— Tā mēs tālu netiksim, — Dubovs iejaucas sarunā.
— Vai lasījāt šodienas «Kristportas Kurjeru»?
— Es avīzes nekad nelasu, — policijas priekšnieks atgaiņajās.
— Ļoti žēl. Tajā ir diezgan interesants raksts, kas jau pa gabalu smako pēc provokācijas. Jums derētu ar to iepazīties.
— Ko jūs, kungi, pie mums taču valda preses brīvība. Par laikrakstiem es neatbildu.
— Bet jūs atbildat par katru cilvēku, kas pazūd Kristportā, — kapteinis atgriežas apciemojuma izejas punktā.
— Darīšu visu, kas manos spēkos! Varat mierīgi aizbraukt, — un policijas priekšnieks pieceļas, lai atvadītos.
— Bez Taimiņa mēs nekur neaizbrauksim! — kapteinis paziņo.
Policijas priekšnieks atkal apsēstas:
— Bet jums nav tiesības šeit bez gala kavēties. Rit pabeigs izkraut jusu kuģi.
— Labi, mēs brauksim, — Dubovs negaidot ierunājas. — Tikko mums dos loci! — viņš uzsvērti pabeidz.
— Jūs taču atbraucāt bez loča! — policijas priekšnieks protestē.
— Kuģi vadīja Taimiņš. Atrodiet viņu, un mēs tūdaļ iziesim jūrā!
— Un pēc iespējas ātrāk, — kapteinis piebilst. — Pēc divām dienām Kristportā ieradīsies mūsu diplomātiskais pārstāvis. — Viņš pieliek roku pie cepures naga: — Uz redzēšanos!
Salti atvadījušies, Akmens un Dubovs iziet.
— Nu redzat, — kapteinis pēc brīža saka. — Gluži veltīgs gājiens.
— Nepiekrītu, — Dubovs pašūpo galvu. — Saruna ar policijas priekšnieku nostiprinājusi manī pārliecību, ka mums darīšana ar plaša vēriena provokāciju. Vēl vairāk, man ir nojauta, ka arī policijas priekšnieks to apzinās… Dievs zina, kādi pārsteigumi mūs vēl gaida Kristportā. Tāpēc būtu prātīgāk aizliegt mūsu puišiem kāpt krastā.
* * *
Ir jau gandrīz deviņi, bet Borks joprojām guļ gultā — kaut arī galvaspilsētas advokāts jūsmo par amerikāņu darba metodēm, tomēr agrīnā rīta stils viņam nav pielipis. Tas tomēr nenozīmē, ka zaudēts vērtīgs laiks. Sazinājies pa telefonu ar'galvaspilsčtu, aprunājies ar konsulu Freksu, devis šādus tādus rīkojumus, Borks tagad var mierīgi iepazīties ar rīta presi. Izšķirstījis kārtējo laikrakstu, viņš to nomet un sniedzas pēc piena glāzes.
— Lasījāt, Dīkrosi? — Borks vaicā žurnālistam, kas iekārtojies uz krēsla maliņas. — Debates par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību sāksies pēc trim dienām. Mums jāpasteidzas.
— Ko drīkstu viņam apsolīt?
— Ko vien gribat. Rēderi, lai cik skopi būdami, šoreiz attaisīs naudas maku… Iekšā! — Borks sauc, sadzirdējis klauvējienus.
Ienāk Kerzens un Zumers, kas abi izskatās ļoti satraukti.
— Jūs mums zvanījāt, doktor Bork? — Kerzens iesāk.
— Bet varbūt mēs par agru? — Zumers bailīgi piebilst.
— Neesmu nevainīga meitene, kas sarkst par savu naktskreklu, — Borks ironizē. — Tagad nav īstais brīdis domāt par labo toni.
— Noticis kas ļauns? — Kerzens rēc.
Zumers ieķeras krēsla atzveltnē:
— Vai jums nav pa rokai kaut kas dzerams?
— Lūdzu! — Borks viesmīlīgi piedāvā pienu.
— Nē, nē… — Zumers atgaiņājas. — Vai jums tiešām nav kaut kas stiprāks? Es gan neesmu dzērājs, bet, noklausoties sliktas ziņas…
— Kāpēc sliktas? — Borka balss ir salda kā medus. — Nepārspīlēsim. Būs tikai jāapbruņojas ar pacietību. Ja lasāt avīzes, paši sapratīsit. Streiks var ieilgt.
— Gaidīt?! — Zumers šausmās iekliedzas. — Man ir dārgs katrs mirklis! Kāds nelietis jau sācis uzpirkt manus vekseļus!…
Ietrinkšķas tālruņa zvans. Pamājis Zumeram klusēt, Borks noceļ klausuli. Laikam atgadījies kas nopietns, jo pēkšņi Borks vairs nedomā par pieklājību.
— Kungi, palūgšu mani atvainot. Svarīga saruna.
Piecu minušu laikā Borks jau pilnīgi saģērbies. Tikai nevīžīgi sasietās kaklasaites mezgls liecina par zināmu steigu un nervozitāti.
Policijas priekšniekam ienākot, Borks tūdaļ saprot, ka saruna nebūs visai patīkama.
— Atnācāt pateikt, cik priecīgs un glaimots esat, ka ierados jūsu Kristportā, vai ne? — Borks tūdaļ pāriet uzbrukumā. — Ko varu darīt jūsu labā, prefekt?
— Man nupat bija ļoti neērta tikšanās ar padomju kuģa kapteini. Pazudis viņa stūrmanis un…
— Kāpēc jūs man to stāstāt? — Borks pasmīn. — Es taču neesmu iekšlietu ministrs, pagaidām vēl ne…
Policijas priekšnieks nolemj ignorēt šo neslēpto draudu.
— Nespēlēsim paslēpes! Man nepatīk, ka Kristportā iebraucis policijai labi pazīstamais Venstrāts. Man nepatīk, ka jau dažas stundas pēc viņa iebraukšanas bez vēsts pazūd padomju stūrmanis. Vēl mazāk man patīk, ka Venstrāts pirms tam bijis pie jums. Un man ļoti negribas sasaistīt šīs trīs parādības.
— Tad nedariet to, — Borks ir pati laipnība. — Es vispār nevienam neieteicu darīt to, kas var beigties ar nepatikšanām. Pēc trim dienām es būšu iekšlietu ministrs. Vai tiešām jūs neinteresē, kas tad sēdēs Kristportas prefekta krēslā?
— Mani interesē likums un kārtība.
— Neizliecieties, prefekt. Ja jūs nedrebētu par savu silto vietiņu, tad nenāktu pie manis, bet jau sen būtu atklājuši savas kārtis «Padomju Latvijas» kapteinim… — Pamanījis, ka viņa vārdi ķēruši policijas priekšnieku vārīgākajā vietā, Borks apžēlojas: — Labi, atvieglošu jūsu stāvokli. Man vajadzīgas divas dienas. Pēc tam nodosit kapteinim šo stūrmani… Kaut gan nedomāju, ka viņš to vairs gribēs…
— Divas dienas?… Tas ir beidzamais termiņš! — un policijas priekšnieks pieceļas. — Citādi būšu spiests pats atrast šo nolādēto Taimiņu.
* * *
Šķērsodams viesnīcas vestibilu, policijas priekšnieks pa bāra atvērtajām durvīm ierauga Berlingu. Mirkli vilcinājies, viņš apsēstas blakus.
— Mednieku rūgto, — viņš pasūta bārmenam, tad ar smaidu uzlūko loča alus kausu. — Uz algas paaugstinājuma rēķina? Jūs esat optimists, Berling.
— Vai arī lētticīgs, — Berlings smaida viņam pretī.
— Izlasīju rakstu «Kristportas Kurjerā» un tagad ceru, ka šos izdevumus segs Maskava… Starp citu, priekšnieka kungs, ja gribat atrast Taimiņu, varu pakalpot ar dažiem aizrādījumiem.