Viņš nebija pamanījis, ka Zun-tan-to un sieva viņam jau kādu laiciņu māj, lai met mieru, jo viņa spēki acīm redzami izsīkst. Beidzis uzstāšanos, viņš nepretodamies pieņēma abu sieviešu aizbildnību, atļāva sevi vest uz gultu un apguldīt.
— Nebaidieties, nekā ļauna nav,— viņš noteica, kad bija atlaidies guļvietā. — Taču man bija jāpasaka, to jūs zināt.
Zun-tan-to viņu steidzīgi izmeklēja, tad stingri sacīja:
— Būtu es zinājusi, ka jūs spējat būt tik bezatbildīgi paši pret sevi, tad nebūtu laidusi ārā no gultas.
— Vai viņa veselība ir pasliktinājusies? — no otras puses jautāja Zun-te-mi.— Vai bīstami?
— Ja es jau nebūtu reiz redzējusi līdzīgu nervu pārslodzi, tad sacītu, ka jābaidās,— Zun-tan-to atbildēja.— Ceru, ka tas ir pārejoši, gan jau beigsies . ..
— Ņi … ņas … ņe … Es tā skatos, Jan, ka tu mums atkal iemācīsi jūtu dzīvi. Es jau esmu uzdrošinājies pievērst zunu uzmanību tās pozitīvajām īpašībām . . . Man vēl nav dūšas pavaicāt daiļajai dakterītei, vai viņa būtu ar mieru uzņemties cilvēku pastāvīgu ārstēšanu .. .
— Nu … tikai zinātnes labā . . .— Zun-tan-to atbildēja.
— Ņe . . . ņis . . . Apzinīguma paraugs, vai ne, mīļais draugs? Labi, manu zuniņ, es taču negribu tevi sāpināt. Negribu zaudēt tavu labvēlību.
Zun-tan-to vēroja savu kolēģi ar it kā pārspīlētu izbrīnu.
— Sķelmīt, es redzu, ka Zemes Saprātīgie tevi jau pārāk stipri ietekmējuši,— viņa noteica.
Jans Alstens ar Zun-tan-to zāļu palīdzību nogulēja trīs stundas. Pēc pamošanās abas mediķes viņu izmeklēja. Konstatēja, ka iet uz labo pusi, arī viņš pats juta, ka nekas vairs nekait. Pēc bagātīgām un garšīgām vakariņām uz ekrāna parādījās «Vairoga» padome, kas varenā kuģa nomaļā istabiņā sēdēja ap garu galdu. Zun-te-lu apsveica klātesošos un lūdza ziņojumu par Ālstena veselības stāvokli, tad pavēstīja, ka viņi esot gaidījuši, līdz zemieši varēs piedalīties šai ļoti svarīgajā sēdē. Galvenā tēma būs pēdējā televīzijas raidījumā pavēstītais komandiera ziņojums, kas tik krasi atšķīrās no agrākajiem lēmumiem. Vadīdamies no pirmajā kopīgajā apspriedē gūtās pieredzes, Zun-te-lu, pārējo atbalstīts, prasīja sabiedroto zemiešu piedalīšanos.
Tā bija grūta vairākas Stundas ilga sacensība, kurā abus pretējos uzskatus visskaidrāk pārstāvēja komandieris un ieročzinis. Kad jau šķita, ka Zun-lu-mo paliek viens, līdz galam saglabājis savus īpašos uzskatus, viņš lūdza neizlemt bez K-2 «1368» bāzes padomes ziņas. Diskusijas dalībnieki domāja, ka «Vairoga» padomei ir suverēnas tiesības izteikt savu viedokli pašu izpētītā konkrētā gadījumā un tad virzīt to tālāk apstiprināšanai. Vienīgi ieročzinis balsoja pretim. Komandieris lūdza šo ārkārtējo lēmumu uzskatīt par stratēģisku noslēpumu attiecībā pret Zemi, līdz pienāks kosmiskās bāzes piekrišana.
Tāpēc mēs par šo svarīgo momentu runāsim atbilstošā vietā notikumu gaitā.
Pec tam Jans Ālstens lūdza apspriest viņa priekšlikumu. Tas bija sekojošs. Pazīstot cilvēku dabu un varaskāres velnu, var pilnīgi droši pieņemt, ka viņi agrāk vai vēlāk mēģinās dot nākamo atomtriecienu. Tāda bezprātīga pavēle radīsies pa daļai zemiešu neticības dēļ: viņi gluži vienkārši nav spējīgi noticēt, ka «Vairogs», riņķodams piecdesmit tūkstošu kilometru attālumā, var iznīcināt Zemes raķešu bāzi. Un ka zuni var iznīcināt visu dzīvību uz Zemes, ja tā būs nolemts. Klātesošie zinātnieki — ikviens savā nozarē — ir pieredzējuši, ko nozīmē eksperiments, iespēja pārliecināties vēl un vēl. Tas nepieciešams katram attīstītam prātam. Ālstena priekšlikums bija šāds:
tūlīt pēc apspriedes paziņot zemiešiem par divām «skatēm» nākamā rītā;
pirmajā — izraudzīties kopā ar cilvēkiem attiecīga lieluma objektu kādā neapdzīvotā vietā, piemēram, blakus vakarējai raķešu bāzei, no turienes jāaizvācas visiem cilvēkiem, ja gadījumā tādi tur būtu, pēc tam demonstrēt, kā starojums iznīcina visu dzīvo;
otrajā — iznīcināt kādu raķešu bāzi pēc tam, kad to ir pametis pēdējais cilvēks.
Sim priekšlikumam sekoja klusums, jo ikvienam tas bija negaidīts.
— Un jūs, profesor, domājat, ka šie divi eksperimenti piespiedīs cilvēkus domāt sakarīgāk?— komandieris jautāja.
— Ne jau nu visus, to es varu apgalvot,— Jans Alstens atbildēja. — Taču es kategoriski apgalvoju, ka jūsu līdz šim teiktais kļūs par taustāmu realitāti daudziem mūsu cilvēkcilts biedriem. Tāpēc mēs nevaram atsacīties no šāda zinātniska eksperimenta, ja vien ir demonstrēšanas iespējas. Varbūt ir kādi šķēršļi?
— Manuprāt, nekādu, profesor, — Zun-te-lu atbildēj a.
— Jana priekšlikums ir nenovērtējami svarīgs,— Zun-te-mi teica.— Ja man būtu pazīstamas cilvēka jūtas, tad es sacītu: kauns, ka tas nav ienācis prātā man, kosmopsihologam. Taču … ņi . . . ņis … ņa . . . Galvenais, ka šāds eksperiments ļaus demonstrēt zunu īsto būtību.
Pēc tam viņi nevis diskutēja, bet apmainījās domām par eksperimenta detalizētu izpildi, beidzot vienbalsīgi pieņēma Ālstena koncepciju. Pat ieročzinis balsoja par to, sacīdams, viņš jau neesot cilvēks, kas šaus arī tad, kad bez šaušanas var iztikt.
Sēde ieilga līdz pusnaktij, pēc tam viņi tūlīt pieslēdzās satelītu ķēdei un ārkārtējā televīzijas pārraidē paziņoja Zemes varasvīriem «Vairoga» un sabiedroto priekšlikumu. Zun-te-lu lūdza, lai sešos no rīta paziņojot abu eksperimentu precīzu vietu, ja iespējams, lai tā būtu vakarējā bāze un lai parūpējoties par abu vietu atbrīvošanu no cilvēkiem.
Tūlīt pēc šās pārraides no Zemes sāka plūst apsveikumi un ziņojumi Janam Alstenam. Bija daudz tādu, kas ļoti atzinīgi vērtēja zunu augstsirdību. Pienāca ziņas par jaunu Cilvēces sargu apvienību dibināšanu, par nacionālo organizāciju pasākumiem, par sarunām ar valdību. It kā tur lejā būtu gaiša diena, nevis nakts.
Sešos no rīta nekādas atbildes nebija, tātad eksperimentu nevarēja sākt, Zeme klusēja. Pjērs sāka skaļi smieties.
— Naivulīši! Cerējāt, ka tās maniakālās žurkas pa nakti nāks pie prāta? . .. Skaidrs, ka tiem nekas cits vairs nelīdzēs kā uguni pie astes!