— Un tam neticat pat jūs, kaut gan esat kopā ar mums bijis uz «Vairoga»?
— Ziniet. .. Tas patiesi ir fantastiski, kā sacītu kolēģis Lefevrs.
— Jūs esat plaģiators!— Lefevrs viņam uzrēca.
— Vai tad jums pašam nav neviena oriģināla apzīmējuma šādam Kristus brīnumdarbam? … Es jau jūs pazīstu!
— Kolēģi Ālsten, es nupat klausījos «Vairoga» komandieri,— Korelli pārtrauca francūža mēlgalības.
— Vai jums nešķiet, ka bezkompromisa pievienošanās svešas planētas kosmosbāzei nostāda mūsu apvienību neērtā stāvoklī?
— Vai jūs domājat, ka mūsu rīcība zem vesela saprāta zīmes mierīgas vienošanās interesēs — kompromitē mūsu zinātnieku sabiedrību?
— Tomēr viņi ir citas planētas dēli, kam pirmā vietā ir pašu intereses! Tas ir dabiski. Kāpēc tad nav dabiski, ka mums Zeme ir dārgāka?
Alstens kaut ko nomurmināja, tad saprotami turpināja:
— Mīļais Korelli! Vai varētu būt tā, ka jūs līdz šim brīdim neesat sapratis manas tēzes? .. . Visādā ziņā arī man visdārgākā ir dzimtā vieta Zeme. Taču reizēm īstu mīlestību apliecina visskarbākiem, visdzedrākiem vārdiem. Zel, ja jūs to nesaprotat.
— Ak, Jan, liec taču mierā to apjukušo tipu! Ja viņu, tāpat kā vakar tevi, nogāzīs teroristu lode, tad gan viņa profesoriskā augstība nāks pie prāta! — iesaucās Lefevrs.
Izrādījās, ka francūzis ir gaišreģis, jo drīz vien Korelli rokaspulkstenis paziņoja, ka draudot uzbrukums. Pēc mirkļa notikuma vietā ieradās «Vairodziņš», kas nupat bija slīdējis pāri Francijai. Tas ieradās tobrīd, kad divi teroristi grasījās šaut uz Korelli, kurš pie savas mājas durvīm kāpa mašīnā. Viņi atradās pietiekami tuvu, lai rokaspulksteņa aizsargstarojums viņus varētu paralizēt. Bijušo nodomu apliecināja abu vaimanas un nekustīgums. «Vairodziņš» nevilcinājās un, kā bija noteikts pēc atentāta pret Janu Alstenu, abiem piešķīra nāvējošu starojuma devu.
Tai pašā dienā tas pats atkārtojās arī ar doktoru Hristoferu, un mašīnā, kur bija slēpušies uzbrucēji, palika trīs līķi.
Gandrīz vienā mirklī Zemi apskrēja ziņa par diviem atentātiem un pretuzbrukuma upuriem. Arvien vairāk saniknotā kara partija kliedza visskaļāk. Jā, jā, zunu bāze nemitīgi sprediķo par Miera akciju un sarunu gribu, bet īstenībā turpina vakar sākto noziedzīgo karadarbību. Nemitīgi rīkojās kā daždien kara partneris.
Šķita, ka šīs nedaudzās stundas un histēriskie ziņojumi ir ietekmējuši lēmumu, un vakarā pulksten 19. 13 viena no Onijas bāzēm izšāva pret «Vairogu» lieljaudas kodolraķeti.
Zunu bāze šai brīdī bija sākusi televīzijas raidījumu, ko vadīja Zun-te-mi. Tika parādīts, kā zuni uztver raķetes palaišanu, izseko raķetes trajektoriju, precizē ģeogrāfisko vietu, pasaka pat to, ka divi «Vairodziņi» jau ir tur, lai tuvumā fiksētu vietu. Pārraide kļuva arvien satraucošāka, jo uz ekrāna mainījās raķetes attēls, kas kļuva arvien lielāks, un ar izlūku «Vai- rodziņu» palīdzību uztvertais militārās bāzes tuvplāns, kuru nekļūdīgi varēja pazīt pēc nodevīgajiem dūmu mutuļiem. Savu reizi uz ekrāna parādījās arī ap bāzi patrulējošās iznīcinātājlidmašīnas, ar kurām zuni it kā spēlēja jautru slēpšanos. Jo skatītāji varēja redzēt, cik neticami pacietīgi zunu tehniķi gaidīja līdz pašam pēdējam brīdim, lai tad viegli izvairītos no virsū skrejošā monstra. Tā kā «Vairoga» pārraidi skatījās arī raķešu bāzē, tad šī rotaļa «kaķis un pele» bija tik ļoti sakaitinājusi komandieri, ka viņš pavēlēja pilotiem šaut.
Arī šis intermeco bija skaidri saredzams. Pats Zun- te-lu lūdza starta bāzes komandieri tūlīt pārtraukt šo šaudīšanu, jo citādi nevar uzņemties atbildību par to, kas notiks, ja kāds iznīcinātājs nejauši izšaus uz «Vairodziņu». «Vairodziņa» aizsardzības ieroči darbojas automātiski, tūlīt jūt precīzi notēmētu šāviņu un momentā atbild. Pulkvedis atbildēja tik rupji un tādiem neglītiem vārdiem, ka Zun-te-lu saprata tik vien: viņam ne prātā nenākot apšaudi pārtraukt.
Tāpēc ari gadījās, ka pēc īsas apšaudes kāds iznīcinātājs nejauši notēmēja uz Drūmā «Vairodziņu», tūlīt apstājās lidmašīnas dzinēji, planēt šie iznīcinātāji nevarēja, un lidmašīna krita. «Vairodziņa» monitors izsekoja, kā tā ietriecas zemē un eksplodē. Skatītāji kā pavadījumu noklausījās raķešu bāzes komandiera ārprāta lāstus, un tie, kuri spēj izbaudīt šādu «fūrmaņu» stilu, īsu brītiņu saņēma tiešām sulīgu delikatesi. Komandieris tik ļoti nespēja valdīt dusmas, ka jau sāka izrīkot otras raķetes izšaušanu. Līdz galam viņš nepaspēja pateikt, jo tuvumā dežurējošie «Vairodziņi» reizē notēmēja uz viņu paralizējošos starus.
Tā kā pārbiedētais komandiera vietnieks pa tiešo videofonu lūdza valdības norādījumus, tad skatītāji dabūja noklausīties arī šo sarunu, dabiski, arī noskatīties attēlus.
Pēc tam atkal rādīja, kā raķete tuvojas «Vairogam». Sis skats bija sirdi plosošs, jo «Vairoga» mērinstrumenti apliecināja, ka zemiešu bāzē ir labi notēmēts un raķete virzās tieši uz zunu kosmisko staciju. LJn varēja skaidri redzēt, kā «Vairogs» pēdējā brīdī maina savu vietu, kā varenais ierocis, nesdams līdzi simt Hirosimu nāvi, aizlido garām. Kādu brītiņu vēl demonstrēja aizlidojošā metāla milža pakaļgalu, tad uz ekrāna atkal parādījās Zun-te-lu.
— Man šķiet, ka daudzi Zemes Saprātīgie mūsu pārraidi skatās ar satraukumu. Jāatzīstas, ka arī mēs izjutām šādu satraukumu, kaut gan mums nav tik asa jūtu reakcija kā cilvēkiem. Vienīgi Saprātīgas būtnes spēj izjust šādu satraukumu kādas bezprātīgas rīcības dēļ. Pēc jūsu pārstāvju, Jana Ālstena un pārējo, ieteikuma… lūguma mēs esam atteikušies no sava agrākā viedokļa, par kuru jums tika ziņots mūsu iepriekšējā pārraidē. Tāpēc mēs tagad neatbildējām ar ieročiem. Jūs esat mūs pietiekami pārliecinājuši, ka Zemes Saprātīgie spējīgi uz visa veida ārprātu. Jums par laimi, mēs jau zinām, ka jūsu vidū ir daudz cilvēku, kas domā tāpat kā Jana Ālstena grupa. Šobrīd vēl tikai savā vārdā man jāsaka: esmu pārliecināts, kaut ari mums tik daudz kas jāpieredz, mēs tomēr neķersimies pie tā pēdējā līdzekļa, ko pieteicām Miera akcijas sākumā… Kaut ari daži varasvīri jūs ierautu nez kādā ārprāta rīcībā, tomēr K-2 ekspedīcija nesodīs Zemi ar totālu nāvi .. . Taču mūsu kuģa ieroču tādam nolūkam pietiktu. Mēs izdomāsim citu risinājumu, ar ko aizstāt pilnīgu iznīcināšanu. Es ticu, ka izdosies K—2 Lielo padomi pierunāt, kaut vai ar strīdu, tomēr pieņemt manu priekšlikumu. Visa mūsu iepriekšējā deklarācija paliek spēkā, vienīgais izņēmums nupat minētā, mums visiem tik svarīgā izmaiņa. Pēc nupat izšautās raķetes, ko jūs redzējāt pārraidē, ikviens uzbrukums tūlīt tiks padarīts nekaitīgs. Ļoti lūdzu, nesteidzieties ar apšaudi, mēs to protam daudz labāk. Varbūt beidzot jūs mums noticēsiet. Pagaidām beidzu. Mūsu iekšējie monitori man ļauj redzēt, ka arī Alstens vēlas jums ko teikt. Lūdzu, profesor, dodu jums vārdu …
Ekrānos jau labu brīdi bija redzams Jans Alstens, kura izskats, sejas izteiksme pauda satraukumu. Lielākā daļa skatītāju bez vārdiem nojauta, kas viņā norisinās.
— Cienījamie draugi! Likteņa biedri!— viņš sāka drūmā balsī. — Esmu pārliecināts, ka šo pārraidi nekad neaizmirsīs neviens mūsu paaudzes pārstāvis, kurš ir to redzējis. Vēsturniekiem šis ir rets gadījums, drīz vien to dēvēs par gadsimtu robežakmeni, par gadsimtu mijas notikumu. Jo mēs ceram, ka mūsu cilvēku ciltij vēsture būs kā pēc gada, tā pēc tūkstoš gadiem, jo mēs šo krīzi pārcietīsim. Tāpēc es lūdzu vārdu. Tie, kuri pazīst manus darbus, zina, ka tajos liela vieta atvēlēta manām domām par inerces spēka darbību cilvēku sabiedrībā. Draugi! . . . So attēlu sēriju noskatījās simtiem miljonu manu biedru — cilvēku, tie apliecināja, ka šo inerces spēku cilvēku sabiedrības mehānismā nevar ne apturēt, ne koriģēt pat pilnīgas iznīcības draudi . . . Tomēr iespējams tas ir, jo te ir runa nevis par Dieva dotu, bet gan gadu tūkstošu gaitā izveidojušos subjektīvu, cilvēcisku faktoru. Ir pienācis brīdis, kad nevar vairs rīkoties pa vecam, ierastajā veidā, pēc ierastajām receptēm, ir jāatrod jauni vārdi un jauna rīcība. Mūsu atpalicības dēļ un cilvēces glābšanas interesēs ir vajadzīgi citādi vārdi un darbi …—Viņš apklusa, un satrauktais skatiens kavējās pie klātesošajiem, it kā viņš gribētu tur smelt spēkus.— So mirkli darīja pilnīgu mūsu draugu zunu pēdējais žests. Mums tas ir dižens piemērs. Saprāta triumfs pār visu bezatbildīgo, nesaprātīgo piedzīvojumu kāri… Mācīsimies no zunu draugiem un atbildēsim Saprātīgo būtņu cienīgi! . . . Mani draugi ikvienā Zemes nostūrī, visi, kas jūtaties kaut mazliet atbildīgi par cilvēces izdzīvošanu! Rīkojieties! Dibiniet Cilvēces sargu apvienības, sāciet akcijas. Nemitīgi iesniedziet savas prasības valdībām un Pasaules apvienības kongresam: tūlīt sākt pārrunas ar zunu ekspedīciju! Rīt vai parit kongresa darbakārtībā delegācijām valstu vai valdību galvu vadībā jāizlemj jautājums par krīzes stāvokļa atrisināšanu! Rīkojieties, kamēr vēl nav par vēlu! . . . Pateicos.