis, sacīja:
— Paldies, Marij. Jūsu pirmā replika nebija pamatota. Lūdzu, turpiniet! Es jūtu, ka vēl neesat beigusi.
Marija pietvīka no šiem uzslavas vārdiem, tad izslējās un pārlaida skatienu savējiem un arī neparastajiem diskusijas partneriem.
— Man patiesi vēl ir ko teikt,— viņa turpināja.— Ja mēs pazīstam manis minētās cilvēku rakstura īpašības, tad nav jābrīnās, ka atsaucoties uz jūsu pārākumu, uz jūsu rotaļīgi viegli rīkotajām akcijām, kuras tur lejā dēvē par spēka demonstrāciju, par pašmērķīgu spēka izrādīšanu, kā jūs būsiet dzirdējuši . . .
— Bieži to dzirdam, Marij, taču jūs zināt, ka šai gadījumā runa nav par to, — Zun-te-mi sacīja.
— Es jūs saprotu, tomēr mums jārēķinās ar faktiem,— Marija turpināja.— Pareizāk sakot: mūsu lēmumā būtu ieteicams izsvērt visus reālos elementus … Sai gadījumā, ja pareizi saprotu, tas nozīmē, ka var gaidīt zemiešu varasvīru jaunu rīcību.
— Vai viņi zaudēs galvu un sāks apšaudīt «Vairogu»?— Pjērs bija sašutis.
Marija mierīgi klausījās, kā francūzis rēc, un māja ar galvu.
— Jā, Pjēr, tas ir iespējams. Mēs taču pazīstam cilvēku.
— Pie velna, Marij, neesiet jel tāds eņģelis! — Lefevrs ārdījās.— Es nevaru ticēt, ka jūs jūtat līdzi tiem pustrakajiem.
— Nē, Pjēr,— Ālstena kundze joprojām vēsā balsī atbildēja.— Es tikai uzskaitīju visus reālos faktorus, ko nedrīkst atstāt bez uzmanības. Mana sapratne nav piekrišana. Man jautāja, un es nevarēju sacīt citādi.
Jans Alstens aizkustināts lūkojās uz savu sievu, it kā viņas negaidītā uzstāšanās būtu viņu pārsteigusi. Viņš sāka tik garšīgi smieties, ka pat asaras izsprāga.
— Pjēr, Pjēr, nu tu dabūji! — viņš sacīja.— Atzīsti, ka tavu slaveno marseliešu temperamentu vajadzēs iegrožot.
Pjērs skraidīja šurpu turpu, mētāja garās, stiprās rokas, žestikulēja. Tad apstājās Ālstena priekšā un iespieda abas rokas sānos.
— Jūs jau nu mani nemācīsiet! Jums dzīslās piens, nevis asinis! Ja jums uzticēs pasauli .. .
— Par laimi, Pjēr, nevienas vienīgas planētas liktenis nav uzticēts vienam cilvēkam vai vienai izredzētai tautai …— Zun-te-mi taktiski iejaucās.— Tāpēc mēs tik daudzi esam te sabāzuši galvas kopā, lai noteiktu vispareizāko diagnozi un attiecīgo terapiju. Izsakoties ar vakardienas varones Zun-tan-to terminoloģiju. Pateicamies jums visiem trim par piedalīšanos. Vai no jūsu teiktā secināt, ka gaidāms zemiešu uzbrukums mūsu bāzei? Atbildiet, lūdzu!
— Pilnīgi droši, draugs! Vari man ticēt, es savu cilti pazīstu! — atsaucās Lefevrs.
— Manuprāt, ir iespējams,— atbildēja Marija.
— Arī manuprāt, tāpēc iesaku pārāk nevilcināties ar iepriekš izdarāmo akciju.
— Un, — Zun-te-lu pārņēma iniciatīvu.— Ko jūs, profesor, domājat?
— Vispirms vajadzētu ziņot, ka esat pamanījuši pārmaiņas tur lejā un ka jums par to ir savi secinājumi. Protams, būtu ieteicams lūgt.. . brīdināt zemiešus, lai atturas no uzbrukumiem. Ja jūs tiešām esat apņēmušies nevairīties no izšautas raķetes, nemainīt bāzes atrašanās vietu.
— Vai jūs, profesor, mums to ieteicat?— Zun-te-lu vaicāja, acīm redzami pārdomādams.— Atzīšos, ka šo variantu mēs bijām atstājuši pēdējā plānā…
— Jā, jo mēs nevaram zemiešiem tik ilgi piedot visas nekrietnības…—kareivīgi pretojās ieročzinis. — Ne vien savā, bet arī Kosmosa apvienības Sevišķās komisijas vārdā es pieprasu: ja viņi izšaus ko tādu, kas apdraudēs mūsu bāzi, tad mums jāatbild. Un zemiešiem tādi ieroči ir. Ja gaidīsim, līdz trieks mums virsū kodolraķetes (mūsu atrašanās vieta ir veiksmīgi noteikta), tad mūsu aizsargstarojums nelīdzēs. Tātad — ja viņi šaus, mēs šausim pretim.
— Profesors Ālstens vēl nav izteicies līdz galam,— komandieris atsāka.— Kas notiks tad, ja notikumi neri- sināsies pēc mūsu ieročziņa gribas? Ja mēs neiznīcināsim raķeti un bāzi … Ja mēs to nedarīsim, tad pēc izšaušanas «Vairogam» būs jāmaina vieta.
— Un tā būtu nepārprotama atkāpšanās,— Zun-lu- mo protestēja.— Zemieši vēl vairāk satracināsies.
— Var jau būt, tomēr mums arī tad paliek iespējas pienācīgi atbildēt, — sacīja Zun-te-lu.
— Un, ja viņu pirmais šāviņš netrāpīs, taču viņi redzēs, ka neseko mūsu daudzkārt piedāvātie brīnum varenie atbildes šāvieni, tad viņi gāzīs mums virsū veselu raķešu zalvi,— ieročzinis turējās pretim.
— Pēc pirmā šāviena jūs vēl varētu viņus pēdējo reizi brīdināt, — Ālstens sacīja.— Aizrādīt, ka nu jūsu pieļāvība ir novesta līdz galējai robežai un visas turpmākās raķetes tiks iznīcinātas . .. Pēc manām domām, kaut arī tad pirmais trieciens būtu drausmīgs, tomēr jūs tā iegūtu cilvēku simpātijas vairāk, nekā dodami triecienu tūlīt. Mums ir ļoti svarīgi, lai palielinātos tā nometne, kas piekrīt Miera akcijai.. . Apdomājiet manu priekšlikumu! Lūdzu!
Marija palocīja galvu un klusu teica:
— Esmu vienisprātis ar savu vīru. Augstsirdība uz katru normālu būtni iedarbojas spēcīgāk nekā zobena švīkstināšana. Tā ir nevis vājuma, bet spēka un gudrības zīme. Jūs varat tā rīkoties, lūdzu, ticiet mums. Mēs taču cilvēku cilti pazīstam labāk.