Izvilcis no kabatas piezīmju grāmatiņu, Taimiņš pēkšņi vairs nezina ko rakstīt. Tik daudz šajos gados sakrājies, ka šķiet pilnīgi neiespējami ietērpt to dažos sausos vārdos. Viņš izplēš lapiņu. Atskrūvē pildspalvu. Un aizvien vēl nezina, ko pavēstīt Eleonorai.
Skatuvē tikmēr turpinās priekšnesumi, kuros neviens neskatās. Divas puskailas akrobātes met kūleņus, vingro, un pat starmetēju mainīgie gaismas efekti nespēj kaut cik maskot viņu kalsnos ķermeņus. Vienīgais, kas ar interesi seko izrādei, ir Šviks.
— Ideālas figūras… zārkam! — viņš beidzot izsaka savu lietpratēja spriedumu.
— Nesaprotu, kāpēc doktors Borks lūdzis mūs noskatīties šo programmu, — Zumers žēlabaini čukst. — Man pašlaik prāts nemaz nenesas uz izpriecām.
Jau pēc vienas dejas zālē atkal nodziest gaisma. Orķestris ievada paskumju, smeldzošu melodiju. Bet priekškars neatveras. Biezā samta klusināta, palsajā pustumsā skan Krelles mazliet aizsmakusi, dziļā balss:
Tā kā lapa, ko mīda kājām, Ko pa notekām vēji nes, Tālu lālu no savām mājam Svešumā klīstu es.
Taimiņš pieceļas, ar visu ķermeni padodas uz priekšu. Tā ir Eleonora, balss, kuru viņš dzirdējis neskaitāmās bezmiega naktīs, ar kuru viņš sarunājies izmisuma brīžos, kādu dzīvē diemžēl pagadījies daudz: laivā, kad murgos katrs bangas grandiens pārvērtās zalvē; šķietamajā drošībā Kristportā, kad iztēlē rādījās esesiešu spīdzinātā Eleonora; filtrācijas nometnē, kad, skaitīdams stundas un dienas līdz kārotajam apvienošanās mirklim, viņš nekādi nespēja ieskaidrot, ka arī ārzemēs cilvēks var saglabāt neaptraipītu sirdsapziņu un atgriezties dzimtenē bez slepeniem nodomiem; jūrskolā pavadītajos gados, kad neprātīgās cerības velti cīnījās ar nojautu, ka tik un tā viņam neatļaus pašam meklēt ārzemēs pazudušo līgavu; melnajās dienās, kad no komandtilta nācās raudzīties nesniedzamos apvāršņos, kas atdalīja no mīļotās. Taimiņš nebija salūzis, bet saglabājis ticību sev un citiem cilvēkiem. Un, lūk, tagad tā attaisnojusies!
Aizmirsis, kur atrodas, Taimiņš neko neredz, pat nepamana, ar kādu apmierinātu sejas izteiksmi viņu novēro Venstrāts. Viņš dzird tikai Eleonoras Krelles dziesmu.
Priekškars lēnām atveras, atklādams tumšu ieliņu, pa kuru vējš dzen zeltainas, rudenīgas lapas. Atslējusies pret laternu, kuras vājā gaisma tikko kliedē blīvo tumsu, stāv Eleonora Krelle, tērpusies baltā lietusmētelī. Plecus apņem sarkans lakats. Seju gandrīz neredz, bet Taimiņš tāpat zina katru vaibstu, un viņam liekas, ka pazudušie gadi nav atstājuši it nekādu pēdu, ka Eleonora kļuvusi vēl daiļāka — par spīti nežēlīgajam liktenim, par kuru stāsta dziesma:
Svešās zemēs par nieka grašiem, Slēpjot asaras, dziedu es.
Manas ilgas pēc dzimtenes apvāršņiem plašiem Apslapē kaucošais džezs.
Jā, tā ir viņa Eleonora! Ne tikai āriene nav izmainījusies,arīraksturs palicis tas pats, palikusi tā pati uzticība mūža sapnim un mūža mīlestībai. Taimiņš jūt, ka, dziedot šo dziesmu, Eleonora ik reizi domās kavējusies Rīgā, pie viņa. Tagad nevajag lauzīt galvu par apstākļiem, kuru deļ Eleonora nav līdz šim atgriezusies dzimtenē, kuru dēļ nav padevusi ne mazāko dzīvības zīmi. Ar katru mirkli Taimiņā aug un nostiprinās pārliecība — viņiem pietiek aprunāties, un it viss atkal bus kā pirms desmit gadiem.
Krelle tikai dažas stundas mēģinājusi šo dziesmu, kuras pašsacerēto tekstu Dīkrosis pielāgojis pazīstamai melodijai. Un tomēr viņa skaidri apzinās, ka dzied labi, izjusti — šķiet, ka banālie vārdi likuši skanēt kādai aizmirstai dvēseles stigai, un tieši tas vērš izpildījumu sirsnīgu. Bet jau pec otra panta viņa pustumšajā zālē pamana saltumu, vienaldzību.
Kristportas publika garlaikojas.
— Es šai žanrā, protams, neesmu speciālists, — Zumers saka. — Bet nevaru iedomāties, ko doktors Borks grib ar to panākt.
Vīlusies arī mēbelēto istabu saimniece. Viņa jau pietiekami ilgi dzīvo šai pasaulē, lai saprastu, ka ar tādu dziedāšanu grūti gūt panākumus. Tiesa, Dīkrosis samaksājis mēnesi uz priekšu, bet kas būs pēc tam?
No sirds priecājas vienīgi varietē aktrise. No tādas konkurences tiešām nav ko baidīties. Iztēlodamās, kādus aplausus pati rīt izpelnīsies, viņa uzsmaida Krellei, taču tūdaļ apķeras un savelk seju sašutuma pilnā vaibstienā.
Taimiņam pat prātā neienāk izmantot nelielo pauzi, lai padotu Krellei kādu zīmi. Un tomēr Eleonora viņu ierauga. Ierauga, dziļi saviļņota, tuvojas skatuves malai, grib skaļi izkliegt savu laimi un nedabū ne skaņu pār lupām.
Orķestris atkārto piedziedājuma ievadu. Diriģents nervozē. Klausītāji ir nesaprašanā. Tikai divi cilvēki nemana, kas notiek visapkārt.
Un tad pēkšņi Krelles balss atgūst kādreizējo spēku. Tagad viņa dzied vienīgi Taimiņam, tagad var nerūpēties par apmeklētāju gaumi, par rītdienu, ko noteiks šodienas sekmes.
Eleonora stāv ar zemu noliektu galvu. Cik viegli notēlot dziesmas pirmajā daļā paredzēto izmisumu! Pieliek atcerēties visos pēdējos gados pārciestās nelaimes un pazemojumus. Un, kad orķestra pavadījums, kas pārvērties klusās vijoļu vaimanās, sitamiem instrumentiem un saksofoniem spēji ieslēdzoties, atkal pieņemas spēkā, viņa, gandrīz aizmirsdama, ka tā ir tikai skatuves loma, ieliek dziesmā gadiem krāto naidu.