Lūk, viesmīlis tuvojas galdiņam, pie kura slejas Kerzena varenais stāvs. Viņa kakls iežņaugls cietā apkaklē, tomēr jādomā, ka sejas sārtums drīzāk cēlies no iebaudītā konjaka. Uz viņa kaimiņu Zumeru alkohols iedarbojas pavisam citādi — jo glāzīte, jo tas kļūst skumjāks, kamēr beidzot pat sāk tīksmināties ar savu nelaimi. Trešais galdabiedrs ir Šviks, kura melnais tērps šeit liekas pilnīgi vietā. Spieķi, kas parasti palīdz ilustrēt katru vārdu, nācies nodot ģērbtuvē, tāpēc viņš ir mazrunīgs.
Lūk, Krelles dzīvokļa saimniece, kas par godu šim vienreizīgajam gadījumam iespīlējusi savas miesas Eleonoras zilajā tafta kleitā. Nekas, lai burza, lai plēš — rīt varēs pasūtīt daudz lepnāku vakara tērpu…
Un tad Krellei pamirst sirds — pašā priekšā viņa pamana varietē aktrisi, kuras fotogrāfijas visas šīs pēdējas nedēļas greznojušas «Kristāla» afišas. Laikam ieradusies paņirgāties par savu konkurenti, tāpēc tik cieši un nicīgi sakniebusi lūpas. Nekā laba nevēstī arī aktrises pavadoņa izskats, kurā pēc monokļa, rētām un militārās stājas viegli pazīt bijušu vērmahta virsnieku. Viņi sarunājas tik skaļi, it ka zinātu, ka ikviens vārds laupa Krellei šajā debijā lik nepieciešamo pašpaļāvību.
— Kas tā par Krelli? Pēc ģīmetnes spriežot, viņa sen jau vairs nav nekāda jaunā zvaigzne.
— Direktors izteicās, ka viņu protežē kāds naudasmaiss, — pavadonis paskaidro.
— Es netaisos apstrīdēt vīriešu gaumi, — aktrise augstprātīgi pasmīn. — Bet kāpēc mums jāmaksā par to, kas tikai viņam sagādā baudu?
Krelles skatiens klejo tālāk. Sieviešu kailie pleci mijas ar vīriešu frakām. Padomju jūrnieku formas tērpus viņa tomēr nekur neredz.
— Vai esi drošs, ka viņi atnāks? — atrāvusi kabineta durvis, Krelle uztraukti jautā Dīkrosim, kas runā pa tālruni.
Sienas no vienas vietas aplīmētas afišām, bet velti Eleonora meklē starp tām savu plakātu, un tas vēl vairāk sabojā viņas garastāvokli.
Dīkrosis, pamājis klusēt, turpina sarunu, kas atgādina ļoti vienpusīgu pavēļu apstiprināšanu: — Tiks izdarīts, doktor!… Labi, doktor!… Viss būs kārtībā, doktor!…
Nolicis klausuli, viņš paveras Krellē:
— Ko, tu vēl neesi pārģērbusies? Vai aizmirsi, ko tev piekodināju? Tev jāuzstājas katūna kleitiņā un vecā lietusmētelī. Un kur sarkanais lakats, par kuru runājām?
— Es tikai domāju… — viņa sastomās. — Vienkāršās kleitas viņi redz arī Krievijā. Bet šai ir tāds skaists izgriezums… un mugura… Kad pagriezīšos un novilkšu mēteli…
— Tipiska sieviešu psiholoģija, — Dīkrosis pasmīn. — Tavam izskatam jāmodina viņos simpātijas un līdzjūtība, bet tu taisies rikot modes skati ar striptīzu piedevām… Klausies, māsiņ, man savu rūpju diezgan. Ja nav citas kleitas līdzi, nogriez šlepi un aizpogā mēteli ciešāk, — viņš ar plašu žestu aizmēž visus iespējamos iebildumus un uzsvērti saka: — Dari, kā tev lieku, patlaban tā ir tava pēdējā cerība tikt uz zaļa zara.
* * *
Sakarsis pēc ašā gājiena, kas — par laimi! — īsti nejāva nodoties prātojumiem un minējumiem, Taimiņš atver varietē zāles durvis. Kara gados las bija vērmahta lokāls, tāpēc godīgie cilvēki mela ap teātri prāvu līkumu. Taču runāts par «Kristāla» greznībuarītoreiz tika daudz, tāpēc Taimiņš ir vīlies — ne tik provinciālu un mietpilsonisku viņš bija iedomājies skatuvi, uz kuras dzied viņa Eleonora. Bet patlaban tas nav galvenais, daudz svarīgāk uzzināt, vai viņš nav nokavējis.
Nogaidījis, kamēr norimst šķidrie aplausi, kas pavada burvju mākslinieku, Taimiņš vaicā viesmīlim:
— Sakiet, vai Eleonora Krelle jau uzstājusies?
— Vēl ne, — un viņš aizved Taimiņu pie brīva galdiņa pašā priekšējā rindā: — Konjaku vai šampanieti?
— Konjaku! Uz mana rēķina! — atbild Venstrāts, kas pienācis pie galdiņa. Pasviedis viesmīlim naudas zīmi, viijš palokās: — Atļausiet iepazīties — Venstrāts, komersants… Tas ir, bijušais komersants, pašlaik esmu Eleonoras Krelles impresārijs. Ticiel man, esmu glaimots, ka padomju jūrnieki interesējas par mākslu, — viņš, kā paskaidrodams, norāda uz Taimiņa formas tērpu. — Noras mākslu… īsts talants! — Karuzo brunčos! Tas ir, par musu…
— Jā? — Taimiņā cīnās dalītas jūtas. Vēl vakar viņš būtu bijis bezgala priecīgs, saticis cilvēku, kas var pastāstīt par Eleonoras dzīvi. Tagad gribas pabūt vienam, jo šķiet, ka atkalredzēšanās laime necieš nekādus lieciniekus. Bet Venstrāts, kā par spīti, netaisās aiziet, un neatliek nekas cils, kā piedāvāt krēslu.
— Tencinu, — un Venstrāts apsēstas. — Man allaž prieks sarunāties ar īstu mākslas cienītāju.
— Redzat, — Taimiņš izklaidīgi ielej sev konjaku, ko viesmīlis tikmēr paguvis atnest. — Eleonora Krelle jums laikam stāstījusi… Vārdu sakot, viņa ir no Rīgas… Un arī es esmu no turienes… Ļoti gribētu viņu satikt!… — Kādēļ reizēm tik sasodīti grūti izteikt viscilvēcīgākās jūtas?!
Aiz Venstrāta melnajām acenēm uzzib prieks. Viņš pašlaik izskatās pēc žņaudzējčūskas, kuras atplestajai rīklei tuvojas nohipnotizētais upuris. Atcerējies savu lomu, Venstrāts savelk seju laipnā smaidā.
— Esmu pārliecināts, ka Eleonora priecāsies. Viņa allaž cenšas satikties ar tautiešiem, kas var alvest sveicienus no dzimtās malas. Un es zinu, — Venstrāts pieliecas tuvāk, — tās nav tikai ilgas pēc dzimtenes. Viņai tur palicis mīļotais cilvēks. Nu jau drīz būs pagājis desmit gadu, bet sieviete laikam nekad nezaudē cerības, nespēj samierināties ar domu, ka… Bet ko es te pļāpāju! Es kļūslu indiskrēts… Jūs man piedosit… — viņš it kā apjēdz, ka sarunā ar pasvešu cilvēku tāda vaļsirdība nav vietā. — Uzrakstiet zīmīti, aiznesīšu starpbrīdī!