— Vai drīz būsim klāt? — pēc dažiem kvartāliem jautā nepacietīgais Čaikins.
— Kur? — Taimiņš pilnīgi aizmirsis Čaikina ce)a mērķi.
— Jā, var redzēt, ka ievest kuģi Kristportā ir elles darbs. Pat smadzenes paralizē, — Čaikins mākslotā līdzjūtībā pašūpo galvu. — Iebaudīt vietējo alu, kur tad citur? Pabūt Kristportā un nezināt, kā te garšo alutiņš, — to es sev nekad nepiedotu.
Tieši pa ceļam atmirdz krodziņa «Pie jautrā delfīna» apgaismotā ieeja.
— Te jau laikam būs tā īstā viela, — Taimiņš pasmaida. — Pa gabalu ož pēc alus.
— Un jūs, stūrmani? — Čaikins izbrīnījies vaicā, redzēdams, ka Taimiņš negrasās ieiet lokālā.
Taimiņš noraidoši papurina galvu.
— Aizkāpšu uzzināt, kā klājas veciem paziņām, bet pēc tam taisni atpakaļ uz kuģi un kojā iekšā. Man tiešām tāda sajūta, it kā būtu kuģi stumdījis pats savām rokām.
Taimiņam nav ne jausmas, kur tagad dzīvo Berlings vai citi pazīstami loči. Meklēt viņus pēc tik daudziem gadiem vecajos dzīvokļos nav nekādas nozīmes. Taču viņš ir drošs, ka «Jūrnieka glābiņš», tāpat kā agrākajos laikos, tiem kalpo par pastāvīgu pulcēšanās vietu. Tur zinās, kas ar viņiem noticis, kur viņi atrodami.
Domās iegrimis, Taimiņš nemana, ka viņam iztālēm seko divi vīri. Lūk, «Jūrnieka glābiņš». Spraišļolā zāle ir tukša. Tikai pie letes stāv kāda meitene, tērzēdama ar krodziņa īpašnieku.
— Vai jūs nepateiktu?… — Taimiņš iesāk, bet tālāk netiek.
Ap kaklu apvijas divas rokas, meitene noskūpsta viņu uz vaiga. Mazliet pārsteigts Taimiņš atbrīvojas no skāvieniem.
— Nepazīsti mani? Tas nav smuki! Tev pogcaurumā mana neļķe, bet tu man pat paldies nepasaki…
— Tiešām neatceros… — Taimiņš neveikli nomurmina.
Tad Nora draiskodamās imitē bērna balstiņu:
— Onkuli August! Ko esi man atvedis no Rīgas?
— Mazā Nora! — Taimiņš izbrīnā iesaucas. — Nekad nedomāju, ka pa desmit gadiem cilvēks var izaugt tik liels.
— Un tik nerātns? — Nora smejas. — Bet es tevi tūlīt pazinu… Tas par dāvanu, protams, ir joks… Man pilnīgi pietiek ar šo te, — Nora norāda uz dzintara kaijiņu, kas piesprausta pie viņas blūzītes.
— Vai tēvs… — Taimiņš neuzdrošinās izrunāt jautājumu līdz galam.
Nora, par spīli savai aušībai, saprol viņa smalkjūtību.
— Nebēdājies, ar Švika apbedīšanas firmu viņš vēl nav iepazinies. Sveiks un vesels…
— Kāpēc tad viņš nav nācis sagaidīt mus?
Nora kļūst nopietna.
— Avīzē parādījies raksts, kur lūko atrast sakarību starp streiku un jusu kuģa ierašanos. Tur minēts tieši tavs vārds… 'Pagaidi… Tūlīt pasaukšu tēvu.
Un, lūk, Taimiņš un Berlings stāv viens otram pretim. Pēc savstarpējās roku kratīšanas, uz pleca sišanas un priecīgiem izsaucieniem Berlings drūmi pamāj.
— Jā, tā ir… Patiesību sakot, tev nevajadzēja nākt uz šejieni… Vismaz, pirms nebūsim atspēkojuši šos apmelojumus.
— Lai jau, — Taimiņš parausta plecus. — Suns, kas rej, nekož.
— Šoreiz, August, lieta mazliet nopietnāka. Aiz rejošā šuneļa stāv suns, kas kampj klusītiņām… Vai atceries Borku, kas okupācijas laikā sadarbojās ar vāciešiem?… Viņš tagad ir deputāts, kandidē uz ministra krēslu… Meistars uz visādām provokācijām.
— Un kas par to?
— Viņš pirms dažām stundām atbraucis Kristportā… Manuprāt, tiešā sakarā ar musu streiku un jūsu kuģa ierašanos… Tāpēc, neņem ļaunā, nevarēšu pat pavadīt tevi atpakaļ uz ostu… Mums jaturas labu gabalu vienam no otra, kamēr nepierādīsim, ka tie ir nolādēti meli… Še, palasi, kas par tevi sacerēts, — un Berlings izvelk no kabatas «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumu.
Izlasījis rakslu, Taimiņš iesvelpjas.
— Jā, tad jau gandrīz iznāk, ka šī sarkanā neļķe jānoslēpj kabatā. Ja nu kāds redzējis, ka tava meita metusi ziedus! — Taimiņš pajoko.
Viņš jau grasās atdot avīzi atpakaļ, kad pēkšņi skatiens apstājas otrajā lappusē. Liels sludinājums paziņo, ka šovakar varietē teātrī «Kristāls» notiks Eleonoras Krelles viesizrāde.
— Eleonora! — Taimiņš izsaucas.
Avīze izkrīt viņam no rokām.
* * *
Neona cauruļu burti uzliesmo, nodziest un atkal uzliesmo virs varietē teātra «Kristāls» spoži apgaismotā portāla. «Eleonora Krelle dzied un dejo»! Citas spuldzes — te dzisdamas, te atkal iedegdamās — uz jumta izveido dejojošas sievietes siluetu. Spuldžu samirkšķināšanās rada priekšstatu, it kā gaisīgais stāvs patiešām uzlidotu un atkal nolaistos.
Pagaidām zeltā tresotajam šveicaram nav ko darīt — ieradušies likai paši pirmie apmeklētāji, starp tiem Eleonoras pansijas saimniece, kas ar savu brīvbiļeti grib līdz galam izmantot izdevību pabūt tik greznā vietā.
Pie varietē teātra ieejas dežurē vēl divi cilvēki. Viens izliekas kādu gaidām. Tas ir Venstrāta rokaspuisis — vīrs ar rētu vaigā.
Otrais ir vecais Sērenss. Ar nodilušā uzvalka pacelto apkakli un pāri ausīm uzbīdīto apbružāto platmali sargādamies no vakara aukstuma, viņš stāv, pieslējies sienai. Večuks vēl nejūtas īsti vesels, bet, kā katrs darba darītājs, kura dienišķā maize atkarīga no dienas veikuma, izsalkuma spiests, tomēr atnācis savā ierastajā postenī. Tikko Sērenss ierauga mašīnu, kas nobremzē pie varietē teātra, viņš lec pāri dubļiem, lai pakalpīgi atvērtu durvis.
Atkal nekā! Streipuļodams Sērenss atgriežas pie sienas un atslej nespēkā drebošo muguru pret stabilo atbalstu. Roka pilnīgi automātiski satausta kabatā sējumiņu un saudzīgi noglāsta to. Tas ir Dantes «Dievišķīgās komēdijas» pirmizdevums — viens no viņa bibliotēkas lielākajiem dārgumiem. Lai cik žēl šķirties no šī retā izdevuma, Sērenss tomēr šodien to aiznesa uz antikvariātu. Taču te viņu gaidīja neveiksme — antikvārs pateica, ka tieši šis sējums jau esot, bet Kristportā par mazu, lai rastos divi tik dārgas grāmatas tīkotāji.