— Uzzināt patiesību. Uz «Padomju Latviju»!
— Tā tik vēl trūka.
— Tēvam taisnība, — Gustavs aizstājas Norai ceļā. — Tas tagad būtu tikai lieks pierādījums mūsu tā saucamajiem sakariem ar Kremli.
— Un jūs tiešām gribat salikt rokas klēpī? — Nora ir sašutusi. — Pamest vecu draugu nelaimē?
Berlings pat neuzskata par nepieciešamu atspēkot šo apvainojumu.
— Kur Augusts vakar tik pēkšņi aizlaidās? — viņš domīgi vaicā. — Ko viņš avīzē varēja tādu saskatīt? Vai mums vēl saglabājies vakardienas «Kurjers», sienāzīt?
Pēc brīža Nora atgriežas ar laikrakstu.
— Nu es visu saprotu! — viņa uzbudināti sauc. — Te taču skaidri un gaiši rakstīts — Eleonora Krelle!
— Kas par Krelli?
— Dziedātāja, kura vakar iesāka savas viesizrādes «Kristālā», — Gustavs paskaidro. — Man vēl likās…
Bet Nora neļauj viņam pabeigt:
— Eleonora Krelle, vai tiešām tu neatceries, tēt? Tā taču ir Augusta pazudusī līgava!
— Un man pēc fotogrāfijas šķila, ka tā ir tā pati, kas jau veselu gadu uzstājas «Pie jautrā delfīna».
— Kā gan tu tik smalki pazīsti ostas krodziņu dāmas?
— Nora! — Berlings apsauc meitu. — Atradusi īsto laiku rīkot greizsirdības scēnas… Labāk padomāsim, vai nevarēja šo sievišķi izmantot kā ēsmu, lai ievilinātu Augustu slazdos.
— Tas ir vienīgais izskaidrojums, — Gustavs piebalso. — Kā citādi viņa būtu pēkšņi sākusi dziedāt «Kristālā»?
— Sienāzīt, aizskrien uz varietē teātri un pamēģini uzzināt, vai Taimiņš tur nav redzēts. Gustavam derētu sazināties ar policiju — lai oficiāli deklarētu, ka arī mēs meklējam stūrmani, — Berlings pieceļas, pieiet pie loga un noglāsta jasmīna zaru. — Ziedi… Saule… Dzīve varētu būt tik skaista! Bet mums jānoņemas ar šiem netīrajiem provokatoriem. Pie joda! — viņš uzmauc galvā cepuri. — Jānoskalo īgnums ar kausiņu gaišā.
— Tad tevi varēs atrast «Jūrnieka glābiņā»? — vaicā Nora, vērdama durvis.
— Nē, šodien es atļaušos iegriezties viesnīcā «Korona», — Berlings noslēpumaini pasmaida.
* * *
Kristportas policijas priekšnieks ar visu savu stāju cenšas atgādināt, ka vairāk nekā divdesmit gadu bijis aktīvā dienesta pulkvedis, tomēr pat labi pašūtais mundieris nespēj slēpt pabrangu vēderu. Patiesības labad jāsaka, ka tas iemantots nevis laiskā, pārtikušā dzīvē, bet — tieši otrādi — Vācijā, kara gustekņu nometnē, kur tie, kas nenomira badā, uztūka no ikdienišķajām samazgu devām. Iecelts par pilsētas prefektu, viņš pirmajos pēckara gados mēģināja nesaudzīgi cīnīties pret dzimtenes nodevejiem un visiem, kas okupācijas laikā iedzīvojušies uz patriotu rēķina. Taču pamazām secināja, ka lā ātri vien var palikt bez posteņa un, kas vēl ļaunāk, bez vecumdienu pensijas. Vienīgais, kas viņa varā — raudzīties, lai Kristportā valdītu kārtība.
Tieši šādas rūpes patlaban nodarbina policijas priekšnieku. Raizes rada kutelīgā situācija, kurā viņš nokļuvis pēc padomju stūrmaņa mīklainās pazušanas. Ilggadīgā pieredze [auj noprast, ka šajā lietā iejaukti visai iespaidīgi spēki. Tomēr patlaban galvenais — neizrādīt savu satraukumu kapteinim Akmenim, kas ieradies pilnā formas tērpā, un mierīgajam, ironiskajam Dubovam.
— Mēs atnācām ar oficiālu paziņojumu, — kapteinis saka. — Lūdzam nekavējoties atbrīvot stūrmani Augustu Taimiņu.
Atbildes vietā policijas priekšnieks nospiež pogu.
— Ziņojiet! — viņš pavēl virsniekam, kas ienācis kabinetā, — vai šonakt aizturēts kāds padomju jūrnieks?
— Nebūt ne, priekšnieka kungs, — virsnieks sasit papēžus.
— Tā es jau domāju, — policijas priekšnieks atkal pievēršas kapteinim. — Kauliņus rīko angļi, amerikāņi, somi, kurš katrs turks, bet ar jusu krievu jūrniekiem šai ziņā nekad nav nekādu nepatikšanu.
— Tādā gadījumā viņš ir nolaupīts, — kapteinis mierīgi saka.
Policijas priekšnieks aiz pārsteiguma pat apsēstas:
— Pilnīgi izslēgts! Kristportā ir vismierīgākā pilsēta pasaulē…
— Un tomēr viņš pazudis tieši šeit, — Akmens atcērt. — Līdz šim stūrmanis Taimiņš nav atgriezies uz kuģa.
— Ja tik vien tas nelaimes! — policijas priekšnieks pavīpsnā. — Ir jau dzirdēts, ka jūrnieki trīs diennaktis pavada dāmu sabiedrībā… Esmu pārliecināts, ka kuģa atiešanas brīdī Taimiņa kungs pats ieradīsies.
— Pilnīgi izslēgts! — kapteinis neatlaižas. — Padomju jūrnieki nekad nepaliek pa nakti svešā pilsētā.
— Redzat, kungi, — priekšnieks runā vēl laipnāk, — tas, kā saka, ir jūsu iekšējā darīšana, kurā es nevēlos iejaukties. Pie mums ārzemju jūrniekiem ir pilnīgas tiesības uzkavēties pilsētā, cik viņiem tīk. Ja gribat, lai man būtu likumīgs pamats spert enerģiskus soļus, izsludiniet viņu par kriminālnoziedznieku vai par dezertieri, tad…