Taimiņš izrauj lapu no Venstrāta rokas.
— Tā, tā, — viņš murmina. — Man jāpaziņo, ka ierados Kristportā, lai vadītu loču streiku un organizētu nemierus…
— Ne jau labprātīgi, — Venstrāts aizrāda samtainā balsī. — Tur teikls, ka uzņēmāties šo misiju, lai tādā ceļā izkļūtu no sarkano paradīzes.
— Tie ir nolādēti meli!
— Nu protams, meli, — Venstrāts steidzīgi piekrīt. — Nekrietna šantāža! Bet kas liedz jums cīnīties ar tiem pašiem ieročiem? — Venstrāts bažīgi atskatās un pāriet uz čukstu: — Parakstīsit, pievāksit naudiņu, bet vēlāk, kad Eleonora un pats būsit drošībā, paziņosit, ka šis raksts izspiests no jums, tā sakot, ar pistoli rokā. Esmu gatavs uzstāties par liecinieku.
— Nekad!
Venstrāts tēlo dziļi apbēdinātu cilvēku.
— Nu ko, tādā gadījumā nerunāsim vairs par to, — viņš izņem saburzīto lapu no Taimiņa rokas un izliekas, it kā taisītos to saplēst. — Bet vai esat padomājis, kādām ciešanām jūs nolemjat Eleonoru? Padomājis, kādu briesmīgu cenu viņai nāksies maksāt par jūsu principialitāti? — Venstrāta balss līdzjūtīgi dreb.
Sarunu pārtrauc Smešs. Iebāzis galvu pa durvīm, viņš, kā tam piekodināts, bargi paziņo:
— Piecas minūtes pagājušas!
Šo iepriekš iemācīto frāzi Smešs norēc, cenzdamies, cik prazdams, notēlot stingrā sarga lomu. Neiztukšotā pudele aiz bīdāmā galdiņa stikla pievelk viņu kā magnēts. Streipuļojošiem soļiem Smešs paiet uz priekšu, bet, sastapies ar Venstrāta skatienu, atraujas.
— Mēs ar Taimiņa kungu neesam pabeiguši sarunu, — VensLrāts pūlas piešķirt balsij luclzošu intonāciju. — Lūgšu vēl piecas minūtes.
— Klausos, šef! — Smešs šodien jau tik daudz dzēris, ka nespēj kontrolēt savus vārdus. Venstrāta dūres sitiens liek viņam atjēgt, kādu kļūdu pieļāvis.
— Klausos, Venstrāta kungs! — berzēdams zodu, Smešs pieceļas un pazūd durvīs.
Taimiņš rūgti smejas.
— Tiešām lieliski inscenēta izrāde! Jūs tēlojat impresāriju, Eleonora — nelaimīgo terora upuri. Bet man tagad jātēlo Kremļa aģents. Varat pateikt režisoriem, ka viņi izraudzījušies nepiemērotus aktierus. Interesanti, cik Eleonorai samaksāja, lai viņa palīdzētu ievilināt mani lamatās?
— Viņai? — Venstrāts ir saniknots par savu iekrišanu. — Vai tiešām pieļaujat, ka es uzticētos tādai muļķei? Pietika parādīt kontraktu, un šī jau noticēja, ka viņai ļaus katru vakaru uzstāties «Kristālā»! Augstākais, ko viņa varbūt prot, — ievilināt savās lamatās kādu matrozi, kas iegriežas «Pie jautrā delfīna». Dziedātāja trešās šķiras ostas krogā — lūk, viņas ampluā!— Venstrāts nospļaujas.
Taimiņš vērīgi ieklausās viņa vārdos. Nē, tagad Venstrāts vairs netēlo. Pārliecība, ka Nora, tāpat kā viņš pats, iekļuvusi smalki izrīkotajos slazdos, novēlusi no pleciem milzīgu smagumu. Taimiņš tagad jūtas daudz stiprāks. Viņu spēcina apziņa, ka jācīnās ne tikai par sevi. Vienīgi no viņa atkarājas, vai abiem izdosies izkļūt no slazdiem.
— Vai tu zini, kas viņai draud, ja neparakstīsi šo papīru? — Venstrāts jūtas laimīgs, ka vairs nav jātēlo smalkais kungs. — Un tev arī. Es jūs abus nospiedīšu ka blaktis, — Venstrāts draudīgi čukst un zīmīgi uzsit azotē paslēptajam revolverim.
— Un ja parakstīšu? — Taimiņš strupi saka.
— Lūk, to es saprotu. Teica, ka jāstrādā ar baltiem cimdiem. Bleķis! Ir tikai viena valoda, kas pieejama ikvienam, — Venstrāts sažņaudz pirkstus dūrē un paklakšķina ar mēli. — Nu tad netielēsimies, še pildspalva un raksti…
— Ne tik strauji, impresārija kungs! — Taimiņš paņem piedāvāto pildspalvu un iebāž kabatā. — Ar grimu jūs esat trešās šķiras komediants, bet bez grima — trešās šķiras rīkļurāvējs… Man jāzina noteikumi. Ja jau pārdodos, tad par pieklājīgu cenu.
— Es nešaubījos, ka atradīsim kopīgu valodu, — Venstrāts uzsit Taimiņam uz pleca. Viņš tik priecīgs, ka gatavs aizmirst apvainojumu. — Esi bez raizēm. Varēsit abi ar Eleonoru dzīvot kā divi balodīši.
— Konkrētāk! Cik?
— Domāju, ka viņi neskoposies.
— Kas tie par viņiem? Man jāzina, vai darīšana ar solīdiem veikala partneriem.
— Pieņemsim, ka tā ir anonīma akciju sabiedrība. Nosaukums nav svarīgs, galvenais, lai akcijas būtu drošas. Ko tu teiktu par desmit tūkstošiem?
— Pārāk daudz tas nav. Pie tam banka, kurā ieguldīšu savu kapitālu, var bankrotēt.
— Pareizi! — Venstrātam pēkšņi rodas laba doma.
— Ja tu mani neaizmirsīsi, palīdzēšu tev kaulēties… Ko tu teiktu par kuģi? Protams, tas nebūs okeāna laineris, bet toties tavs.
— Kuģi neaug pie kokiem, un Kristportā nav leiputrija. Un kas man to kuģi dos? — Taimiņš pavīpsnā.
— Netici? — Venstrāts ir sašutis. — Rēderu Savienībai tas ir viens spļāviens, — viņš par vēlu pamanījis savu kļūdu.
— Paldies par informāciju! — Taimiņš pasmaida.
— Nu tad pasveiciniet rēderu kungus no manis un pasakiet…
— Ko? — Venstrāts saspringti jautā.
— Pagaidām tikai to, ka, izvēlēdamies jūs šim diplomātiskajam uzdevumama, viņi nav rīkojušies diez cik gudri. Un tagad klausieties, impresārija kungs! Neteikšu nevienu vārdu — ne «jā», ne «nē», kamēr nebūšu redzējis Eleonoru!
* * *
Arī istaba, kurā nu jau divpadsmit stundu ieslodzīta Eleonora Krelle, laikam kādreiz bijusi skaisti iekārtota. Tagad par šo greznumu liecina vienīgi noplīsušais magoņkoka dīvāns, uz kura, apsegusies ar savu balto lietusmēteli, gu) Eleonora un smēķē, birdinādama pelnus tieši uz grīdas.
Viņai viss kļuvis vienaldzīgs. Kad mašīnā iestiepa samaņu zaudējušo Taimiņu, viņa centās izrauties, skrāpēja, koda, bet spēcīga dunka ātri vien lika norimt. Tad viņu iestūma šai istabā un ieslēdza. Sākumā viņa mēģināja protestēt. Bet sargi klusēja un smīnēja… Pieradusi pie visādiem likteņa belzieniem, Eleonoraarīšoreiz padevās. Kāpēc velti lauzīt galvu, ja tik un tā neko nevari pasākt? Ieraudzījusi uz galdiņa konjaka pudeli, viņa ielēja sev glāzīti. Pēc tam vēl un vēl vienu. Tas palīdzēja nedomāt, vērta izmisumu ciešamāku, pat patīkamāku. Pamodusies viņa nožēloja tikai to, ka nav atstājusi malku, ar ko tagad noskalot riebīgo garšu mutē.