Eleonora norauj no pleciem sarkano lakatu un pasviež gaisā. Pēkšņi iededzināto prožektoru spilgtajā gaismā tas patiešām šķiet plīvojam kā sarkans kaujas karogs. Sājā mirklī viņa pārliecināta, ka tieši ar šo žestu vajadzēja nobeigt dziesmu.
— Tā ir sarkano propaganda! — pēkšņi atskan kliedziens.
Vīrs ar rētu sejā pielec kājās un ar skaļiem svilpieniem ļauj vaļu labi tēlotam sašutumam. Viņam piebalso daži citi apmeklētāji.
Ievīstīdams Krelli, kas pat nejaudā palocīties, priekškars aizveras. Un vairs neatveras, jo zālē valda pilnīgs klusums. Tajā ar griezīgu disonansi krīt programmas pieteicēja vārdi, kurus viņš izkliedz ar ievingrinātu pacilājumu:
— Kā nākošo Eleonora Krelle dziedās padomju dziesmu «Demokrātiskās jaunatnes maršs».
— Viņa prātu zaudējusi! Šajā saspīlētajā politiskajā situācijā taču nedrīkst izpildīt tādas dziesmas. Baidos, ka viņai draud nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tēlo uztraukumu.
— Vai tiešām viņu var apcietināt? — Taimiņš nenotic un jau nākamajā mirklī pats pieļauj tādu iespeju.
Venstrāts neatbild. Viņš metas uz durvīm, kas savieno zāli un skatuvi.
Priekškars lēnām, it kā negribīgi pašķiras. Orķestris atskaņo ievadtaktis. Skatuve paliek tukša. Orķestris atkārto ievadu, bet Krelle aizvien vēl neparādās. Pēkšņi priekškars atkal aizveras. Zālē iedegas gaisma.
Taimiņš pielec kājās. Viņam blakus iznirst Venstrāts.
— Ātrāk! — Venstrāts mudina,
— Kas noticis?
— Policija! — Venstrāts čukst aizsmakušā balsī.
Taimiņš ar vienu lēcienu sasniedz durvis uz skatuvi.
Smešs un vīrs ar rētu vaigā draudīgi nostājas priekšā. Taimiņš gatavs ar varu izkarot sev ceļu. Venstrāts saķer viņa atvēzienam pacelto roku.
— Te mēs netiksim, tikai zaudēsim laiku, — Venstrāts velk Taimiņu sev līdzi. — Jāskrien apkārt! Uz aktieru izeju!
Apgāzis ceļā pagadījušos krēslu, uzdūries viesmīlim, kas tikai pēdējā mirkli pagūst izbalansēt ar glāzēm apkrautu paplāti, Taimiņš paskrien garām šveicaram. Nemanīdams, ka Venstrāts vairs neseko, viņš skrien apkārt ēkai — turp, kur vientuļa spuldze apzīmē aktieriem domāto izeju.
— Vai izrāde jau beigusies? — vecais Sērenss sauc viņam nopakaļ.
Atbildi nesaņēmis, viņš šļūcošiem soļiem dodas tai pašā virzienā — kas to lai zina, varbūt pēc spīdošiem panākumiem, par kuriem vecais Sērenss it nemaz nešaubās, dziedātāja bus vēl devīgāka…
…Dīkrosis bija rīkojies kā smalks psihologs. Plānodams savu provokāciju, viņš neatstāja novārtā ne mazāko faktoru. Pazīdams Taimiņa karstgalvību pēc Krelles nostāstiem un arī pats uz kuģa pārliecinājies par stūrmaņa šķautnaino raksturu, viņš nolēma to izmantot savos nolūkos. Varēja, protams, brīdināt Krelli un piespiest viņu piedalīties spēlītē, bet Dīkrosis, kas sevi uzskatīja par mākslinieku, mīlēja improvizāciju, ticēja, ka viss risināsies dabiskāk, ja dziedātāja patiešām noticēs briesmām un ar īstu izbīli balsī sauks palīgā. Inscenēdams apmēram tādu pašu situāciju kā vāciešu okupētajā Rīgā, Dīkrosis bija drošs, ka Taimiņš, daudz neprātodams par sekām, metīsies palīgā. Un gan jau viņš izdarīs kādu muļķību, kas ļaus rīkoties pēc patikas.
Tiešām viss noliek, kā paredzēts. Iztālēm Taimiņš ierauga Eleonoru. Divi Venstrāta tēvaiņi pašlaik iegrūž dziedātāju mašīnā, kuras numurs nosegts ar apvalku.
— Nora! Nora! — viņš kliedz, traukdamies uz priekšu.
— August! Palīgā! — atbild pa pusei apslāpēta balss.
Taimiņš jau gandrīz sasniedzis notikuma vietu. Šai mirklī viņu no mugurpuses saķer puisis golfa biksēs. Bet Taimiņš izraujas. Uzbrucēju ķer dūres sitiens pa zodu. Viņš sagrīļojas un, ar galvu atsities pret mašīnas sānu, noslīd zemē.
— August, sargies! — Krelle sauc no mašīnas.
Bet ir jau par vēlu. It kā tikai gaidījuši attaisnojošu ieganstu, pārējie Venstrāta rokaspuiši uzklūp Taimiņam, pēc īsas cīņas pieveic un ievelk automobilī. Pelēkā mašīna tūdaļ uzņem ātrumu un, gandrīz notriekusi no kājām veco Sērensu, aizjoņo ziemeļu virzienā. Pēc brīža tālumā izzūd sarkanais «stop» signāls, zem kura redzams numurs 00-2941.
Klusajā, tumšajā šķērsieliņā paliek tikai vecais Sērenss un apvalks, kas cīņas laikā nokritis no mašīnas numura plāksnes.
Beidzot kapteiņa darba diena ir galā. Izvadīti visi melnā kaviāra un īstās krievu vodkas tīkotāji — ostas pārvaldes darbinieki, karantīnas dienesta ierēdņi, muitas virsnieki un firmu pārstāvji, stividori un dispečeri, kas ieradās ar dažnedažādiem nevajadzīgiem papīrīšiem, lai tikai saņemtu tradicionālo cienastu un apmainītos pāris nekā neizsakošām frāzēm par laika prognozēm. Izvadīts arī franču kuģa kapteinis, kas gan dzēra vienīgi paša atnesto konjaku, toties uzplijās ar divdomīgiem komplimentiem par krievu navigācijas māku, kas devusi «Padomju Latvijai» iespēju apvest ap stūri streikojošos ločus. Šos nolādētos ločus, kas nez cik ilgi marinēs viņu šai dieva aizmirstajā Kristportā, kur pat nevar noskatīties puslīdz pieklājīgu rēviju.
Nu Akmens ir brīvs. Atjaunojis kajītē ierasto pedantisko kārtību, viņš uzmet skatienu sienas pulkstenim. Jau dažas minūtes pāri pusnaktij — lūk, kāpēc vairs nestrādā celtņi. Bet diena krāvēji rāvusies gods godam, nebūs nekāds brīnums, ja pēc divām dienām tilpnes būs tukšas. Jāuzzina, cik šodien paveikts, tad varēs likties uz auss.