— Ātrāk! — skubina Nora, apsēzdamās Gustavam blakām.
Tusnījot un tarkšķot vecais «Fords» seko pelēkajai mašīnai. Bet, izkļuvuši uz šosejas, tā paātrina gaitu un drīz vien izzūd skatieniem.
— Mēs viņus nemūžam nepanāksim, — Nora bēdājas.
Sadzirdējis lokomotīves svilpienu, Gustavs pasmaida:
— Dzirdi? Tuvojas vilciens. Noķersim pie pārbrauktuves, — un viņš lik strauji nospiež akseleratoru, ka Nora gandrīz izveļas ārā.
Tiešām, pie nolaistā šķērskoka pelēkā mašīna spiesta gaidīt. Taču šeit šoseja ved kalnup, un šis kāpiens vecajam «Fordam» diez vai pa spēkam. Ieraudzījusi, ka šķērskoks paceļas, Nora metas pakaļ pelēkajai mašīnai un uzrāpjas pakaļgalā.
* * *
Pelēkā mašīna piestāj pie divstāvu savrupmājas ar apdrupušām kolonām, ko apjož sen nekopts dārzs ai simtgadīgiem ozoliem un cieši saaugušiem krūmiem. Tā vien šķiet, ka te gadiem ilgi naviens nav spēris kāju. Un arī māja. spriežot pēc žalūzijām, kas aizklāj visus logus, liekas tukša.
Tomēr šis iespaids ir maldīgs. Tikko Smešs piezvana pie dēļu vārtiņiem, no krūmiem iznirst cilvēks golfa biksēs. Iebāzis roku aizdomīgi uztūkušajā svārku kabatā, viņš paskatās caur «actiņu», tikai tad, pazinis nācēju, atver.
— Nes taisni augšā, — viņš saka Smešam. — Tur patlaban vienīgi tā vecā ragana.
Smešs iestiepj uztvērēju istabā, kas, iespējams, kādreiz bijusi gaiša un mājīga. Tagad mēbeles klāj bieza putekļu kārta, no popējuma vietām izlīdušas jūras zāles. Pa sen nemazgātajiem logiem iespiežas rieta palsā gaisma. Tos velti pūlas atvērt sirma strādnieku sieviņa priekšautā un lakatiņā.
— Atbrīvojiet vietu! — Smešs pavēl, ar zodu norādīdams uz galdiņu blakām noplīsušajam dīvānam.
Vecā sieviņa pat nepagriež galvu.
— Tfu! — Smešs sirdīgi nospļaujas. — Alkal piemirsās, ka šī vecā ragana ir kurlmēma. Venstrāts mani ar savu konspirāciju vēl novedīs kapā.
Novietojis aparātu uz dīvāna, viņš ar kabatas lakatu noslauka sviedrus, tad izvelk savu blašķi. It kā to vien gaidījusi, sirmā vecīte atraujas no loga, izņem no priekšauta kabatas degvīna glāzi un, laipni smaidot, pasniedz to Smešam.
— Vienīgais cilvēks, kas mani šeit saprot, — viņš norūc, piepildīdams glāzi līdz malām. — Uz tavu veselību, skuķīt!
Sirmā sieviņa grib ko pateikt, bet dzirdama tikai neskaidra bubināšana.
— Ir jau labi, — Smešs pastumj to uz durvju pusi. — Un tagad aidā… feirāms… bai-bai… — viņš ar nepārprotamu žestu izraida apkopēju.
… Izlikdamās, it kā šosejas malā plūktu puķes, Nora nu jau veselu stundu novēro savrupmāju. Pēc tam kad aizbrauca pelēkā mašīna, aiz sētas vairs nemana nekādas dzīvības pazīmes, un meitene sāk šaubīties, vai vispār vērts te nīkuļot. Bet bez Gustava viņa nevar izšķirties, ko darīt.
Pēkšņi Nora sastingst — vārti atveras, sarga pavadībā iznāk sirmā apkopēja.
— Tā taču… — viņa satraukti čukst. — Nu, protams… Tā ir Anša vecāmāte! — pārliecinājusies, ka sargs atkal pazudis, Nora pieskrien pie apkopējas.
Atjēdzies pec apdullinošā zvēliena pa galvu, Taimiņš ilgi nespej saprast, kur atrodas. Caur nolaisto žalūziju režģiem spiežas austošā rīta krēslainā gaisma, un pirmajā mirklī šķiet, ka viņš pamodies savā kojā. Bet kāpēc tad kajīte pēkšņi tik plaša, no kurienes lajā šie milzīgie peļu apgrauztie ādas klubkrēsli, ozola skapji ar biezam grāmatām, briežu ragi pie sienas?
Taimiņš uzraušas sēdus, bet tūdaļ, skaļi vaidot, atkal atkrīt atpakaļ. Tikai pēc laba brīža pakausī aprimst sāpes. Piesardzīgi atvēris sūrstošās acis, viņš palūkojas apkārt. Jādomā, ka šī istaba kādreiz bijusi turīga cilvēka kabinets, skaidrs arī, ka te jau labi sen neviens nedzīvo. Un pavisam nepārprotami redzams, ka tā nav policijas ieslodzījuma kamera. Un tādā gadījumā…
Taimiņš izmisīgi cenšas atcerēties vakardienas notikumus. Tomēr pavediens atkal un atkal izslīd — šķiet, ka atmiņa atsacītos saaust atsevišķās apziņas driskas viengabalainā audeklā. Turklāt kūtro smadzeņu uzburtās, miglainās gleznas ir tik fantastiskas, ka tās drīzāk iederētos mānīgā sapnī nekā skaudrā īstenībā… Avīze ar sludinājumu «Eleonora Krelle dzied un dejo»… Un tad viņa pati… Kaut kāds impresārijs, kas pateica, ka Nora apcietināta… Un tālāk?… Ak tā, viņš taču meties Norai palīgā, skrējis pa tumšu ielu, garu kā visas lietuvēna lakas, kādas nācās mērot murgu pilnās naktīs… Bet šoreiz viņš tomēr sasniedza mašīnu, kurā sēdēja Nora, un tad… Tad vairs nebija nekā. Nekā, atskaitot šo svešo telpu un lādas galvassāpes, it kā viņš viens būtu izdzēris veselu mucu Jamaikas ruma.
Lēnām, izvairīdamies no straujākas kustības, Taimiņš pieceļas, pieiet pie durvīm, nospiež rokturi. Durvis ir aizslēgtas. Un tik biezas, ka vismaz pagaidām velti cerēt, ka izdosies tās izlauzt.
Viņš paceļ žalūzijas un tikai tagad saprot, ka atrodas mājas otrajā stāvā. Lejā plešas liels dārzs ar savvaļā augošiem krūmiem. Šķiet, ka tajā nav nevienas dvēseles. Bet tikko Taimiņš paver rūtis, no sētas pavēņa iznirst vīrietis ar pierē uzbīdītu platmali un draudoši paceļ pistoli. Nav nekādu šaubu, ka viņš šaus bez atkarlola brīdinājuma.
Tātad viņš tomēr ieslodzīts. Bet kur? Un par ko? Kas tādā gadījumā noticis ar Eleonoru? Visi šie dažādie jautājumi tik strauji mācas virsū, ka bezcerīgi uzreiz rast tiem atbildi. Jāmēģina pēc kārtas. Iegrimis smagās pārdomās, Taimiņš staigā no vienas istabas sienas līdz otrai. Nu jau viņš spējīgs domāt kaut cik sakarīgi. Bet vieglāk no tā nepaliek, jo katra minējuma galā uzpeld viens un tas pats nolādētais «kāpēc?». Laikam taču tāpēc, ka nezināmam ienaidniekam no viņa kaut kas vajadzīgs. Kaut kas tāds, kura dēļ bija nepieciešams izolēt viņu no biedriem, ievilināt šajās lamatās, sarīkot visu šo provokāciju. Kaut kas tāds, ko var sniegt tikai viņš, vienīgais kuģa komandā, ciUīdi nebūtu vērts iejaukt šai spēlītē Eleonoru…