— Par laimi, es bērnībā pa vasarām dzīvoju pie radiem Anglijā.
— Tagad uzlieciet plāksnīti uz tās virsmas, kas iezīmēta ar vienu punktu. Divi mazi mirklīši — un jūs dzirdēsiet . . .
Pēc pāris sekundēm patiesi no mazās kārbiņas atskanēja pazīstamā sintētiskā balss, tikai, protams, klusāk.
«Planētas K-2 dēliem skan pirmais kosmosa likums . . . Vēl nav pienācīgi noskaidrots, ir tikai daļēji zināmi tās vielas rašanās apstākļi, no kuras sastāv tās bezgala Pasaules universums, kura aizpilda kosmosu . . . Aplami skaidrojumi . . .»
— Piedodiet, ka pārtraucu! — Šķelmis iejaucās. — Jums vēl daudz kas būs jāiemācās. Tagad lēni nostumiet plāksnīti nost no multifona, tad tas automātiski izslēgsies. Kad jūs atkal uzspiedīsiet uz gala, kurš iezīmēts ar vienu punktu, tad, tikai viegli pieskaroties, jums saujā iekritīs nākamā plate, tāpat nospēlēsiet to. Tā, ņemiet tik ārā. Līdz prezidija sēdei noklausieties arī šo, tanī ir mūsu priekšlikumi par taktiku un visnepiecie- šamākiem soļiem. Par delegācijas locekļu izraudzīšanu. Un par referātu Pasaules apvienībā. Jūs tur atradīsiet vēl trīs plates, tanīs jūsu un ievēlamo kolēģu informācijai ierakstīti mūsu ierašanās iemesli un tagadējās piespiedu ierašanās motīvi. Ceru, ka tie būs jums saprotami un akceptējami. Lūdzu, katrā ziņā noklausieties visas pirms sēdes, bet pēc sēdes demonstrējiet arī saviem kolēģiem, ja atzīstat to par pareizu. Bet tagad piespiediet ar divi punktiem iezīmēto galu. Jā, tā ir filmu glabātava, taču šīs ir sagatavotas ierakstīšanai. Ja noguldīsiet uz tā sāna, kas iezīmēts ar diviem punktiem, filma uztvers skaņas un sarunas no divdesmit trīsdesmit metru attāluma, pēc tam varēsiet tās pretējā pusē noklausīties. Ja gribēsiet izdzēst, pietiek novietot filmu ieraksta stāvoklī un sacīt: «Dzēst!». Tāpat arī ar vārdu «rakstīt». Pēc novietošanas ieraksta pozīcijā aparāts ieslēdzams darbam ar vārdu «rakstīt». Vai visu iegaumējam, Jan Alsten?
— Ceru, ka nesajaukšu.
— Ja sajauksiet, nekas ļauns nenotiks, ja atskaņotāj- mehānismu veltīgi komandēsiet, tas nereaģēs. Vai platē ir skaņa, jūs varat pārbaudīt mirkli pirms ieraksta vai dzēšanas novietojot to atskaņotāja pusē. Vai ir skaidrāk, profesor?
— Jā, pateicos. Ar jums kopā strādāt ir īsta bauda, jo jūs esat secīgs, saprotams un izpalīdzīgs.
— Citādi jau nebūtu saprātīgas, tas ir, derīgas un auglīgas sadarbības. Vēl tikai piebildīšu, ka šis mazais multifons ir senas, novecojušas tehnikas laiku rekonstruēta piemiņa, to mēs uz «Vairoga» iztaisījām tieši jums, tā, lai Cilvēks var ar to rīkoties. Mēs jau lietojam uz cita principa balstītus, arī pēc izskata pilnīgi atšķirīgus variantus, tas ir, aparātus. Gan jau redzēsiet. Taču ar tiem mēs jūsu sākotnējās zinātnes un tehnikas vidē nekā nepanāktu. Piemērs: ja jūsu mednieks būtu aizmirsis mājās patronas, viņam nelīdzētu atrasta atomadata, kādas pie mums lietoja pirms desmittūkstoš gadiem, viņš nezinātu, kas tas ir, kam tas domāts, ko ar to darīt. Un aizmestu kā nederīgu krāmu. Jā. Es atkal veru vaļā izsniedzēju, paņemiet minicentu. Droši! Neuztraucieties, ka tas ir lielāks, tas prot daudz vairāk nekā multifons. Droši vien tā nosaukums jums būs saprotams . . .
Jans Ālstens īsti zinātniskā aizrautībā grozīja rokā mazam fotoaparātam līdzīgu mehānismu. Tad pacēla acis.
— Nosaukums varētu nozīmēt mazu centru, bet izskatās pēc fotoaparāta.
— Lieliski, Jan Alsten! Atbilde liecina, ka esat uztvēris būtisko. Ne tikai izskatās pēc fotoaparāta, bet arī prot visu to pašu, ko jūsu miniaparāti. Turklāt tas ir miniatūrs radio un televīzijas raidītājs un uztvērējs. Ar izņemamiem un ieliekamiem vārdnīcu blokiem . . . Protams, arī šis ir gatavots tieši jūsu vajadzībām, uz mūsu tālu aizgājušās tehnikas bāzes . . .
— Tātad ar šā palīdzību jūs varat ar mani sarunāties?
— Ne vien es, bet arī ikviens mans kolēģis no «Vairoga». Mēs tādus pagatavojām vairākus.
— Un arī es varu izsaukt jūs? Vai kādu no jums, ja vajadzēs? Vai varu lūgt palīdzību?
— Dabiski, profesor. Aplūkojiet aparāta mugurpusi, tā saucamo paneli. Uz vienas podziņas jūs redzat izsaukuma zīmi. Pieskarieties tai, un minicents spēj raidīt un uztvert.
— Un kā es zināšu, ka jūs mani meklējat?
— Minicents ir noregulēts uz mūsu viļņiem, tātad jūs dzirdēsiet pārtrauktu signālu, ja izsaukšu es vai «Vairogs».
— Aha, sapratu . . . Un jūs sacījāt, ka arī radio . . .
— Jā, ja jūs pieskarsieties ar viļņotu līniju iezīmētajai pogai. Lai izslēgtu, atkal jāpieskaras tai. Un neaizmirstiet, ar mums runādams, pieskarties pogai, uz kuras ir stari, jo tad mēs jūs redzēsim. Savukārt arī jūs mūs, ja mēs gribēsim parādīties. Tā, nekas vairs nav miglā tīts. Man negribētos, ka kritiskā brīdī rastos sajukums. Tūlīt izmēģināsim. Es izslēdzu «Vairodziņa» ārējo raidītāju, pārslēdzos uz minicentu. Vai jūs mani dzirdat?
— Cik skaidri! Brīnišķīgi! Apbrīnojami! Vai jūs mani dzirdat!
— Jā. Turpināsim tāpat, lai jūs vismaz pierodat pie minicenta skaņas. Jūs jautājāt, kā tas darbojas kā radio. Ja aizskarsiet ar viļņotu līniju apzīmēto pogu, tad tas uztvers tuvāko spēcīgāko raidstaciju. Un, ja pagrozīsiet to garāko, izvirzīto slēdzi, tad sadzirdēsiet citas stacijas, taču varēsiet pārslēgties arī uz televīziju, ja vienlaikus nospiedīsiet pogu ar saules disku. Pamēģiniet! Vispirms atvienojiet mani, nospiediet izsaucējzlmi. Tā, tagad pieskarieties viļņotajai līnijai.
«… lasījām mūsu valdības oficiālo paziņojumu. Tas tika publicēts pirms īsa brītiņa.»
— Nospiediet arī televīzijas slēdzi,— pa lielo raidītāju rīkoja Šķelmis.— Redzēsiet to pašu, jo televīzija arī ziņo . . .
— Kā jūs zināt? — Alstens jautāja.
— Te iekšā es visu laiku skatos jūsu televīziju. Es jau teicu, nebrīnieties ne par ko. Diemžēl jums par televizora ekrānu kalpos fotoaparāta lēca, mums nebija laika atrast labāku risinājumu. Tāpēc ka bija svarīgi minicentu nomaskēt. Ikvienām svešām acīm tas ir tikai parasts fotoaparāts . . .
Jans Alstens vēl nespēja aptvert minicenta visvarenību, tāpēc vispirms pamāja, tad sacīja:
— Mhm … es gribu teikt — pilnīgi maldinošs. Varu nēsāt kaklā pakārtu.
— Es jau gribēju jums sacīt, ielieciet atbilstošā ādas somiņā un vienmēr nesājiet līdzi. Pat naktī. Jums tas būs vajadzīgs.
— Un patiesi ar to var fotografēt?
— Kā ar labākajiem japāņu brīnumaparātiem. Arī krāsu un trīsdimensiju uzņēmumus. Ja nospiedīsiet to horizontāli elipsoīdo pogu, tad būs fotoaparāts. Pretējā pusē mazliet izvirzītajam objektīvam ir meklēšanas lēca. Jā, tā pati . . . Ielūkosieties tanī, nostādīsiet pret objektu un atkal nospiedīsiet to elipsoīdo. Nu tad . . . Paskatīsimies pirmo uzņēmumu. Uzņemiet mani. Varbūt jums būs vajadzīgs pierādījums, ja delegācija šaubīsies par mūsu eksistenci, tad atsaucieties uz mani. Protams, jums būs jāprasa mana piekrišana. Vai atzīstam, ka pienācis īstais brīdis. Es taču nebūšu jūs apvainojis ar šādu noteikumu, vai ne?
Jans Alstens pa to laiku bija noregulējis aparātu un fotografēja. Viņš bija tā aizrāvies, ka par atbildi pateica tikai «mhm». Patlaban viņš mēģināja dabūt ārā fotogrāfiju. Šķelmis palīdzēja.
— Nospiediet vertikālo elipsi, tad fotogrāfija iekritīs jums saujā… Nu, ko jūs teiksiet?