— Cilvēku cilti ir tik daudz briesmoņu, ka es jau sen būtu pieprasījis bruņotu iejaukšanos, ja nebūtu iepazinies ar jums, — sacīja Zun-lu-mo.
— Ņi . . . ņis . . . ņa . . . Tiešām, tā ir laime, ka pasaules liktenis nav tikai ieročziņu rokās. Vai ne, Jan un Marij?
— Un cerēsim, ka mūsu likteni arvien retāk lems tikai militāristi un ieroču fabrikanti! — Jans atbildēja. — Es jūs lūdzu, komandierī Es jūs pazīstu un zinu, ka jūs citādi nevarat rīkoties.
Abās telpās iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt zemiešu smago elpu. Sī skaņa bija tik stipra, ka Zun-tan-to tūlīt metās pie Ālstena un pārbaudīja viņam pulsu.
— Ja diskusija tik ļoti satrauc mūsu slimnieku, tad es viņam rīt līdz pusdienai aizliedzu piedalīties, — ārste paziņoja izbrīna pārņemtajiem klātesošajiem.
— Vai patiesi? — komandieris vaicāja.
— Sirdsdarbība un elpošana ir daudz straujāka par normālu. Seja — bālāka, — Zun-tan-to atbildēja. — No profesionālā viedokļa skatoties, es varētu priecāties, ka ir iespēja tieši pētīt jūtu procesus pie Saprātīgām būtnēm, kas ir temperamentīgākas nekā mēs . . . vairāk instinktu varā, taču mūsu drauga Jana veselības stāvoklis .. . netraucēta atlabšana mums patlaban ir svarīgāka . . . Iesaku atpūtu!
— Nepārspīlējiet, dakterīt,— Jans Ālstens pretojās.— Sai ziņā paļaujieties uz mums raksturīgajām īpašībām. Mums gan ir intensīvāka jūtu dzīve, taču esam spējīgi pielāgoties psihiskām un organiskām pārslodzēm. Es ticu, ka šis gadījums jums sniegs lielisku pētījumu materiālu, tikai nebaidieties. Manis dēļ varam apspriedi turpināt. Apsolu dakterītei labāk savaldīties .. . Vai jūs atļausiet, mana stingrā glābēja?
— Vispirms gribu dzirdēt, ko saka Marija, arī viņa ir ārste.— Zun-tan-to liedzās.
— Un partejiska sieva! — Alstens ķircināja.— Es varu saderēt, ka viņa piekritīs jums un tūlīt dzīs mani gultā. Vai ne, mīļā?
— Gultā ne, tomēr uzmanīties tev vajag,— Marija teica.— Brīnums, ka tu vel esi dzīvs!
— Ņi . . . ņas . . . ņu . . .— smējās Zun-te-mi. — Tev, draugs, jāpadodas . . . Tu taču nevarēsi turēties pretim divām tik daiļām sievietēm. Pēc manām domām, vari palikt kopā ar mums, tikai esi drusku mierīgāks . . .
— Pateicos jums, jo šī diskusija mums ir ārkārtēja mācība,— komandieris rezumēja.— Tikai tagad redzu, cik ģeniāls ir bijis kolēģa Zun-te-mi priekšlikums toreiz, kad Pasaules teroristu trests šantažēdams uzspridzināja pirmo atombumbu un mēs vairs nevarējām vilcināties. Tuvāka iepazīšanās ar jums un profesora Ālstena grāmatu studēšana mums ir sniegusi tādas atziņas, kuru tieši pietrūka, analizējot iegūto materiālu. Jūtu, ka varam būt pateicīgi Janam Alstenam, ka viņš piekrita sadarboties ar mums . . . Arī Pjēram Lefevram . . . Marijas kundzes šīsdienas uzstāšanās bija tiešām pamācoša. Paldies. Mēs būtu ļoti priecīgi, ja mūsu savienība varētu turpināties.
— No mūsu puses tas ir dabiski, komandierī — Jans Ālstens sacīja.— Kaut arī mēs neparedzējām visus sīkumus, taču jau pašā sākumā nojautām galveno, ko uzņemamies.
Ja vēl jūs zinātu, cik tur lejā daudz tādu kā mēs, arī viņi tikpat ļoti gribētu sabiedroties,— Lefevrs papildināja.
Apspriede drīz vien beidzās, pēc Zun-te-mi signāla tehniķi pieslēdzās Zemes satelītiem, un lejā jau pazīstamais kosmopsihologs ievadīja ārkārtējo pārraidi ar šādiem vārdiem.
— Planētas K-2 ekspedīcija uzrunā Zemes Saprātīgās būtnes . . . Cienītie skatītāji! «Vairoga» padomē nupat beidzās pārrunas, kurās piedalījās arī profesors Jans Ālstens, kurš kopš vakardienas uzturas pie mums, Ālstena kundze un filozofs Pjērs Lefevrs, padome novērtēja jaunākos notikumus. Mūsu secinājumus un priekšlikumus jums paziņos bāzes komandieris Zun-te-lu.
Zun-te-mi vietā parādījās komandieris, viņš, uz priekšu raudzīdamies, kaut ko noteica, tad pievērsās skatitāj iem.
— Mēs uzrunājam visus Zemes iedzīvotājus,— viņš sāka,— jo jūsu planēta ir mājas jums visiem. Tātad Zemes liktenis vienlīdz attiecas uz jums visiem. Mēs negribam runāt gari, tie, kuriem uzruna domāta, mūsu vēstījumu sapratīs tāpat. Mums ļoti žēl, ka Rietumu aizsardzības padome mums nav paziņojusi savus plānus par iespējām turpināt nepabeigtās pārrunas. Turklāt . . . Daudz ko liek nojaust klusums tradicionālajos Zemes komunikācijas līdzekļos, apklusuši telefons un radio, televīzijas ziņās vairs netiek minēts pie jums radies kritiskais stāvoklis, un tas mums liek daudz ko nojaust . . . Nedomājiet, ka mēs tāpēc esam palikuši bez informācijas . . . Mēs nepārtraukti saņemam ziņas par ikvienu svarīgu rīcību pie jums . . . Jaunā situācija mums liek izdarīt secinājumus,.kuriem piekrīt arī mūsu sabiedrotie zemieši, kuri uzturas pie mums . . . Pēc mūsu hipotēzes, kareivīgie varasvīri ar lāzera palīdzību ir nopeilējuši mūsu atrašanās vietu un mēģinās dot iznīcinošu atomtriecienu. To mēs gribējām pavēstīt. .. Pretēji iepriekš sacītajam mēs vēl nelikvidēsim jūsu pirmo uzbrukuma akciju. Mums jāzina, uz kādu ārprātu ir spējīgas Zemes Saprātīgās būtnes, kas nostājušās uz pašapdraudes un vispārīgas bīstamības ceļa. Mēs gribam uzzināt, cik pareizs ir mūsu pusgada novērojumu un analīžu kopums. Protams, mūsu kosmiskā bāze jau laikus izvairīsies no jūsu kodolraķetēm. Mūsu pretuzbrukuma nebūs, bet, ja daži no tā secinās, ka mūsu brīdinājumi ir tikai tukša ieroču žvadzināšana, mēs jau tagad pasvītrojam, ka ikviena raķete, kas sekos pirmajai, tiks iznīcināta tūlīt pēc starta kopā ar bāzi. Varu pateikt, ka pēc tam skats tais vietās nebūs iepriecinošs. Tie, kam būs dūša tur ierasties, atradīs sastingušu lavas ezeru.— Viņš apklusa un pieskārās kaut kam uz galda, varbūt mazam atskaņotājam — atmiņas rosinātājam. Patiesi mazu brītiņu viņš klusēja.— Neuzskatiet šo paziņojumu par draudiem! Tas ir tikai pēdējais brīdinājums tiem, kas neapdomīgi kā bērni rotaļājas ar uguni. Ņemiet par piemēru Francijas varas orgānus, ar kuriem mēs gribam sadarboties zinātnisku eksperimentu jomā. Atkārtoju . . . Mēs gribam apstrīdēt zemiešu varasvīru izraudzīto ceļu, lai izietu no krīzes. Mēs gribam apspriesties, nevis karot. Varbūt daži no jums domā, ka mums nav par ko runāt. Mūsuprāt, patlaban mūsu attiecības veidojas tā, ka . ..
Zemes varasiestāžu reakcija, mēģinājumi mūs iznīcināt vislabāk apliecina profesora Ālstena tēzi, ko viņš izvirzījis jau pirms desmit gadiem. Zemes Saprātīgās būtnes nonākušas līdz pašapdraudes un vispārīgas bīstamības laikam. Mums jāpievienojas viņa uzskatiem. Un jārīkojas tā, kā šai gadījumā nosaka Kosmosa Pasaules valsts likumi. Tas ir mūsu K-2 bāzes «Vairogs» padomes un sabiedroto zemiešu kopīgs viedoklis. Apsveriet mūsu lūgumu un priekšlikumus! Gaidām jūsu paziņojumu par sarunu turpināšanu … Es atvados.
Pēc šā vēstījuma Ālstens atpūtās. Viņš negulēja, viņi trijatā runājās. Pēc brītiņa ekrāna skaņraidī atskanēja «Vairoga» centrā dežurējošā tehniķa balss.
— Jan Alsten, ar jums grib runāt profesors Korelli no Romas. Savienoju . . .— Un tūlīt viņi dzirdēja mazā resnīša balsi. Viņa seja nebija redzama, rokaspulksteņa mehānisms nebija diezgan spēcīgs, lai raidītu attēlu.
— Hallo, vai kolēģis Ālstens?
— Sveiks, Korelli, kā klājas? — Ālstens atsaucās, paceldamies gultā sēdus.
— Man jau nekas, bet kā jums? Vai patiesi jūs dažās stundās esat tā atlabis, kā mēs redzējām tiešajās pārraidēs?